Lībiešu virtuve

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search

Lībiešu virtuve (lībiešu: līvõd kēk) ir lībiešiem raksturīgo ēdienu un to gatavošanas īpatnību kopums, kas veidojies dažādu ģeogrāfisku un vēsturisku apstākļu ietekmē.

Iedalījums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Karsti kūpinātas skumbrijas un plekstes (no kreisās uz labo)

Zivju ēdieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Lībiešu virtuvē pamatā ietilpa vietējās jūras veltes — zivis (jo īpaši plekstes (lībiskajā dialektā: plekst, lībiešu: liestād) un reņģes (strimal, sīlkõd)), ko vārīja, cepa, sālīja, žāvēja un kūpināja. Tā kā viņu apdzīvotā piekraste nebija auglīga, lībieši ar lauksaimniecību īpaši nenodarbojās un līdz 20. gadsimtam maizi, miltus, putraimus, kartupeļus un daudz ko citu galvenokārt ieguva apmaiņā pret zivīm.[1]

Maizes, miltu un graudu ēdieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ierobežotās sējas platības un zemes neauglīguma dēļ lībieši maizi parasti cepa tikai sestdienās visai nedēļai, un tā lielāko tiesu bija rudzu maize (rupmaiz; riggi lēba)[2], bet baltmaize bija vēl retāka, un to cepa tikai uz svētkiem. Graudus un to izstrādājumus lībieši bieži vien iemainīja no zemniekiem. No miltiem (sākotnēji miežu miltiem, bet vēlāk arī no rudzu un kviešu miltiem), roņu vai zivju taukiem un dažkārt arī rīvētiem kartupeļiem, karupeļu biezputras vai rīvētiem burkāniem gatavoja pankūkām līdzīgu ēdienu — plēdu (plädīņ), ko cepa maizes krāsnī vai cepeškrāsnī.[3]

No vārītiem, kaltētiem un maltiem graudiem un rūgušpienu vai svaigu pienu un ievārījumu taisīja launaga ēdienu pūteli (kamārok, pūtiļ),[4] bet, pienā vārot drupenu mīkus no sakulas olas vai jaunpiena un miltiem, gatavoja drupiņzupu (drupšiņzup, drupšiņrok), un dažādus tās paveidus — kunkliņzupu (kunkliņzup, kunkiļmūoz), ķiļķēnzupu (ķiļķēnzup), končiņzupu (končiņzup) un rīvķiļķēnus (rīvķiļķēn, rīvkukīļd), kam papildus pievienoja arī kartupeļus.[5] Savukārt no neraudzētas rudzu mīklas gatavoja sklandraušus (sklandrouš, sūr kakūd).[6]

Gaļas ēdieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arī ar lopkopību lībieši nodarbojās maz, tāpēc gaļa un piena produkti lībiešu virtuvē nebija daudz un to ēdieni bija vienkārši. Cūkas kāva rudenī līdz Ziemassvētkiem, un lielāko daļu gaļas sālīja vai žāvēja ziemai. Kaušanas laikā nelielā daudzumā gatavoja desas, bet pāri palikušos taukus (tauk, razā) un dradžus (drādž, spradžād) zieda uz maizes.[7] Lopu zarnās iepildot putraimus, sagriezta speķa gabaliņus un sīpolus gatavoja putraimdesas (sūrmõdmȭka), kam sākotnēji nepievienoja asinis un kas bijušas baltā krāsā. Svaigu cūkas asins pievienošanu putraimdesām lībieši esot aizguvuši no kaimiņos dzīvojošajiem baltiem un 19. gadsimtā tā jau bija izplatīta prakse.[8]

Piena ēdieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Bukstiņu biezputra ar kartupeļiem un ceptu speķi

Svaigu pienu lietoja gandrīz tikai un vienīgi ēdienu aizdaram, pievienojot šķidrām putrām, biezputrām un zupām. Pārējo pienu raudzēja un no tā ieguva skābo krējumu un sviestu. No piena ēdieniem gatavoja skābbputru (skābputr, appõrok), ko vasarā glabāja pieliekamajā vai virtuvē uz sola īpašā koka spainī, un uz lauka pļāvējiem veda koka muciņās[9], kā arī rūgušpienu (appõnsēmd̦a), slapnāmu (slapnamu, kaštīm), drupanmaizi (drupanmaiz, matšpod̦īņ) un bukstiņu biezputru (bukstiņputr, sūrmõd sandrok), ko parasti gatavoja miežu putraimiem pievienojot nomizotus kartupeļus, sāli un uzvārītu pienu.[10]

Saldie ēdieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Agrāk cukurs nebija plaši izplatīts, un saldos ēdienus lībiešu virtuvē galvenokārt veidoja dažādi pagatavotas ogas (mōŗad). Bez cukura sagatavotas ogas sauca par zapti vai zafti.[11]

Dzērieni[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

No zemniekiem iemainītajiem miežiem lībieši rudenī visam gadam gatavoja arī iesalu, no kā kopā ar pašu audzētajiem apiņiem darīja alu (als; vȯl), bet atkārtota misas uzlējuma — vājāku alu jeb tā saukto plāno alu (jūoimi), patakas (pattõk) tāpiņu (tōpiņ) un visbeidzot neraudzētu dzērienu — tāriņu (tōriņ).[12]

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Marinska 2016, 8.—9. lpp.
  2. Marinska 2016, 22.—23. lpp.
  3. Marinska 2016, 26. lpp.
  4. Marinska 2016, 31. lpp.
  5. Marinska 2016, 39. lpp.
  6. Marinska 2016, 29. lpp.
  7. Marinska 2016, 40.—41. lpp.
  8. Marinska 2016, 42. lpp.
  9. Marinska 2016, 32.—33. lpp.
  10. Marinska 2016, 36. lpp.
  11. Marinska 2016, 48.—50. lpp.
  12. Marinska 2016, 45. lpp.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]