Jersikas pilskalns

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Koordinātas: 56°15′20″N 26°12′3″E / 56.25556°N 26.20083°E / 56.25556; 26.20083

Jersikas pilskalns mūsdienās (2013).

Jersikas pilskalns ir Indriķa hronikā aprakstītās ķēniņa Visvalža Jersikas pils (latīņu: Gerzika, Gercike, Gerceke, latgaliešu: Gersika [1]) vieta tagadējā Līvānu novada Jersikas pagastā. Senā pils, ko ķēniņš Visvaldis dēvēja par savu tēvu mantojumu, atradās Daugavas labajā krastā iepretī Dignājas pilij.

Raksturojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jersikas pilskalns atrodas Daugavas labajā krastā starp divām nelielām upītēm ar dziļām gravām. Daugavas krasta pusē tas ir 18 m augsts, bet ziemeļu pusē mākslīgi nocietināts ar 2 m augstu uzbērumu, skaitot no 100 m garā un 75 m platā plakuma. Arheoloģiskie izrakumi liecina par desmit apdzīvotības slāņiem, no kuriem senākais datējams ar 1. gadu tūktoti p.m.ē., bet jaunākais ar 14. gadsimtu. Visintensīvākā seno latgaļu kultūrai raksturīgā dzīve te norisinājusies no 10. gs. līdz 13. gs. sākumam.[2] Pilskalna tuvumā atklāts kapulauks, kas daļēji pētīts; atsegti 32 seno latgaļu apbedījumi (10.-14.gs.); pēc arheoloģiskā materiāla vērojami sakari gan ar senkrieviem (kakla rotas, piekariņi), gan lietuvjiem (kaps ar zirga apbedījumu).

Nosaukums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jersikas pils vārda izcelšanās nav skaidra, iespējams, ka pamatā ir seno vikingu vārds gerz-kr, kas tika attiecināts uz tirgotājiem, kas brauca pāri jūrai uz Garderīki. Livonijas konfederācijas laikos Jersikas pilskalnu vēl arvien dēvēja par "ķēniņa citadeli" (latīņu: arx regia), ko 16. gadsimtā slāviskoja par "cara pili" (poļu: Carogrod, krievu: Царъград, vācu: Zargrad).

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Jersikas pils (castrum) un pilsēta (urbs, civitas) pirmo reizi pieminēta Indriķa hronikas 1203. gada notikumu aprakstā. Jersika bija Letijas (Latgales) pārvaldes un garīgās dzīves centrs, kas kontrolēja Daugavas tirdzniecības ceļu. Hronikā tā aprakstīta kā bagāta apcietināta pilsēta ar vārtiem, pareizticīgo baznīcām, kurās bija zvani un svētbildes, savukārt pilī bija sudraba rotas un purpurs. 1209. gadā to ieņēma bīskaps Alberts, bet 1212. gadā Jersikas pilī bīskaps Alberts un Polockas kņazs Valdemārs noslēdza draudzības un tirdzniecības līgumu, ar ko Polockas valsts atteicās par labu Līvzemes bīskapijai no savām tiesībām uz Letiju un Līvzemi un “atslēdza” vācu preciniekiem Daugavas tirdzniecības ceļu. Šī lūguma teksts nav uzglabājies, bet atstāstīts Indriķa hronikā (XVL. 2). 1214. gadā krustneši izlaupīja un nodedzināja Jersikas pili.[3] Pēc ķēniņa Visvalža nāves 1239. gada 19. aprīlī Rīgas bīskaps Nikolajs ar domkapitula un vasaļu piekrišanu atdāvināja Livonijas ordenim pusi no Jersikas pils (locum castri) līdz ar visiem lauku piederumiem, tiesībām un desmito tiesu.[4] Jersikas pils vēlāk kļuva par nocietinājumu uz Rīgas arhibīskapijas un Livonijas ordeņa valsts robežas. Pēdējo reizi Jersikas pils vieta minēta 1375. gadā, kad tās tuvumā lietuviešu karaspēks šķērsoja Daugavu.

Izrakumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

19. gadsimtā pieauga interese par viduslaiku hronikā minētās Jersikas pils vietu Daugavas krastā. Par pilskalna atrašanās vietu bija dažādas hipotēzes, no kurām populārākās bija Lokstenes pils vieta pie Stukmaņu muižas un pilskalns blakus Pilskalnu mājām (vācu: Schlossberg) uz dienvidiem no Līvāniem. 1939. gada arheoloģisko izrakumu atradumi Franča Baloža vadībā liecināja par labu Līvānu hipotēzei. Izrakumi pilskalnā notika arī 1990.-1997. gadā (vad. Ēvalds Mugurēvičs).[5]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Kur atradās Visevalda pils Gersika? (Tālivaldis, "Austrums", 1893, II);
  • A. Bielenstein. Die Grenzen des lettischen Volksstammes. St. Petersburg: 1892.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. "Latgales Vēstnesis", 21.05.1937, F. Kemps "Gersikas karaļa vaļsts" (iespiests no 1943. gada manuskripta). Jasmuiža, 1992. 3. u. c. lpp.; "Dzeive", 1964. g. nr. 64; 15., 28. u. c. lpp.; 4 lpp. utt.
  2. Balodis F. Jersika un tanī 1939. gadā izdarītie izrakumi. Rīga: 1940. - 103 lpp.
  3. Latviešu konversācijas vārdnīca. VIII. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 14392-14393. sleja.
  4. Tā kā kristietības ienaidniekus Livonijā vislabāk var savaldīt ceļot mūra pilis, pie kam šiem nolūkiem sevišķi noder Jersikas pils vieta, ko tās likumīgie īpašnieki [ķēniņš Visvaldis Archived 2015. gada 2. decembrī, at the Wayback Machine. dāvināja Rīgas baznīcai līdz ar visiem piederumiem, bet tā savukārt piešķīra to lēņos [Ikšķiles Konrādam], tad - saprazdams, ka šo nodomu nevar izvest dzīvē bez Vācu ordeņa palīdzības - Rīgas bīskaps Nikolajs ar savu domkapitula un vasaļu piekrišanu dāvina minētam ordenim Jersikas pils pusi līdz ar visiem lauku piederumiem, tiesībām un desmito tiesu, bet ar nosacījumu, ka ordenis uzņemas segt pils uzturēšanas un mantinieku lēņa tiesību izpirkšanas izdevumu divas trešdaļas; ja kāds no mantiniekiem nomirtu pirms šāda izlīguma, tad viņa mantojuma puse pienākas ordenim, bet otra puse bīskapam; ja kāds no mantiniekiem vēlētos saņemt savu tiesu pašā pilī vai tās lauku piederumos, tad bīskaps solas novietot viņu savā daļā, neapgrūtinot ordeni. Turaidā, 1239. gada 19. aprīlī.] Latvijas vēstures avoti. 2.sējums: Senās Latvijas vēstures avoti. 2.burtnīca. Red. Švābe, A. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgādiens, 1940. - dokuments Nr. 234.
  5. letonika.lv