Jersikas evaņģēlijs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Latviešu Jurģa evaņģēlija ilustrācija (evaņģēlists Matejs).
Latvijas Pasta izdotā pastmarka Jersikas Evaņģēlija 750 gadu atzīmēšanai

Jersikas evaņģēlijs (krievu: Ерсикское Евангелие) jeb Latvieša evaņģēlijs (Евангелие Лотыша[1]), dēvēts arī par Sīmaņa evaņģēliju (krievu: Симоновское Евангелие[2]), ir Latviešu Jurģa 1270. gadā pabeigts evaņģēlija tulkojums senkrievu valodā.

Rokraksts glabājas Krievijas Valsts bibliotēkā Maskavā un labi saglabājušies krāsainie evaņģēlistu attēli, krāsainie nodaļu sākumi, greznie sākumburti un pats teksts. Bibliotēkā uzskata, ka to sarakstījis Georgijs Latvietis, popa Andreja no Gorodiščes dēls.[3]

Rakstīšanas vieta[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jersikas evaņģēlija valoda liecina par Polockas kriviču izloksnes ietekmi, kas tagad sastopama arī baltkrievu valodas ziemeļu izloksnēs. Grāmatas pēcvārdā rakstīts, ka "6778. gada (pēc Vecās Derības) 23. martā, svētā mocekļa Nikona piemiņas dienā, pabeigta šī grāmata, šīs grāmatas. Un tajā pašā dienā bija zīmes pie saules. Šīs grāmatas sarakstītājs – es, Jurģis, popa dēls, ko sauca par latvieti no Gorodiščes (Писах же книги сия аз Гюрги, сын попов, глаголемаго Латыша с Городища), ar mūka Sīmaņa līdzekļiem no svētā Georgija, sev par pestīšanu un visiem kristīgiem par prieku."

Evaņģēlija pēcvārdā Gorodišče nav droši nosakāma, jo parasti tā sauca katru krievu pilskalnu, respektīvi, bijušās pilsētas drupas. Novgorodas apkārtnē, Volhovas upes labajā krastā atrodas sens vikingu pilskalns Gorodišče, ko vāciski dēvēja par Gersicke, bet jādomā, ka Latviešu Jurģa evaņģēlijā minētā Gorodišče bija Letijas agrākās galvaspilsētas Gercikes krieviskotā forma. No tā jāsecina, ka Latviešu Jurģa tēvs bija pareizticīgo priesteris ar dzīvesvietu 1214. gadā nodedzinātajā Jersikas pilī. Nav skaidrs, kas tas ir bijis par mūku Sīmani, kas bija devis Jurģim līdzekļus Evaņģēlija rakstīšanai, varbūt tas bija toreizējais Polockas bīskaps Semions.[4]

Realitāte vai viltus?[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jurģi Latvieti par reālu turējuši folklorists Juris Kreics, vēsturnieks Arveds Švābe grāmatā “Latvju kultūras vēsture” (1922), kā arī vēsturnieki Andrejs Johansons un Pēteris Zeile. Rakstnieks Jānis Niedre Jurģi Latvieti apcerēja romānā “Un vēji triec nodegu pelnus” (1978).

2012. gadā Latvijas Pareizticīgās baznīcas metropolīts Aleksandrs Kudrjašovs apciemoja Krievijas Valsts bibliotēku Maskavā un apskatīja uz pergamenta rakstīto Jersikas evaņģēliju. 2014. un 2016. gadā Latvijas Pareizticīgā baznīca atbalstīja faksimila “Latvieša Evaņģēlijs” un tam veltīto apcerējumu krājumu. 2020. gada 18. augustā Latvijas Pasts izdeva pastmarku un aploksni, kas veltīta Jersikas Evaņģēlijam. Filatēlijas izdevumu vizuālajā noformējumā izmantots Jersikas Kunga Apskaidrošanās baznīcas attēls un ilustrāciju un rokrakstu reprodukcijas no 2014. gada "Jersikas Evaņģēlija" faksimilizdevuma.[5]

LU Akadēmiskās bibliotēkas direktore Venta Kocere rakstā “Jersikas Jurģa 1270. gada Evaņģēlijs” minēja, ka F. Balodis atzīmēja arī Arveda Švābes norādīto, ka Maskavas Rumjanceva bibliotēkas vecslāvu Evaņģēliju 1270. gadā rakstījis Jurģis, mācītāja, saukta Latvieša, dēls no Gorodiščes (Jersikas), tātad Jersikā kristietība tā bija iesakņojusies, ka pilsēta jau pati varēja dot priesterus, kāds bija Jurģa tēvs. Savukārt krievu mākslas zinātniece Olga Popova apgalvoja, ka rokraksts tapis Gorodiščē pie Novgorodas. Arī vēsturnieks Guntis Zemītis uzskata, ka 13. gadsimtā krieviski latvieti (latgalieti) būtu dēvējuši par лотыгола, nevis par Лотыш.[6]

Atsauce[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]