Eglone (dabas liegums)

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Eglone
Eglone.JPG
Jauktu koku mežs Eglonas dabas liegumā
Eglone (Latvija)
Eglone
Eglone
Tips dabas liegums
Atrašanās vieta Jēkabpils novads
Koordinātas 56°11′22″N 26°06′25″E / 56.18944°N 26.10694°E / 56.18944; 26.10694Koordinātas: 56°11′22″N 26°06′25″E / 56.18944°N 26.10694°E / 56.18944; 26.10694
Platība 159,4 ha
Dibināts 2004
Pārvaldes institūcija Dabas aizsardzības pārvalde

Eglone ir dabas liegums Jēkabpils novada Dunavas pagastā. Izvietojies Eglonas upes ielokā, netālu no Tadenavas. Liegums izveidots 2004. gadā, lai saglabātu ES nozīmes meža biotopu - jauktus platlapju mežus, kuros sastopamas retas un aizsargājamas ķērpju sugas. Tā kopplatība ir 159,4 ha.[1]

Teritorijā atrodas 8 Eiropas Savienības nozīmes īpaši aizsargājamie biotopi. Tie ietver jauktus liepu-apšu, egļu, bērzu mežus. Sastopami gāršas tipa meži ar sugām bagātu zemsedzi. Vairāki apgabali izdalīti kā dabiskie meža biotopi. Upes ielejā atrodamas mēreni mitras pļavas, kā arī parkveida pļavas. Dabas liegumā sastopamas 11 īpaši aizsargājamas bezmugurkaulnieku, 13 putnu, 10 ķērpju, 2 sūnu, 2 sēņu, kā arī 13 īpaši aizsargājamas vaskulāro augu sugas. Šeit konstatēti vairāki dižkoki: deviņi dižozoli apkārtmērā no 385 līdz 545 cm, kas atrodas aizaugošajās pļavās un mežmalās. Dabas liegums ir iekļauts Eiropas nozīmes īpaši aizsargājamo dabas teritoriju sarakstā – Natura 2000 teritoriju tīklā. Īpaši aizsargājamās dabas teritorijas kods ir 5301.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2002. gada pavasarī Vides ministrija izsludināja akciju „Iesaki teritoriju!”, kā rezultātā Eglone tika pieteikta aizsargājamās teritorijas statusam sakarā ar īpaši lielu dabisko mežu biotopu koncentrāciju trīs meža kvartālos. 2003. gadā teritorijas novērtējumu sniegušie eksperti atzina par lietderīgu šeit dibināt dabas liegumu. Šajā pat gadā pašreizējā lieguma teritorijā 12,7 ha platībā tika izveidots mikroliegums (Nr.70001) četru īpaši aizsargājamo ķērpju sugu (olīvzaļā cetrēlija (Cetrelia olivetorum), sīkpunktainā artonija (Arthonia byssacea), zvīņainā telotrēma (Thelotrema lepadinum) un caurumainā menegācija (Menegazzia terebrata)) aizsardzībai, kā arī apšu mežu biotopu un biokoku aizsardzībai. Lai saglabātu ES nozīmes meža biotopu - jauktus platlapju mežus, kuros sastopamas retas un aizsargājamas ķērpju sugas pats dabas liegums tika dibināts 2004. gadā.

Aizsargājamās augu sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eglones dabas liegumā ir sastopamas vairākas aizsargājamās vaskulāro augu sugas. No tām var minēt 3 dzegužpirkstīšu ģints orhideju sugas: Baltijas dzegužpirkstīte (Dactylorhiza baltica), Stāvlapu dzegužpirkstīte (Dactylorhiza incarnata) un Plankumainā dzegužpirkstīte (Dactylorhiza maculata), kas aug mēreni mitrās un parkveida pļavās. Vēl no orhidejām var minēt Odu gimnadēniju (Gymnadenia conopsea), kas ir uzskatāma par Latvijas dienvidaustrumu reģionam ļoti retu orhideju dzimtas augu sugu. Tāpat Latvijā reti izplatīta ir Vīru dzegužpuķe (Orchis mascula), kas aug tuvu sava areāla austrumu robežai. Bet Smaržīgā naktsvijole (Platanthera bifolia) Latvijā ir uzskatāma par nepietiekami apzinātu sugu. Bez orhidejām ir sastopams Spilvainais ancītis (Agrimonia pilosa), kas aug tuvu sava areāla rietumu robežai, un kopumā nav uzskatāma par ļoti retu, apdraudētu taksonu. Savukārt, Sīpoliņu zobainīte (Dentaria bulbifera) Latvijā ir sastopama diezgan reti un nevienmērīgi. Tuvākās zināmās atradnes ir dabas liegumos „Aizkraukles purvs” un „Ežezera salas”. Latvijā tās aug tuvu areāla ziemeļu un austrumu robežai. Kārpainais segliņš (Euonymus verucosus) ir vasarzaļš neliels celastru dzimtas krūms, kas Latvijā sasniedz sava areāla ZR robežu. Daugavas ielejā un citviet dienvidaustrumu Latvijā piemērotos biotopos tas ir uzskatāms par samērā parastu sugu. No īrisu dzimtas augiem var minēt Jumstiņu gladiolu (Gladiolus imbricatus), kuras izplatību apdraud piemērotu biotopu – mitru zālāju un palieņu aizaugšana, kā arī Sibīrijas skalbi (Iris sibirica), kas Latvijā izplatīta samērā reti un nevienmērīgi. Apdzira (Huperzia selago) lieguma teritorijā sastopama lieguma centrālajā daļā, periodiski slapjo egļu mežu un apšu-egļu gāršas mežu teritorijās. Bez ziedaugiem aizsargājams vēl ir Gada staipeknis (Lycopodium annotinum), kas Latvijā uzskatāms par nepietiekami izpētītu sugu. Un vēl var minēt divas sūnu sugas: īssetas nekera (Neckera pennata) un gludā nekera (Neckera complanata).

Aizsargājamās sēņu un ķērpju sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Eglones teritorijā var sastapt vairākas aizsargājamo ķērpju sugas. Sākotnēji tās bija olīvzaļā cetrēlija, sīkpunktainā artonija, zvīņainā telotrēma un caurumainā menegācija. Vēlāk aizsargājamo ķērpju sarakstu papildināja parastais plaušķērpis (Lobaria pulmonaria), kaķpēdiņu artonija (Arthonia leucopellea), vīnkrāsas artonija (Arthonia vinosa), gludā nefroma (Nephroma laevigatum), brūngalvainā henotēka (Chaentheca phaeocephala) un apsarmotā kalīcija (Calicium adspersum).

Bez ķērpjiem liegumā ir sastopamas arī divas aizsargājamas sēņu sugas: plaisājošā rūtaine (Xylobolus frustulatus) un Ēzeļu ausene (Otidea onotica).

Aizsargājamās dzīvnieku sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bezmugurkaulnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lieguma teritorijā var sastapt daudzas aizsargājamu dzīvnieku sugas. No tām lielu daļu sastāda bezmugurkaulnieki, kurus kopumā pārstāv kukaiņi un gliemji. 12 bezmugurkaulnieku sugas ir iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā, pie tam 11 sugas - īpaši aizsargājamo sugu sarakstā. No tām divas sugas ir Pasaules dabas aizsardzības organizācijas (The World Conservation Union) apdraudēto sugu sarakstā, kurām ir veidojams mikroliegums. Tās ir lapkoku praulgrauzis (Osmoderma eremita) un zirgskābeņu zilenītis (Lycaena dispar). Pārējos aizsargājamos kukaiņus pārstāv zaļā dižspāre (Aeshna viridis), lielais asmalis (Peltis grossa) un spožā skudra (Lasius fuliginosus). Aizsargājamie taureņi ir kārklu zaigraibenis (Apatura iris), sausseržu raibenis (Limenitis camilla) un čemurziežu dižtauriņš (Papilio machaon).

Aizsargājamie gliemji ir gludais adatgliemezis (Acicula polita), lielais gludgliemezis (Cochlicopa nitens), asribu vārpstiņgliemezis (Clausilia cruciata), graciozais vārpstiņgliemezis (Ruthenica filograna), tumšais kailgliemezis (Limax cinereoniger), krokainais vārpstiņgliemezis (Macrogastra plicatula), Vēderainais vārpstiņgliemezis (Macrogastra ventricosa) un mirdzošā ūdensspolīte (Segmentina nitida).

Mugurkaulnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizsargājamos mugurkaulniekus caurmērā pārstāv putni. Lieguma teritorijā 2012. gadā tika konstatēta 81 putnu suga, no kurām aizsargājamas ir 13 sugas. Tās ir baltais stārķis (Ciconia ciconia), ķīķis (Pernis apivorus), mežirbe (Bonasa bonasia), dzērve (Grus grus), apodziņš (Glaucidium passerinum), mazais ērglis (Aquila pomarina), vidējais dzenis (Dendrocopus medius), baltmugurdzenis (Dendrocopus leucotus), trīspirkstu dzenis (Picoides tridactylus), melnā dzilna (Dryocopus martius), pelēkā dzilna (Picus canus), brūnā čakste (Lanius collurio) un mazais mušķērājs (Ficedula parva).

No zīdītājiem ir tikušas konstatētas 19 sugas, no kurām 12 sugas ir ar dabas aizsardzības nozīmi. Taču liela un vidēja izmēra zīdītājdzīvnieku sugas visticamāk dabas liegumā uzturas epizodiski, t.i. tās pārmaiņus apdzīvo gan lieguma teritoriju, gan arī tam pieguļošās zemes. No tiem nozīmīgākie ir ūdri (Lutra lutra), kas ir Starptautiskās dabas un dabas resursu aizsardzības savienības aizsargājamo sugu sarakstā. No citām sugām var minēt pigmejsikspārni (Pipistrellus pygmaeus), meža sicistu (Sicista betulina), meža caunu (Martes martes), bebru (Castor fiber), mazo cirsli (Sorex minutus), meža cirsli (Sorex areanus), āpsi (Meles meles), staltbriedi (Cervus elaphus), alni (Alces alces) un stirnu (Capreolus capreolus).

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]