Pāriet uz saturu

LETA

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no LATINFORM)
LETA
Sauklis "Sagatavojies rītdienai!"
Veids Sabiedrība ar ierobežotu atbildību
Dibināts 1919. gads (1994. gads)
Galvenais birojs Rīga, Karogs: Latvija Latvija
Vadība Juris Mendziņš
Darbinieki ap 160
Nozare Mediji / Informācijas aģentūra
Produkti Ziņas, Fotoserviss, Mediju monitorings, Nozare.lv, Apskati, Video ziņas, Digitalizācija, Reklāma
Mājaslapa www.leta.lv

LETA ir Latvijas uzņēmums, kas veic ziņu aģentūras pakalpojumus. Tas pieder Igaunijas uzņēmumam Postimees Grupp, kas ietilpst uzņēmēja Margusa Linnamē kontrolē esošajā UP Invest grupā.

LETA ir dibināta 1920. gadā kā Latvijas valsts informācijas aģentūra; par tās priekšteci tiek uzskatīts 1919. gadā dibinātais Latvijas Republikas preses birojs „Latopress”. Latvijas PSR laikā bija PSRS telegrāfa aģentūras TASS sastāvā, pārdēvēta par LATINFORM (1973—1990).

Uzņēmums piegādā ziņas un biznesa informatīvos risinājumus organizācijām un uzņēmumiem. 2014. gadā SIA LETA nodarbināja 158 darbiniekus.[1]

Lai pasaules ziņu aģentūras un vietējos laikrakstus informētu par notikumiem Latvijas teritorijā, Latvijas Pagaidu valdība Liepājā 1919. gada 4. martā pieņēma lēmumu izveidot Latvijas preses biroju, kuru nodēvē par „Latopress”. Par „Latopress” vadītāju iecēla Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa sekretāru žurnālistu Edmundu Freivaldu. 1919. gada 5. martā no „Latopress” uz Kopenhāgenu Kārlim Ducmanim tiek nosūtīta pirmā telegramma ar vēstījumu par Latvijas preses biroja dibināšanu, kā arī pirmā saturiskā telegramma par latviešu un vāciešu karaspēka daļu kustību Latvijas teritorijā.

Uzreiz pēc „Latopress” dibināšanas tajā strādāja tikai viens cilvēks E. Freivalds, taču, paplašinot savu darbību, līdz jūlijam „Latopress” strādāja 11 cilvēki, starp kuriem bija arī ārzemju nodaļas vadītājs Rihards Bērziņš.

1919. gada vasarā R. Bērziņš Rēvelē noslēdza līgumu par telegrāfisku ziņu apmaiņu starp „Latopress” un Igaunijas aģentūru „Estura” (tagad „ETA”). Savukārt 1919. gada rudenī R. Bērziņš apmeklēja Varšavu un noslēdza līdzīgu līgumu ar Polijas aģentūru „PAT”, nodibinot radioinformācijas sakarus starp Varšavu un Rīgu. Īpaša loma „Latopress” darbībai bija laikā, kad 1919. gada oktobrī Rīgu centās ieņemt Pāvela Bermonta armija. Rīgas aizstāvēšanas kaujās nāvīgi ievainoja pat kādu no „Latopress” angļu valodas tulkiem.

1920. gada 15. martā Latvijas preses biroja „Latopress” izveidotājs E. Freivalds atteicās no biroja vadības un pārgāja darbā uz Ārlietu ministriju. Par „Latopress” vadītāja pienākumu izpildītāju kļuva R. Bērziņš, kurš jau pakāpeniski sāk īstenot ideju par telegrāfa aģentūras izveidi.

1920. gada 4. maijā viņš Ministru kabinetam izskatīšanai iesniedza Latvijas telegrāfa aģentūras (LETA) statūtus. Dienu vēlāk, 1920. gada 5. maijā, valdība pieņēma lēmumu likvidēt Latvijas preses biroju un uz tā bāzes izveidot Latvijas telegrāfa aģentūru, par tās vadītāju ieceļot R. Bērziņu.

Starpkaru periods (1920—1940)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Kr. Barona ielas krustojums ar Merķeļa ielu pēc 1921. gada ar LETA redakciju.

Lai paplašinātu savu darbību, kā arī gūtu papildu ienākumus, LETA 1920. gada vasarā izveidoja savu izdevniecību, kura līdz 1940. gadam izdeva 237 grāmatas, bet arī 1920. gada septembrī sāka izdot „Ilustrēto žurnālu”.

1921. gada februārī vienā no LETA filiāles telpām (Kr. Barona, toreiz Suvorova ielā 4) tika izveidots mākslas salons, kurā savus darbus izstādīja tādi mākslinieki kā Jānis Jaunsudrabiņš (rakstnieks), Jēkabs Kazaks, Romans Suta, Oto un Marta Skulme. Jau 1921. gada martā R. Bērziņam izdevās noslēgt līgumu ar lielu pasaules aģentūru grupu, kuras priekšgalā bija trīs aģentūras, kas veidoja karteli, — Reuters (Reuters Limited), Havasa (Agence Havasa) un Volfa (Continental — Telegraphen Bureau) aģentūra. Noslēdzot līgumu ar šo aģentūru karteli, automātiski varēja kļūt par sadarbības partneri vēl citām 20 pasaules valstu aģentūrām, kurām bija līgumi ar šo karteli.

Palielinoties Latvijas telegrāfa aģentūras LETA autonomijai, arvien vairāk tika domāts, kā palielināt aģentūras ienākumus un lai tā nebūtu atkarīga tikai no valsts budžeta līdzekļiem 1921. gada beigās LETA ar Satiksmes ministrijas piekrišanu Latvijas dzelzceļa stacijās izvieto savus avīžu kioskus. Līdz 1922. gada janvāra beigām Latvijas dzelzceļa stacijās bija izvietoti 60 avīžu kioski.

Tikai 1922. gada 4. augustā valdība pieņem LETA statūtus, un tas ir pirmais zināmais oficiālais dokuments, kas noteica LETA uzdevumus, tiesības, pienākumus un darbības virzienus.

1922. gada septembrī, aģentūrai kļūstot stabilākai, rodas prasība līdzās politiskai informācijai sniegt arī informāciju par ekonomiskiem notikumiem Latvijā un pasaulē. Līdz ar to aģentūra bankām un uzņēmējiem spēja piedāvāt informāciju par biržu kursiem, valūtu, precēm un produktiem. Vēlāk banku pārstāvji norādījuši, ka LETA sniegtā finanšu informācija ir tik precīza, ka tā nepieļauj jebkuru paniku, kas varētu rasties Latvijas ekonomikas jomā.

Tikai 1927. gadā Saeima ar likuma spēku pieņēma LETA statūtus, bet pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste tos izsludināja 1927. gada 7. martā. 1929. gada 17. janvārī, valdībai grozot LETA statūtus, aģentūra ieguva monopola tiesības vairākās tirdzniecības vietās.

Lai Latvijas valsts augstākās institūcijas pārzinātu jaunāko informāciju ne tikai Latvijas iekšpolitikā, bet arī ekonomikā un par notikumiem pasaulē, LETA 1930. gadā bez maksas katru dienu veidoja speciālas brošūras, kurās tika iekļauts plašs informācijas klāsts par aizvadītās dienas notikumiem.

Atbilstoši 1930. gada valdībā pieņemtajai instrukcijai LETA noslēdza līgumu ar Ārlietu ministriju par sadarbību informācijas un propagandas laukā. Sākotnēji aģentūra pati centās izdot atsevišķas informatīvas brošūras, kuras angļu, franču un vācu valodā tika veidotas Eiropas valstīm par Latviju. Jau 1935. gada beigās tiek dibināta izdevniecība „Baltijas korespondence”, ar kuras palīdzību Eiropas valstīm tika veidotas saimnieciskas un politiskas brošūras par Latviju franču un vācu valodā.

1934. gada 27. maijā Rīgā notika pirmā apspriede, kurā piedalās pārstāvji no valsts institūcijām, reģionālo laikrakstu redaktori un R. Bērziņš. Tikšanās iemesls bija atrast risinājumus, kā veicināt ciešāku informācijas apmaiņu starp Rīgu un reģionālajiem laikrakstiem.

Jau 1934. gada 21. oktobrī R. Bērziņš reģionālos laikrakstus var informēt, ka panācis arī finansiālu atbalstu no valdības reģionālās nodaļas izveidei. Līdz ar to nodaļa tika paplašināta līdz tādam līmenim, ka dažbrīd ar LETA starpniecību reģionālajiem medijiem bija iespēja sarunāt plašākas intervijas ar valstsvīriem, uzņēmējiem un citām valstiski svarīgām personām, kā arī tika algoti cilvēki, kas sniedza konsultācijas saimniecisku jautājumu risināšanā.

Otrā pasaules kara laiks (1939-1945)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Latvijas okupācijas Otrā pasaules kara sākumā 1940. gada 24. jūlijā Tautas labklājības ministrija atbrīvoja R. Bērziņu no amata, bet vēlāk deportēja uz Krieviju, kur viņš gāja bojā Usoļlaga soda nometnē. 1940. gada 19. augustā Latvijas PSR Tautas komisāru padome pieņēma lēmumu, ka Latvijā tiek izveidota Latvijas telegrāfa aģentūra pie Latvijas PSR Tautas komisāru padomes. Vairs netika lietots saīsinājums LETA, bet gan LTA. 1940. gada 31. oktobrī Latvijas PSR Tautas Padome par Latvijas telegrāfa aģentūras direktoru iecēla Vladimiru Kinkavecu, kas bija militārpersona vai arī armijas politiskais darbinieks (poļitruks).

Vācijas okupācijas laikā LETA pārgāja Vācijas aģentūras DNB (Deutsches Nachrichtenbüro) pārziņā. 1942. gada septembrī DNB noteica, kā jādarbojas LETA redakcijai, kā arī nosaka principus, kā jāsniedz informācija. Šie principi tika iesniegti vienu reizi gadā no Latvijas Ģenerālkomisāra. 1942. gada septembrī LETA vietā sāk lietot saīsinājumu LD.

Latvijas PSR periods (1944—1990)

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

TASS birojā Maskavā 1944. gada 17. aprīlī pieņēma lēmumu par LETA pievienošanu TASS, tika veikta LETA piederošo īpašumu, tehnikas un citu piederumu inventarizācija, tādējādi nosakot, ka uz to brīdi viss LETA piederošais tika novērtēts uz 306 086 rubļiem un 50 kapeikām.

1959. gadā Latvijas PSR Ministru Padome, kurai LTA bija pakļauta, izstrādāja nolikumu, kas noteica aģentūras darbības principus. Tas noteica, ka LTA kļūst par vienu no svarīgākajiem informācijas devējiem Latvijas PSR teritorijā. Par vienu no galvenajiem uzdevumiem LTA darbībā tika noteikts — vākt un apkopot informāciju par svarīgiem politiskiem, ekonomiskiem un kultūras notikumiem Latvijas PSR. Būtiska loma šajā uzdevumā bija arī LTA Fotohronikas darbam, kuras uzdevums bija šos svarīgos notikumus atspoguļot fotogrāfijās. 1972. gada 19. jūnijā par LTA vadītāju uz 22 gadiem kļuva Zigmunds Osmanis, kurš no Latvijas Komunistiskās partijas CK Propagandas nodaļas vadītāja amata tika pārcelts uz šo amatu.

1973. gada 15. maijā, kad Latvijas PSR Ministru Padome izskatīja jautājumu par grozījumiem Latvijas telegrāfa aģentūras nolikumā, tika pieņemts lēmums, par saīsinājuma LTA nomaiņu uz nosaukumu LATINFORM.

Pēc neatkarības atjaunošanas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1990. gadā par atjaunotās ziņu aģentūras LETA vadītāju pēc toreizējā Ministru Padomes priekšsēdētāja Ivara Godmaņa aicinājuma kļuva Aivars Baumanis, kurš šajā amatā nostrādā līdz 1991. gada sākumam, kad viņu iecēla par Latvijas vēstnieku ANO.

1992. gada 22. novembrī Valsts īpašumu fonds uz LETA bāzes dibināja Valsts uzņēmumu LETA.[1] 1994. gada 16. augustā LETA tika pārveidota par Valsts akciju sabiedrību „Latvijas telegrāfa aģentūru (LETA)”, kas Uzņēmumu reģistrā iereģistrēta 1994. gada 22. novembrī. 1996. gada 14. februārī valdība nolēma, ka LETA tiek nodota Privatizācijas aģentūrai, un pati aģentūra pasludināta par privatizējamu.

1997. gada 19. maijā Valsts uzņēmums „LATVIJAS TELEGRĀFA AĢENTŪRA (LETA)” tika pārreģistrēts par SIA LETA 1997. gada 14. augustā Privatizācijas aģentūra pieņēma lēmumu, ka LETA tiek privatizēta, un par tās īpašniekiem kļuva Mārtiņš Barkāns un Agris Strautnieks.

2015. gada 7. augustā tika paziņots, ka Igaunijas investīciju holdings UP Invest OÜ, kuram pieder arī ziņu aģentūru grupa Baltic News Service, ir iegādājies LETA.[2] 23. decembrī LETA pirkšanu atļāva Latvijas Konkurences padome.[3] Līdz tam 99,66 % kapitāldaļu piederēja Mārtiņam Barkānam, Agrim Strautniekam un SIA Dyaltos Capital piederošajai SIA Baltijas informācijas grupa.[1]

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]