Latvijas Nedzirdīgo savienība

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Latvijas Nedzirdīgo savienība
Latvijas Nedzirdīgo savienības logo.jpeg
Latvijas Nedzirdīgo savienības logo
Abreviatūra LNS
Izveidots 1920
Tips NVO
Galvenā mītne Elvīras iela 19, Rīga
Atrašanās vieta
Dalībnieki
1701 biedrs (2017. gada 1. janvārī)
Oficiālās valoda
latviešu, latviešu zīmju
Prezidents
Edgars Vorslovs
Saistība Eiropas Nedzirdīgo savienība (EUD), Pasaules nedzirdīgo federācija (WFD)
Tīmekļa vietne LNS.LV

Latvijas Nedzirdīgo savienība (saīsināti LNS) ir nevalstiska organizācija, kuras galvenais mērķis ir sekmēt Latvijas iedzīvotāju ar dzirdes traucējumiem iekļaušanos sabiedrībā un veicināt sabiedrības informētību, sapratni un atsaucību personu ar dzirdes traucējumiem problēmu risināšanā. Tajā brīvprātīgi darbojas gan nedzirdīgi, gan dzirdīgi cilvēki, kas pārvalda latviešu zīmju valodu.[1] Šobrīd LNS darbības pamatā ir ANO konvencijas “Par personu ar invaliditāti tiesībām” īstenošanas pārraudzība Latvijā.[2]

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmsākumi (1920—1944)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Par Latvijas Nedzirdīgo savienības dibināšanas gadu uzskata 1920. gada 19. maiju, kad reģistrēta Rīgas Kurlmēmo biedrība — pirmā nedzirdīgus cilvēkus pārstāvoša organizācija Latvijā. Šī organizācija 1929. gada 23. janvarī pārreģistrēta par Rīgas Kurlmēmo biedrību "Immanuel", kurā bijuši 115 biedri. Līdztekus darbojās Jelgavas Kurlmēmo biedrība (dibināta 1920. gada 30. novembrī), Vispārīgā Kurlmēmo biedrība (dibināta 1928. gada 25. jūlijā Rīgā) un Vidzemes Kurlmēmo biedrība (dibināta 1929. gada 21. augustā Rīgā), kuras mājvieta atradās Valmierā.[3]

1930. gada 30. novembrī Rīgā, Lielās ģildes ēkā notika Latvijas Pirmais kurlmēmo kongress, ko organizēja "Immanuel" un Vidzemes Kurlmēmo biedrība. Tajā pieņēma lēmumu izveidot kopīgu Latvijas Nedzirdīgo savienību. Tas notika pusgadu vēlāk, 1931. gada 19. maijā, kad Latvijas Nedzirdīgo savienība tika dibināta un reģistrēta. Tās pirmais priekšsēdētājs bija tēlnieks Vilhelms Treijs. Paralēli turpināja darboties biedrība "Immanuel" un Vispārīgā kurlmēmo biedrība, kuras 1933. gada 24. oktobrī apvienojās Rīgas Nedzirdīgo biedrībā, un Vidzemes Kurlmēmo biedrība, kura papildināja savus statūtus, norādot, ka darbojas visā Latvijas teritorijā.[3]

2. pasaules karš daļēji paralizēja biedrību darbu. Vācu okupācijas laikā daudzas biedrības aizliedza, taču 1942. gadā tika atjaunota 1935. gadā dibinātā biedrība "Nedzirdīgo sports", kurā bija ap 230 biedru.[3]

Padomju okupācijas laiks (1944—1990)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

PSRS institūcijas neatzina starpkaru perioda organizācijas, tomēr 1944. gada 16. oktobrī tika piešķirts finansējums biedrībai "Nedzirdīgo sports", kas sākotnēji turpināja būt nedzirdīgo biedrošanās pamats. 1945. gada 8. maijā biedrību pārsauca par Latvijas Kurlmēmo biedrību.[3]

1945. gada 5. novembrī notika Latvijas Nedzirdīgo biedrības (LNB) dibināšanas sēde, kad tika pieņemti biedrības statūti. Biedrību vadīja ar Latvijas PSR Sociālās nodrošināšanas Tautas komisāra lēmumu ieceltā maskaviete Roza Kuzņecova.

Valsts mērogā biedrība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1949. gada 28. janvārī biedrība kārtējo reizi mainīja nosaukumu un kļuva par Latvijas PSR Kurlmēmo biedrību, kas jau tā paša gada 9. — 11. jūlijā organizēja pirmo kongresu.

1952. gada 25. marta atbilstoši Latvijas PSR Nedzirdīgo biedrības Centrālās pārvaldes prezidija lēmumam Nr. 366 tika izveidotas mācību un ražošanas darbnīcas pie dažām republikas neredzīgo biedrībām.

1954.g. biedrībai tika nodibināta sava avīze "Kopsolī".

1962. gadā, biedrības 6. kongresa laikā, biedrība tika pārdēvēta pēdējoreiz šajā periodā par Latvijas PSR Nedzirdīgo biedrību, uzsverot, ka "daudzi jaunieši esot atbrīvojušies no kurlmēmuma" un "kurlmēmuma kā tāda Latvijas PSR vairs nav".[3]

Padomju periodā strauji pieauga biedru skaits, tika dibinātas jaunas biedrības reģionos, izveidoti mācību ražošanas kombināti, panākta iespēja nedzirdīgajiem iegūt vidējo izglītību, 1969. gadā uzcelts kultūras nams "Rītausma" Rīgā. Kopumā padomju periodā notika 12 biedrības kongresi.[3]

Izglītības organizēšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1952.gada 4.marta Valdība pieņēma lēmumu Nr. 314 "Par pasākumiem cīņai pret kurlumu un kurlmēmumu, kā arī kurlmēmo un kurlo apkalpošanas uzlabošanu", ar kuru tika izveidots kurlmēmo apmācības tikls visā republikas teritorijā. Pēc tā ar lēmumu Nr. 209 no 1954. gada 10. marta "Par pasākumiem darba uzlabošanai Latvijas PSR Kurlmēmo biedrībā un tās mācību ražošanas darbnīcās" apmācības tikls tika papildināts ar darbnīcām, kur cilvēki varēja iegūt profesiju un strādāt.[4]

Neatkarības laiks (no 1990. gada)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atmodas vēsmas jau iezīmējās LNB 12. kongresā, taču nozīmīgākas jaunā laika posma tendences iezīmējās periodā starp šo un nākamo kongresu, kā arī nākamajā kongresā. 1992. gadā LNB kļuva par Pasaules Nedzirdīgo federācijas biedri. 1993. gada 16. — 17. oktobrī notiekošajā 13. kongresā organizācija ieguva tagadējo nosaukumu "Latvijas Nedzirdīgo savienība". 1994. gadā tika izveidota stuktūrvienība LNS Surdotehniskās palīdzības centrs un LNS ieguva savu logo.

Dažādās darbavietās republikā vēl 1990.gadu sākumā bija nodarbināti simtiem nedzirdīgo un vājdzirdīgo cilvēku, bet valsts neatkarības periodā nedzirdīgo rūpniecības nozare lēnām iznīka.[5]

2004. gadā LNS kļuva par Eiropas Nedzirdīgo savienības (EUD) biedri.[3] Šajā laikā posmā LNS īstenoja vairākus Eiropas Savienības projektus, lai uzlabotu nedzirdīgu cilvēku dzīves kvalitāti. Tika uzbūvēti sociālie rehabilitācijas centri Rīgā un Liepājā, uzsākta diplomētu zīmju valodas tulku sagatavošana, izveidoja vairākas savienībai pakļautas SIA.[3]

Iekšējā struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Augstākā LNS pārvaldes institūcija ir biedru sapulce, kuras pienākumus pilda kongress, kas sanāk reizi četros gados. Visiem LNS biedriem ir tiesības piedalīties pārstāvju vēlēšanās, tie tiek izvirzīti biedrību kopsapulcēs, proporcionāli biedrības biedru skaitam. Kongress ievēl LNS domi, kura savukārt ievēl izpildvaras īstenotāju LNS valdi. Valdes priekšēdētajs ir arī LNS prezidents.[6]

LNS dibinājusi vairākas SIA ar noteiktām funkcijām: SIA "LNS Rehablitācijas centrs", kas sniedz surdotulka, sociālās rehabilitācijas, pieaugušo izglītības pakalpojumu, nodarbojas ar zīmju valodas un nedzirdīgo kultūras veicināšanu,[7] SIA "LNS Surdotehniskās palīdzības centrs", kas nodrošina Latvijā dzīvojošajiem cilvēkiem ar dzirdes problēmām nepieciešamos tehniskos palīglīdzekļus un kvalificētu speciālistu konsultācijas,[8] SIA „LNS Nekustamie īpašumi”, kas apsaimnieko LNS piederošos nekustamos īpašumus, un SIA „LNS Dane”, kas izveidojusies uz 1952. gadā izveidotā Daugavpils Mācību ražošanas uzņēmuma bāzes un specializējusies šūšanas nozarē.

Teritoriālā struktūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Nedzirdīgo savienību pašlaik veido astoņas reģionālās biedrības, vairākām no kurām ir teritoriālās grupas. Pašlaik (2018. gadā) pastāv Daugavpils, Kuldīgas, Liepājas, Rēzeknes, Rīgas, Smiltenes, Valmieras un Ventspils reģionālās biedrības. Reģionālās biedrības pastāvējušas arī citās pilsētās. Visnesenāk (2017. gada 31. decembrī) tā likvidēta Pļaviņās.[9] Tās bijušas arī Jelgavā (slēgta 1974. gadā), Cēsīs, Līvānos un Alūksnē.[3]

Vislielākā ir Rīgas reģionālā biedrība ar 1079 biedriem (2017. gada 1. janvārī), kurai ir 14 teritoriālās grupas Rīgas pilsētas Zemgales priekšpilsētā, Kurzemes rajonā, Latgales priekšpilsētā, Vidzemes priekšpilsētā, Ziemeļu rajonā, bijušajā Rīgas rajonā, Jūrmalā, Tukumā, Jelgavā, Pļaviņās un Rīgas 8. vakara (maiņu) vidusskolā, kā arī atsevišķas grupas: mākslinieku kopa „Cerība”, LNS grupa un grupa "Tilts" (cilvēkiem ar dzirdes traucējumiem, kuri ikdienā nelieto zīmju valodu).[10]

Reģionālā biedrība Biedru skaits
Daugavpils 97
Kuldīga 80
Liepāja 93
Rēzekne 100
Rīga 1079
Smiltene 67
Valmiera 96
Ventspils 42

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Par LNS». LNS. Latvijas Nedzirdīgo savienība. 2009. gada 6. oktobrī. Skatīts: 2018. gada 25. jūnijā.
  2. «Informatīvais izdevums “Biedrība “Latvijas Nedzirdīgo savienība” laikmetu griežos: no 1. līdz 19. kongresam””». LNS.LV. Latvijas Nedzirdīgo savienība. 2017. gada 28. augustā. Skatīts: 2018. gada 25. jūnijā.
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 3,4 3,5 3,6 3,7 3,8 Biedrība “Latvijas Nedzirdīgo savienība” laikmetu griežos: no 1. līdz 19. kongresam. Rīga : Latvijas Nedzirdīgo savienība. 2017. ISBN 978-9934-8705-0-7.
  4. «Par izglītības jautājumos pieņemto republikas Valdības lēmumu un rīkojumu atzīšanu par spēku zaudējušiem». LIKUMI.LV (latviešu). 1993-04-17. Skatīts: 2020-09-17.
  5. Kalniņš, Ivars (2009-07-01). "NEDZIRDĪGIE SKENĒ GRĀMATAS". Kopsolī #7(979): 6. ISSN - 0170 1407 - 0170.
  6. «Biedrības „LATVIJAS NEDZIRDĪGO SAVIENĪBA” STATŪTI». LNS.LV. LNS. Statūti apstiprināti LNS 18. kongresā 2013. gada 18. augustā. Skatīts: 2018. gada 25. jūnijā.
  7. «Kas ir Rehabilitācijas centrs». Latvijas Nedzirdīgo savienības Rehabilitācijas centrs. Skatīts: 2018. gada 25. jūnijā.
  8. «Surdotehniskās palīdzības centrs». LNS Surdotehniskās palīdzības centrs. Skatīts: 2018. gada 25. jūnijā.
  9. Informācijas nodaļa LNS. «Valdes sēdē lemj par nekustamajiem īpašumiem (video)». LNS.LV, 2017. gada 1. novembrī. Skatīts: 2018. gada 27. jūnijā.
  10. «Rīgas reģionālā biedrība». LNS. Latvijas Nedzirdīgo savienība. Skatīts: 2018. gada 25. jūnijā.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]