Kārlis Sūniņš
| Kārlis Sūniņš | |
|---|---|
 Kārlis Sūniņš | |
| Dzimis |
1907. gada 27. februārī Talsu apriņķis, Kurzemes guberņa (tagad  Latvija) |
| Miris |
1979. gada 13. februārī (71 gada vecumā) Rīga |
| Tautība | latvietis |
| Nozares | glezniecība |
| Atbalstītāji | Jānis Kuga |
| Apbalvojumi | Latvijas PSR Tautas mākslinieks (1972) |
Kārlis Sūniņš (1907. gada 27. februāris — 1979. gada 13. februāris) bija latviešu gleznotājs, viens no latviešu akvareļglezniecības skolas veidotājiem pēc Otrā pasaules kara.[1]
Biogrāfija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1907. gada 27. februārī Talsu apriņķa Laidzes pagasta Skoru mājās zemnieku ģimenē.[2] Pirmā pasaules kara laikā sāka mācības Rencēnu pagasta Birzes pagastskolā, tās turpināja Stendes pamatskolā, Talsu pilsētas pamatskolā un Talsu vidusskolā, kur skolotāja Kārļa Šprunka iedvesmots, nolēma turpmāko dzīvi saistīt ar mākslu. Studēja Latvijas Mākslas akadēmijā (1927—1934)[3], kur beidza profesora Jāņa Kugas Dekoratīvās glezniecības meistardarbnīcu ar diplomdarbu "Dekoratīvs gleznojums vestibilam". Bija Neatkarīgo mākslinieku vienības biedrs.
1944. gadā kļuva par Mākslinieku savienības biedru, no šī gada sāka pedagoga darbu Rīgas lietišķās mākslas vidusskolā (1944—1967), pasniedzot kompozīciju. Miris 1979. gada 13. februārī Rīgā.
Mākslinieciskā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Agrīnajā posmā, 1930. gados mākslinieks darbojies dekoratīvajā glezniecībā, radot vairākus dekoratīvus panno dažādās sabiedriskās celtnēs, to vidū Cēsu sanatorijas, Siguldas Rakstnieku pils un Valsts Zemes bankas ēkās, Valsts prezidenta rezidenci, pielietojot temperas tehniku.[4] Darbi tika radīti dekoratīvā vispārinājumā ar zināmu teiksmainu idealizāciju, atveidojot dzimtās āres, tajās darbojošies ļaudis, kas šķietami nākuši no tautasdziesmām. Vēlākos darbos arī saglabājas un ir jūtams tautas garamantu un etnogrāfijas atbalss.
1937. gadā Latvijas bankas galvenās ēkas kāpņu telpas otrajā stāvā izveidoja Kārļa Sūniņa sienas panno, kas veido vienotu sešu gleznojumu ciklu ("Siena grābēja", "Sējējs", "Zvejnieks", "Līdumlīdējs", "Ābolu vācējas" un "Gane"). Darbs izpildīts temperas tehnikā uz audekla, kas uzlīmēts uz apmetuma. 1990. gadā šie Kārļa Sūniņa gleznojumi tika restaurēti. [1]
1939. gadā Sūniņš ilustrēja Rabindranata Tagores "Gāju putni" un "Zelta laiva".[5] Ilustrēto grāmatu loks ir plašs, to vidū var minēt grāmatas pasaka "Lāču Krišus" (1947), pasaku krājums "Zelta tīnīte" (1955), latviešu tautasdziesmu krājums "Upe, upe, Daugaviņa" (1957), Rabindranata Tagores "Dārznieks" (1957), "Gāju putni" (1960), Andreja Upīša "Jaunā dzērve" (1958), latviešu tautas pasakas "Divi brāļi" (1959), "Zelta ābele un sudraba avots" (1961) un daudzas citas. Mākslinieks ir bijis par sava laika vienu no veiksmīgākajiem grāmatu mākslas māksliniekiem, risinot kā latviskās, tā arī austrumnieciskās tēmas.[6]
Ilustratora darbs un temperas tehnika dekoratīvajos uzdevumos mākslinieku pakāpeniski tuvināja akvareļglezniecībai, līdz viņš kļuva par šī žanra meistaru. Vistuvākās viņam bija ainavas un klusās dabas žanri, radot liriski apgarotu skatījumu uz dzīvi un tās parādībām, kā arī skaisto dabu. Radījis arī abstraktus ziedu gleznojumus. Mākslinieks ir gleznojis panorāmas ainavas ar dūmakainām tālēm un baltiem mākoņu kalniem dzidrajās debesīs, gan zeltainu jūras liedagu, kā arī klusus un idilliskus ezeru un upju līčus, tās ir piesātinātas ar daudzveidīgi niansētām dabas izjūtām.[7]
Darbi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mākslinieka darbi ir nepretenciozi, gleznoti ar dziļu iejūtību un filigrānu, bagātu apdari. Mākslinieks ir labs formas meistars un zīmētājs, viņam ir pazīstamas labākās akvareļglezniecības tradīcijas, tās viņš arī ir bagātinājis, dodot savu ieguldījumu. Darbu radīšanā izmantojis dažādus tehniskos izteiksmes līdzekļus, to starp pludinājumus.
Darbi eksponēti bijušās PSRS republikās, kā arī Vācijā, Polijā, Somijā, Zviedrijā, Bulgārijā.[8]
Izstādes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Mākslinieks izstādēs piedalījies no 1929. gada. Piedalījies Kultūras Fonda un Neatkarīgo mākslinieku vienības rīkotajās izstādēs. Piemiņas izstādes bijušas daudzās Latvijas pilsētās.
Personālizstādes
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tikušas noorganizētas Rīgā (1967, 1972, 1977), Tukumā, Koknesē, Jēkabpilī, Ventspilī, Kuldīgā, Talsos un Liepājā (1972).[8]
Apbalvojumi un pagidinājumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Izmantotā literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Red. Romis Bēms. Latviešu tēlotāja māksla. 1860 — 1940. Rīga:Zinātne, 1986. 500lpp.
- Romis Bēms. Kārlis Sūniņš. Rīga:Liesma, 1966. 110.lpp.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Red. Romis Bēms. Latviešu tēlotāja māksla. 1860 — 1940. Rīga: Zinātne, 1986. 241.lpp.
- ↑ Romis Bēms. Kārlis Sūniņš. Rīga: Liesma, 1966.5.lpp.
- ↑ Romis Bēms. Kārlis Sūniņš. Rīga:Liesma, 1966.6.lpp.
- ↑ Red. Romis Bēms. Latviešu tēlotāja māksla. 1860 — 1940. Rīga:Zinātne, 1986. 369.lpp.
- ↑ Red. Romis Bēms. Latviešu tēlotāja māksla. 1860 — 1940. Rīga: Zinātne, 1986. 419.lpp.
- ↑ Romis Bēms. Kārlis Sūniņš. Rīga: Liesma, 1966. 7.lpp.
- ↑ Romis Bēms. Kārlis Sūniņš. Rīga:Liesma, 1966.8.lpp.
- ↑ 8,0 8,1 Valka :: Ziņas Valkā :: Sabiedrība :: Valkas muzejā latviešu akvareļglezniecības meistara darbu izstāde
|
- 1907. gadā dzimušie
- 1979. gadā mirušie
- Latvijas mākslinieki
- Latvijas gleznotāji
- Latviešu mākslinieki
- PSRS gleznotāji
- Latvijas PSR Nopelniem bagātie mākslas darbinieki
- Latvijas PSR Tautas mākslinieki
- Neatkarīgo mākslinieku vienības mākslinieki
- Latvijas Mākslas akadēmijas absolventi
- Talsu novadā dzimušie
- Rīgas Meža kapos apbedītie