Kazimirs Bujņickis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Kazimirs Bujņickis
Kazimierz Bujnicki
Kazimirs Bujņickis
Personīgā informācija
Dzimis 1788. gada 30. septembrī
Šķeltovas muiža (tagad Aglonas novads, Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1878. gada 15. jūlijā (89 gadi)
Luknas muiža (tagad Rēzeknes novads, Karogs: Latvija Latvija)
Dzīves vieta Dagda, Lukna
Tautība Latvijas polis
Zinātniskā darbība
Zinātne etnogrāfija, Latvijas vēsture
Sasniegumi, atklājumi Latgales vēstures pētniecība

Kazimirs Bujņickis (poļu: Kazimierz Bujnicki, 1788—1878), arī Kazimers Buiņickis (krievu: Казимир Андреевич Буйницкий), bija Latvijas poļu rakstnieks un kultūras darbinieks, kurš iestājās par sociālajām reformām Latgalē, Latvijas novadu un latviešu tautas vienību. Savos darbos atainoja Latgales dzīvi gan 17. gadsimta, gan 19. gadsimta pirmajā pusē.[1] Lielākā daļa Bujņicka darbu tapa Dagdas muižā, te pulcējās viņa domu un interešu biedri, viņš bieži viesojies arī pie saviem domubiedriem Krāslavas muižniekiem Ādama un Jāzepa Plāteriem.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis 1788. gada 30. septembrī Šķeltovas muižas (Szkilthof) īpašnieka Andreja Bujņicka ģimenē. Viņa tēvs 1801. gadā atpirka Dagdas muižu no Plāteriem. Mājās iegūtās zināšanas viņš papildināja Krāslavas jezuītu misionāru skolā, vai arī mācījās Daugavpils jezuītu skolā. Pārvadīja poļu, vācu, krievu, franču, angļu, latīņu un latviešu (vidus un augšlatviešu dialektus) valodas. Viņa darbos atklājas erudīcija sociālajās zinātnēs, filozofijā, tiesību jomā, Polijas un Latvijas vēsturē. Pēc tēva nāves 23 gadu vecumā Kazimirs kļuva par Dagdas muižas īpašnieku, kur pavadīja savas dzīves lielāko daļu. Pēc dzimtbūšanas atcelšanas Vidzemē un Kurzemē viņš 1818. - 1819. gadā aktīvi iestājās par dzimtbūšanas atcelšanu arī Latgalē; bija viens no dzimtbūšanas atcelšanas projekta autoriem.

1842.—1849. gadā izdeva almanahu Rubona (Daugava). Kopš 1855. gada Kazimirs bija Viļņas arheoloģijas komisijas loceklis. Viņš pildīja muižnieku vecākā (maršala) pienākumus Rēzeknes, vēlāk - Daugavpils apriņķī. Dienesta pienākumus pildīdams, viņš izbraukāja plašus Latgales apvidus, iepazīdamies ar muižu un zemnieku stāvokli, baznīcu un draudžu darbību, lauku skolām un sabiedriskās dzīves norisēm.

Janvāra sacelšanās laikā 1863. gadā Krievijas valdības sakūdītais pūlis nodedzināja Dagdas muižas kungu māju. Gāja bojā viena no lielākajām, unikālākajām tā laika bibliotēkām, arhīvs, mākslas darbi un citas kultūras vērtības. No 1863. gada līdz savai nāvei Kazimirs Bujņickis dzīvoja Rēzeknes apriņķa Ciskādu draudzes Luknas muižā (savas sievas Sokolovskas īpašumā)[2]. Miris 1878. gada 15. jūlijā.

Darbi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Almanaha "Rubona" pirmā burtnīca (1842).
  • "Ceļojums pa maziem ceļiem" (Wędrówka po małych drogach. Szkice obyczajów na prowincji, T. I, II; 1841) - kritiski un reizē pētnieciski skata nomaļu Latgales pagastu ļaudis, viņu dzīvi.
  • Almanahs "Rubon" (Rubon. Pismo poświęcone pożytecznej rozrywce, 1842-1849) - pirmais periodiskais izdevums Latgalē, kas veltīts Latgales izpētei un Latgalei. Astoņu gadu laikā iznāca desmit apjomīgi sējumi vairāk nekā 2800 lappušu kopapjomā.
  • "Māsa Ģertrūde" (Siostra Giertruda. Powieść wierszem napisana, 1842)
  • "Komēdija" (Komedye prozą i wierszem, 1851)
  • "Jaunais ceļojums pa maziem ceļiem" (Nowa wędrówka po małych drogach. Szkice obyczajowe, T. I, II; 1852)
  • "Priestera Jordana atmiņas" (Pamiętniki księdza Jordana. Obrazek Inflant w XVII wieku, Tom I., II, 1852) - kultūrvēsturisks romāns, kas iznāca Viļņā. Darbā attēlota 17. gs. Latgale un tajā dzīvojošie ļaudis [2]
  • "Vecā kundze" (Stara panna. Powieść współczesna, 1855)
  • drāma "Kostjuško Šveicē" (uzvesta Dagdā 1860. gadā)[3]
  • "Bjorko" (Biórko. Obrazek obyczajowy z lat ostatnich minionego wieku, Cz. 1, 2; 1862)
  • "Inflantija" (1863) - apcerējums, kas iespiests poļu "Vispārējās enciklopēdijas" XII sējumā 1863. gadā. Tas iepazīstina gan poļu, gan plašāku Eiropas sabiedrību ar Latgali.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Helēna Vasiļjeva. Vēļreiz par Kazimiru Buiņicki. Tāvu zemes kalendars.Rēzekne: Latgolas kulturas centrs, 2009. 106.-109.lpp.
  • Pēteris Zeile. Hilzenu un Buiņicku davums Lagolas kultūrvēsturē. Tāvu zemes kalendars. Rēzekne: Latgolas kulturas centrs, 2006. 70.-73. lpp.
  • Ai, māte Latgale. Atskati Latgales vēsturē un kultūrvēsturē. Annele, 2001.
  • Pēteris Zeile. Kazimers Buiņickis. Tāvu zemes kalendars. Latgolas kulturas centra izdevniecība, Rēzekne: 1996. 54.-66.lpp.
  • Pēteris Zeile. Kazimirs Buiņickis un Gustavs Manteifelis. Vieta un vērtējums Latvijas kultūrā. Poļu kultūra Latvijā. Polijas republikas vēstniecība. Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis 1993. Nr.2 - 14.-18. lpp.
  • Tadeusz Bujnicki, Krzysztof Zajas. Wilno literackie na styku kultur. Kraków: Universitas 2007. ISBN 978-83-242-0727-5
  • Tadeusz Bujnicki. W Wielkim Księstwie Litewskim i w Wilnie. DiG 2010. ISBN 978-83-7181-605-5
  • Gustaw Manteuffel. Inflanty polskie oraz Listy znad Bałtyku, wstęp, redakcja i opracowanie tekstu Krzysztof Zajas, Kraków 2009. ISBN 97883-242-1296-5 str. XVII, 43, 109, 137.
  • Krzysztof Zajas. Nieobecna kultura. Przypadek Inflant Polskich. Kraków: Universitas 2008. ISBN 978-83-242-1296-5 str. 22, 27, 132-133, 149-153, 224, 242, 295-296, 298-299, 308-309, 312-324, 335, 351.

Digitālā bibliotēka[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Pēteris Zeile. "Aizmirstais un no jauna atrastais Kazimirs Buiņickis"// Kazimirs Buiņickis. "Priestera Jordana atmiņas". Latgales kultūras centra izdevniecība, 2003. 248.-277.lpp.
  2. 2,0 2,1 Pēteris Zeile. "Latgales kultūras vēsture: no akmens laikmeta līdz mūsdienām". Latgales kultūras centrs, 2006. 210.-212.lpp.
  3. "Ai, māte Latgale": atskati Latgales vēsturē un kultūrvēsturē. Annele, 2001.