Lāsumainais sesks
| Lāsumainais sesks Vormela peregusna (Güldenstädt, 1770) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Plēsēji (Carnivora) |
| Apakškārta | Suņveidīgie (Caniformia) |
| Virsdzimta | Sermuļu virsdzimta (Musteloidea) |
| Dzimta | Sermuļu dzimta (Mustelidae) |
| Apakšdzimta | Sermuļu apakšdzimta (Mustelinae) |
| Ģints | Lāsumainie seski (Vormela) |
| Suga | Lāsumainais sesks (Vormela peregusna) |
| Izplatība | |
 | |
 Lāsumainais sesks Vikikrātuvē | |
Lāsumainais sesks (Vormela peregusna) ir neliels sermuļu dzimtas (Mustelidae) plēsējs, un tā ir vienīgā suga lāsumaino sesku ģintī (Vormela). Savu zinātnisko nosaukumu lāsumainais sesks ir ieguvis no vācu un ukraiņu valodas. Vārds Vormela cēlies no vācu vārda Würmlein (latviešu: mazais tārps), bet peregusna ir atvasināts no ukraiņu vārda pereguznya (latviešu: sesks).[1]
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lāsumainais sesks dzīvo sausās, atklātās vietās, sākot ar Eiropas dienvidaustrumiem un beidzot ar Ķīnas rietumiem. To var sastapt Krievijas Eiropas daļā, Ukrainā, Bulgārijā, Turcijā, Rumānijā, Ēģiptē, Libānā, Sīrijā, Jordānā, Izraēlā, Palestīnā, Armēnijā, Irānā, Afganistānā, Pakistānā, Balkānos, Mongolijā, Ķīnā, Kazahstānā un Altaja stepēs Sibīrijā. Lai arī izplatības areāls ir liels, tas ir viens no visretāk sastopamajiem sermuļu dzimtas dzīvniekiem.[2]
Lāsumainais sesks ir labi piemērojies dzīvei tuksnesī un pustuksnesī, tas ierīko mājvietu sausās, akmeņainās teritorijās, stepē un retā, krūmainā mežā, bet no augstkalniem sesks izvairās. Reizēm lāsumainie seski ir novēroti meloņu un dārzeņu tīrumos.
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lāsumainā seska ķermeņa garums bez astes ir 29—35 cm, astes garums 15—21 cm,[3] svars tēviņam 320—715 g, mātītei 295—600 g.[4] Lāsumainajam seskam, atšķirībā no citiem sermuļu dzimtas dzīvniekiem, ir gari nagi,[3] kas piemēroti zemes rakšanai, un ļoti lielas, izteiksmīgas ausis. Kājas ir īsas, ķermenis muskuļots un spēcīgs.[3] Lāsumainā seska aste ir gara un kupli apmatota, turpretī ķermeņa matojums ir īss. Lāsumainajam seskam ir īss purns.
Kažoka krāsa dažādām ķermeņa daļām ir atšķirīga; galva, kakls, vēders, astes apakša un kājas ir melnas vai tumši brūnas. Seja ir melni-balti svītraina, svītras atgādina gredzenus. Ap melno degungalu apmatojums ir balts, tad seko plats, melns matojums, kas maskē seska acis, virs acīm ir balts matojums, piere atkal melna un galvas augšpusē sākas balts matojums, kas kā balts lakats nosedz pakausi un daļēji kaklu. Arī ausu augšējā daļa ir balta, bet to pamatne melna. Muguras un astes virspuses apmatojums ir dzeltenbrūns ar tumšākiem, sarkanbrūniem, neregulāriem lāsumiem, atgādinot marmora rakstu. Astes garie akotmati ir balti, radot iespaidu par sirmu asti, pats astes gals ir tumšs.
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lāsumainais sesks ir aktīvs agri no rīta un vakarā. Tā redze ir vāja, toties oža izcila. Briesmu gadījumos seski spiedz, rūc un gari rej. Lāsumainais sesks ir vientuļnieks, un katram ir sava, apmēram 0,5—0,6 km² liela, teritorija. Sastopoties ar otru sesku, dzīvnieki visbiežāk ir agresīvi. Dienas laikā sesks atpūšas. Lāsumainie seski guļ alās, kuras izrok ar priekškājām vai ieņem cita dzīvnieka alu. Tuvojoties ziemai, seski alu oderē ar sausu zāli. Arī mazuļu migu mātītes izklāj ar zāli. Alas ir vairākas, un viena no tām tiek lietota kā pārtikas glabātava.[5] Lāsumainais sesks spēj diezgan veikli kāpt kokos, tomēr lielāko daļu sava laika pavada uz zemes.[5]
Briesmu gadījumā lāsumainais sesks, līdzīgi kaķim, izslienas stāvus, cik vien spēj uz taisnām kājām, un piepūšas, cenšoties sevi vizuāli padarīt lielāku. Aste kļūst kupla un tiek salocīta ritenī uz muguras, kas sesku vizuāli padara vēl lielāku. Sesks rāda savus asos, baltos zobus un šņāc. Zem astes seskam ir smirdīga sekrēta dziedzeri, tā smaka tiek lietota kā aizbaidīšanas paņēmiens, kā arī ar sekrētu dzīvnieks iezīmē teritoriju.[5]
Lāsumainā seska galvenais ienaidnieks ir cilvēks, jo sesks ir iecienījis mājas vistas. Savvaļā galvenie ienaidnieki ir lapsas, caunas, āpši un lūši.[5]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lāsumainie seski pamatā medī zemes vāveres, pelēkos pundurkāmjus, strupastes, kurmjžurkas, peles un citus grauzējus, nelielus zaķus, putnus, ķirzakas, zivis, vardes, kukaiņus, kā arī ēd augļus un citas augu daļas.[3] Reizēm seski ielavās zemnieku saimniecībās, kur medī vistas, baložus vai zog pārtiku (piemēram, šķinķi vai sieru).
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lāsumainajiem seskiem riests sākas martā un beidzas jūnija sākumā. Tēviņiem riesta laikā mainās kažoka krāsa, dzeltenbrūnā mugura kļūst košāka, tā iegūst oranžu toni.[5] Grūsnības periods ilgst 243—327 dienas, jo lāsumainais seska mātītei ir embrioniskā diapauze un tā spēj atlikt embrija attīstību. Toties īstā grūsnība ir 40—60 dienas.[5] Līdz ar to mazuļi dzimst nākamā gada pavasarī, kad medījuma ir daudz, un tas ir viegli noķerams. Parasti piedzimst apmēram 4 mazuļi, par kuriem rūpējas tikai māte. Tie ir akli un nevarīgi. Acis atveras 38—40 dienā. Māte tos zīda ar pienu 50—54 dienas, bet jau pēc 61—68 dienām mazuļi pamet māti un uzsāk patstāvīgu dzīvi. Mātītes dzimumbriedumu sasniedz 3 mēnešu vecumā, bet tēviņi viena gada vecumā.[5]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Bodenheimer, F.S. (1935). Animal life in Palestine: an introduction to the problems of animal ecology and zoogeography. Jerusalem, Israel: L. Mayer.
- ↑ Marbled Polecat: One of the Rarest Animals in the Mustelidae Family - Associated Content - associatedcontent.com
- ↑ 3,0 3,1 3,2 3,3 All-About-Ferrets.com - The Marbled Polecat (Vormela peregusna)
- ↑ Ben-David, M. (1998). "Delayed implantation in the marbled polecat, Vormela peregusna syriaca (Carnivora, Mustelidae): evidence from mating, parturition, and post-natal growth". Mammalia 62: 269–283
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 «Marbled Polecat». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 25. jūlijā. Skatīts: 2010. gada 12. janvārī.