Krēmeri (dabas liegums)

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par dabas liegumu. Par Rīgas apkaimi skatīt rakstu Krēmeri.
Krēmeri
Kreemeru diikjis.jpg
Dīķis skatā no Voleru ielas
Krēmeri (Latvija)
Krēmeri
Krēmeri
Tips dabas liegums
Atrašanās vieta Valsts karogs: Latvija Rīga, Latvija
Koordinātas 57°0′14″N 24°4′59″E / 57.00389°N 24.08306°E / 57.00389; 24.08306Koordinātas: 57°0′14″N 24°4′59″E / 57.00389°N 24.08306°E / 57.00389; 24.08306
Platība 15 ha
Dibināts 1993
Pārvaldes institūcija Dabas aizsardzības pārvalde

Krēmeri ir dabas liegums Rīgas pilsētas ziemeļrietumu daļā, Kurzemes rajonā, Daugavas kreisajā krastā lejpus Voleriem. Aizņem 15 ha plašu pārpurvotu teritoriju starp Beķera grāvi rietumos un Voleru ielu austrumos. Fizioģeogrāfiski liegums atrodas Piejūras zemienes Rīgavas līdzenumā. Reljefs līdzens, augstums 1,1—1,5 m virs jūras līmeņa.

Bioloģiskā nozīme[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dabas parks radīts putnu ligzdošanas vietu aizsardzības nolūkos. Izveidošanas laikā tā teritorija bija nozīmīga ar savu putnu daudzveidību — bija konstatētas deviņas aizsargājamo putnu sugas, tai skaitā 300-400 pāru liela lielā ķīra kolonija. Taču jau 2005. gada apsekojumā bija konstatētas tikai divas Latvijā un ES aizsargājamas putnu sugas — lielais dumpis un niedru lija, kā arī viena Latvijā īpaši aizsargājama suga — Seivi ķauķis. Visām šīm sugām ligzdojot bija konstatēti tikai 1—2 pāri.[1]

No citiem retiem dzīvniekiem liegumā atzīmēti ierobežoti izmantojamais parka gliemezis un lielākajā ES daļā aizsargājamais bebrs. Lieguma flora nav īpaši aizsargājama.

Krēmeru dabas lieguma zonējums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Skats uz galveno taku lieguma ziemeļos.
Krēmeru niedrājs skatā no ziemeļu malas.

Liegumā pašlaik nav speciāla teritorijas zonējuma pēc aizsardzības, taču tajā ir dažādi biotopi ar dažādu plānotas ārējas iejaukšanās līmeni, kāds bija paredzēts teritorijas aizsardzības plānā līdz 2016. gadam. Jaunāks plāns pagaidām nav izstrādāts. Galvenie iejaukšanās veidi ir niedru un pļavu izpļaušana, kā arī krūmu un koku izciršana.[1] Saskaņā ar attīstības plānu, liegumā ir šādi biotopi ar attiecīgu ārēju iejaukšanos:

  • Atklāts ūdens DA daļā ar dūņainu dibenu un pavedienu glīveņu audzēm tā centrā. Tā malas aizaug ar niedrēm, kuras tiek izpļautas. Maksimālais dziļums 2005. gadā bija 1 metrs. Ūdenstilpne pēc klasifikācijas atbilst ļoti seklam brūnūdens ezeram ar augstu ūdens cietību.
  • Atklātam ūdenim no DA pieguļošā slīkšņa. Tās dienvidu daļā tiek izpļautas niedres. Slīkšņā dominējošās sugas ir platlapu un šaurlapu vilkvālītes.
  • Niedrājs, kurš aizņem vairāk kā pusi no lieguma teritorijas. Niedres tiek izpļautas tajā gandrīz visur.
  • Blīvs krūmājs, kurš aizņem visu lieguma Z daļu. Tajā visā pēc plāna bija jānotiek koku un krūmu izciršanai, taču tas nav noticis. Tajā dominē parastā apse, āra bērzs, dažādas kārklu un vītolu sugas. Daudzi no tiem sasnieguši koku stāva augstumu. Krūmāju šķērso sliktas kvalitātes ceļš, mašīnu iebraukšana kurā ir bloķēta. Krūmāja ZA stūrī atrodas mazs dīķis, kurā novērots ligzdojošs ūdensvistiņu pāris.
  • Šaura ruderāla biotopa josla parka ZA pie ceļa, kas ved caur parka Z daļu.
  • Ruderalizēta pļava lieguma galējos ZR un kā šaura starpjosla starp krūmāju un niedrāju. Pļavā no augiem dominē slotiņu ciesa. Pļava tiek izpļauta.[1]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrāk šai teritorijā bija pļava — govju ganības, kas applūda pēc smilšu sūknēšanas 1976.-1986. gados ziemeļos no tagadējā lieguma, jo pļavā izbēra dūņas un slapjas smiltis, kuras izplūda pa visu teritoriju, pārveidojot dabisko augsnes virskārtu un zemsedzi. Pļavas lielākajā daļā izveidojās ar niedrēm un vilkvālītēm aizaugošs dīķis. Smiltājs ar zīriņu u.c putnu ligzdošanas vietām ziemeļdaļā aizauga ar krūmiem.

Nodibinot liegumu, 1993. gadā tika izveidota stingrā aizsardzības zona mitrajā daļā (10 ha) un buferzona sausākajā Z daļā (5 ha). Kopš 1999. gada atsevišķas aizsardzības zonas vairs nav paredzētas.[1]

Problēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Objekta attīstības plānā 2007. gadā atzīmēts atbilstošas apsaimniekošanas trūkums, un arī 2017. gadā šādas problēmas ir pamanāmas. Putnu un to sugu skaita samazināšanos ietekmējusi teritorijas aizaugšana un tās piesārņošana ar sadzīves atkritumiem un būvgružiem, kā arī ražošanas un garāmbraucošā transporta trokšņi. Parkam pieguļošajās zemēs izveidotas rūpnieciskās apbūves teritorijas, un dabas lieguma teritorijas lietotājs ir Rīgas brīvostas pārvalde, kurā jau pirms teritorijas attīstības plāna izstrādes valdīja uzskats, ka šī vieta vairs neatbilst aizsargājamas teritorijas statusam.[2] Nelielas robežteritorijas lieguma neprecīzi novilkto robežu dēļ vienlaikus bija paredzētas gan kā dabas liegums, gan Rīgas attīstības plānā kā apstādījumu vai ražošanas teritorijas. Kopš 2011. gada dabas lieguma pārvaldību veic dabas aizsardzības pārvaldes Pierīgas reģionālā administrācija.[3]

No tuvējiem dārziem teritorijā izplatījās grūti iznīcināma invazīva suga — pabērzu smiltsērkšķis, samazinot dabisko biotopu platības.

Apkārtējo cilvēku un reto apmeklētāju attieksmi negatīvi ietekmē norobežojuma un informatīvo materiālu trūkums liegumā un pieguļošajās teritorijās.

Ievērojami piesārņošanas gadījumi bija 2008. gadā, kad liegumā tika izgāzti elektroniski atkritumi[4] un 2011. gadā, kad blakus liegumam tika izgāzts 500-1000 litru naftas produktu.[5]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]