Latvijas naudas vēsture

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Latvijas nauda)
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Piecu Latvijas latu sudraba monēta (1931). Izskata autors Rihards Zariņš.

Latvijas naudas vēsture ir daļa no pasaules naudas vēstures, kas ietver laika posmu kopš senajiem laikiem (1. — 4. gadsimts m. ē.), kad Latvijas teritorijā lietoja Romas impērijas naudu,[1] līdz mūsdienām, kad Latvijā lieto eiro.

Senlatvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzelzs laikmetā, palielinoties cilvēku skaitam un attīstoties sabiedrībai Latvijas teritorijā, pieauga savstarpējā tirdzniecība, kas sākumā noritēja preču apmaiņas ceļā, bet vēlāk — norēķinoties ar precēm, ko uzskatīja par vērtīgām. Agrajos viduslaikos Eiropā parādījās kauri gliemežvāki, kuri jau kādu laiku kalpoja kā norēķinu līdzeklis Āzijā un Āfrikā. Arī Latvijas teritorijā ir atrasti šie gliemežvāki un tiek uzskatīts, ka šeit tie parādījušies 7. un 8. gadsimta mijā. Latvijas teritorijā atrastas arī Romas impērijā kaltās monētas, kaut arī nelielos daudzumos un par visticamāko tiek uzskatīts pieņēmums, ka tās šeit atkļuvušas pa tā saukto Dzintara ceļu, kas veda uz Baltijas jūru. Agrie viduslaiki Latvijas teritorijā dēvēti par bezmonētu posmu. Tas gan nenozīmē, ka šeit nenotika nekāda tirdzniecība un nebija nepieciešams norēķinu līdzeklis. Gluži vienkārši šajā laikā kā nauda tika izmantots galvenokārt tīrs sudrabs, piemēram, stienīšos.

Vikingu laikos Latvijas teritorijā parādījās Tuvo un Vidējo austrumu dirhemi, kas bija kalti no sudraba. Šādu monētu parādīšanās saistīta ar vikingu upju ceļiem cauri Latvijai. Vikingi šajā laikā acīmredzot tirgojās ļoti plašos mērogos — ir interesanti tas, ka Skandināvijā, īpaši Gotlandē, atrasts ārkārtīgs daudzums arābu monētu. Nākamās monētas, kas parādījās Latvijas teritorijā, taču bija apritē vienlaikus ar arābu dirhemiem, bija Eiropas denāriji, kurus kopš franku Merovingu dinastijas laikiem kala Vācijā. Šīs monētas bija ļoti dažāda izskata, jo naudas kalšanas tiesības nepiederēja ķeizaram vienīgajam — naudu kala ļoti daudz kur, pat klosteros. Latvijā denāri nokļuva ar Gotlandes tirgotāju starpniecību.

Livonijas sudraba nauda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1211. gadā bīskaps Alberts atļāva Gotlandes tirgotājiem kalt monētas Livonijas bīskapijā. Līdz ar to Baltijā ieviesās Gotlandes vērtības un svara attiecības sistēma. Latvijas teritorijā par sistēmas pamatvienību tika pieņemta Rīgas sudraba svara mārka (marca Rigensis — 207,82 g). Vēlāk tika ieviestas sekojošas naudas vērtības attiecības:

Naudas kalšanas tiesības Rīgā piederēja tās feodālajiem senioriem Rīgas arhibīskapiem, saskaņā ar 1422. un 1424. gada Livonijas landtāgu lēmumiem pilsētas rāte izraudzīgās divus "naudas kungus", no kuriem vismaz vienam bija jābūt birģermeistaram. Naudas kaltuvē varēja nodarbināt ne vairāk kā trīs zeļļus un mācekļus. Pēc 1452. gada Salaspils līguma arī Livonijas ordeņa mestriem. 16. gadsimta beigās Vecrīgas ielas pie naudas kaltuves nosauca par Mazo un Lielo Monētu ielu. Pēc 1515. gada Livonijas naudas kalšanas noteikumiem Rīgā un Tallinā Livonijas ordenis sāka kalt sudraba monētas - vērdiņus (ferding), markas un dālderus (thaler).

Starp naudas vienībām bija šādas attiecības: 1 dālderis = 4,5 markas = 18 vērdiņi, savukārt 1 vērdiņš = 9 šiliņi = 27 feniņi[2]. Uz Livonijas mestra Pletenberga 1526. gadā kaltajiem vērdiņiem pirmoreiz bija attēlots Rīgas pilsētas lielais ģerbonis.

Kad Livonijas kara laikā tika nodibināta Pārdaugavas hercogiste, atkal aktualizējās jautājums par vietējās naudas nepieciešamību. 16. gadsimta beigās, 1572. gadā, tika uzsākta šiliņu kalšana. Vēlāk kala arī vērdiņus, markas un pusmārkas. Arī Rīgas brīvpilsētas laikā rāte turpināja kalt monētas pēc vecajiem Livonijas paraugiem, par pamatvienību uzskatos mārku. Pēc nonākškanas Polijas-Lietuvas kopvalsts varā Rīgā tika nomainīta naudas norēķinu sistēmas pamatvienība. Ja agrāk tā bija Rīgas mārka, tad tagad par to tika noteikts dālderis. Ieviesās arī citas jaunas monētas — graši, sešgraši, trīsgraši un pat trīspelheri jeb pusotrgraši. Vienā dālderī bija 35—36 graši. Dažkārt tika kaltas arī zelta desmit dukātu monētas jeb portugāli. Latgalē savukārt apgrozībā bija Žečpospoļitas nauda — timfi, orti, sešgraši, trīsgraši un trīspelheri. Zviedru valdīšanas laikā sākumā saglabājās Žečpospoļitas monētas, taču vēlāk notika pāreja uz dukātiem. Ap septiņpadsmitā gadsimta vidu parādījās vēl viens naudas veids, kas bija apgrozībā paralēli monētām. Tā bija tā sauktā plākšņu nauda — lielas, taisnstūrveida vai kvadrātveida vara plāksnes, kuru vērtība bija atkarīga no svara un attiecīgās vara cenas.

Kurzemes un Zemgales hercogistes sudraba un zelta nauda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmais Kurzemes un Zemgales hercogs Gothards Ketlers nodibināja naudas kaltuvi Jelgavā, kur no 1575. gada tika kalti pirmie hercogistes šiliņi (0,95-1,05 g) un dālderi. 1643. gadā hercogs Jēkabs Jelgavā lika uzsākt 0,45-0,52 gramu, 1646. gadā — 0,70-0,80 gramu sudraba Kurzemes šiliņu (Curlandiae solidus) kalšanu, kas kalpoja kā hercogistes galvenā naudas vienība. 1643.-1646. gadā nelielos daudzumos tika kalti arī dālderi (28,75 grami sudraba) un dukāti (3,43 grami 986 raudzes zelta). Reprezentācijas vajadzībām 1644. gadā tika kaltas arī 10 dukātu monētas, sauktas par "portugāļiem", kurās bija 34,4 grami 986 raudzes zelta.

1687. gadā hercoga Frīdriha Kazimira valdīšanas laikā ieviesa jaunu monetāro sistēmu, kurā bez 1,27-1,32 gramu šiliņiem (1696. gadā) un 3,51 gramu zelta dukātiem 1687., 1689., 1695. un 1696. gadā kala arī 1,02 gramu sudraba trīspolherus (Dreipolcher), 1689. un 1694. gadā kala 3,03 gramu sudraba sešgrašus (6 Grossus) un sudraba ortus (Ort).

1762. gadā, kad saasinājās cīņa par hercogistes troni, hercogs Kārlis Kristians Jozefs lika kalt 1,17-1,32 gramu vara šiliņus, 1,05-1,20 gramu sudraba grašus un 2,68 gramu sudraba sešgrašus. Pēc varas atgūšanas hercogs Ernests Johans 1763. gadā lika kalt 1,25-1,28 gramu vara šiliņus, 3,57 gramu vara grašus. 1763.-1765. gadā tika kalti 0,86-1,01 gramu sudraba graši, 1,95-2,02 gramu sudraba trīsgraši, 2,82-3,22 gramu sudraba sešgraši, 6,10 gramu sudraba orti, 3,5 gramu zelta dukāti un 7 gramu zelta divu dukātu monētas.

1780. gadā pēdējais hercogs Pēteris Bīrons lika kalt 28,3 gramu sudraba dālderus un 3,5 gramu zelta dukātus, kas pamatā kalpoja reprezentācijas vajadzībām.[3]

Baltijas provinču nauda[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Lielā Ziemeļu kara beigām Latvijas teritorija tika pakāpeniski inkorporēta Krievijas impērijas sastāvā, tomēr autonomajās Baltijas provincēs ilgu laiku turpināja lietot savu naudu. Lai pārtrauktu ārzemju naudas lietošanu, 1756. gadā Krievijas impērijas Senāts atļāva kalt pēc dāldera sistēmas piecu nominālu monētas lietošanai Rīgas un Igaunijas guberņās — 96, 48, 24 un 4 kapeiku livonēzus no 72 raudzes sudraba un 2 kapeiku livonēzu un 36 raudzes sudraba. Pēc Septiņgadu kara beigām 1764. gada livonēzus izņēma no apgrozības.

Pirmā Krievijas impērijas papīrnauda bija tā dēvētās asignācijas (no franču: assignet, ko sāka iespiest 18. gadsimta beigās. 19. gadsimta vidū šīs naudaszīmes nomainīja valsts kredītbiļetes. 19. gadsimta nogalē Krievijas impērijas teritorijā tika veikta naudas reforma, kuras rezultātā agrāko norēķinu sistēmas pamatvienību — sudraba rubli — nomainīja zelta rublis. Šis rublis gan tā arī netika izkalts kā monēta, tas kalpoja tikai kā aprēķinu vienība. Toties kala piecu un desmit rubļu monētas.

Pirmā pasaules kara laiks (1914-1918)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1918. gada Oberosta nauda ar uzrakstiem vācu, lietuviešu un latviešu valodās (aizdevu kases zīme jeb "ostmarka").

1916. gada aprīlī Vācijas impērijas okupētajā Kurzemē sāka lietot Oberosta naudu: ostrubļus un ostkapeikas. 1917. gada vasarā Krievijas Republikas pagaidu valdība izdeva Valsts Domes rubļus. Līdztekus tika lietotas arī Latvijas pilsētu izlaistās parādzīmes un aizņēmuma kuponi. 1918. gada aprīlī pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas Vācijas okupētajā Latvijā sāka lietot ostmarkas.

Pāreja uz Latvijas Republikas naudu (1918-1922)[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas Valsts kases 500 rubļu naudas zīme (1919)

1918. gada 11. decembrī Latvijas Republikas finanšu ministrs kā pagaidu maksāšanas līdzekli Latvijā oficiāli atzina trīs dažādas naudas vienības, kurām noteica oficiālo apmaiņas kursu: 0,8 ostrubļi (ostmarkas) = 1 Krievijas impērijas rublis = 1,25 Krievijas Valsts Domes rubļi.

1919. gada 22. martā Latvijas Pagaidu valdība deva rīkojumu par pirmās Latvijas naudas zīmes ieviešanu, nosaucot to par Latvijas rubli, un tās maiņas zīmi - par Latvijas kapeiku. Turpmāko trīs gadu laikā tika izlaistas 1, 5, 10, 25, 50, 100 un 500 rubļu naudas zīmes un kapeikas ar 5, 10, 25 un 50 nominālvērtību. To autori bija mākslinieki Jūlijs Madernieks, Burkards Dzenis, Vilhelms Krūmiņš, Hermanis Grīnbergs un Rihards Zariņš. Šie soļi tiek uzskatīti par Latvijas naudas sistēmas pamata likšanu. 1919. gada vasarā Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdība izstrādāja likumprojektu, kas par Latvijas naudas pamatvienību noteica Latvijas latu, taču Tautas padome pagaidām to atlika, un līdz šīs idejas īstenošanai pagāja vairāki gadi. Cirkulēja dažāda veida rubļi, arī ostrubļi un ostmarkas, Latvijas rubļi. 1921. gada 14. jūnijā Satversmes sapulcē izskatīja likumprojektu par zelta franku un Latvijas naudas nosaukums netika izšķirts. Finanšu ministrija un Satversmes sapulces Finansu un budžeta komisija sliecās nosaukt naudas pamatvienību par franku un tās simtdaļu par santīmu. Tika pārrunāti arī termini "ozols" un "zīles", "saule" un "austra", "līga" un "daile", "dižā" un "sīkā", latva. Terminu "lats" kritizēja, jo tas sasaucoties ar izejmateriālu latām (latiņa!), bet tolaik gāja vaļā spekulācija ar kokmateriāliem, tāpat kā šodien. Gala vārds piederēja Zigfrīda Annas Meierovica vadītajam Ministru kabinetam.

Latvijas lati[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1929. gadā iespiestā 500 Latvijas latu naudas zīme.

1922. gada 3. augustā tika apstiprināti "Noteikumi par naudu", kas paredzēja to, ka Latvijas Republikas naudas vienību nosauca par latu un lata simtā daļa tika saukta par santīmu. Apgrozībā vēl joprojām atradās Latvijas rublis un tā kapeikas. 1922. gada 7. septembrī Satversmes sapulce pieņēma likumu par Latvijas Bankas dibināšanu. Lēmums bija balstīts uz apsvērumu, ka tā varētu realizēt sekmīgu monetāro politiku. No 1922. līdz 1940. gadam Latvijas Banka laida apgrozībā 10, 20, 25, 50, 100 un 500 latu naudas zīmes.

1923. gadā tika izstrādāta 100 latu naudas zīme, kuras autori bija mākslinieki Rihards Zariņš un Kārlis Krauze. Šī 100 latu banknote tika iespiesta Latvijas Valstspapīru spiestuvē, taču tobrīdējās spiestuves iekārtas nespēja radīt banknotes ar augstu aizsardzības līmeni pret viltošanu, tāpēc Latvijas Banka nolēma banknotes iespiest Anglijā. Neraugoties uz to, Latvijā paraleli turpināja izdot valsts kases zīmes ar 5, 10 un 20 latu nominālvērtību, un tās tika iespiestas Valstspapīru spiestuvē. Pie šo naudas zīmju tapšanas atkal strādāja mākslinieki Rihards Zariņš, Kārlis Krauze un Harijs Gricēvičs. 1939. gadā Latvijas Banka izlaida 100 latu banknoti, kas bija izgatavota Latvijas Valstspapīru spiestuvē, un tās autori bija mākslinieki Jānis Šternbergs un Kārlis Krauze.

Otrais pasaules karš un pēckara okupācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1992. gadā iespiestie 500 Latvijas rubļu (Latvijas bankas pagaidu naudas zīme).
500 Latvijas latu (1998).

Otrais pasaules kara laikā 1940. gada jūnijā Latvija tika okupēta un inkorporēta PSRS sastāvā, tādejādi kopš 1940. gada 10. oktobra Latvijas Banka vairs nepildīja Latvijas centrālās bankas funkcijas, bet gan pārgāja PSRS Valsts Bankas pārvaldībā. Latvijā pakāpeniski tika veikti PSRS naudas sistēmas ieviešanas pasākumi. 1940. gada 25. novembrī PSRS Tautas komisāru padome noteica lēmumu, kas paredzēja lata un PSRS rubļa kursa noteikšanu 1 lats = 1 rublis. Iedzīvotājus iepriekš nebrīdinot, lats tika anulēts un PSRS rublis palika par vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli valstī.

Vācu okupācijas laikā naudas sistēmā atkal iestājās sajukums, kad Latvijas teritorijā tika lietoti gan lati, gan reihsmarkas, gan PSRS rubļi.

Atjaunotajā Latvijas Republikā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1992. gadā tika pieņemts lēmums laist apgrozībā Latvijas rubļus, kas bija Latvijas Bankas pagaidu naudaszīme. Pakāpeniski tika atgūtas ārvalstu bankās glabātās valsts zelta rezerves, kas kalpoja kā Latvijas lata stabilitātes garants.

1993. gadā Latvijā atjaunoja latu kā vienīgo legālo maksāšanas līdzekli. 1994. gadā lats tika piesaistīts piecu pasaulē ekonomiski spēcīgāko valūtu — ASV dolāra, Vācijas markas, Japānas jenas, Lielbritānijas sterliņu mārciņas un Francijas franka — grozam. 1998. gadā tika pabeigta sāktā naudas reforma, kad tika emitēta 500 latu naudaszīme, kas bija pēdējā no apgrozībā paredzētajām naudaszīmēm.

Latvijas latu un santīmu monētas (1993—2014)
1 santīms 
2 santīmi 
5 santīmi 
10 santīmu 
20 santīmu 
50 santīmu 
1 lats 
2 lati 
Pirmais piemērs

No 2014. gada 1. janvāra līdz 13. janvārim Latvijas iedzīvotāji varēja izmantot gan latus, gan eiro. 2014. gada 14. janvārī par Latvijas oficiālo maksāšanas līdzekli kļuva eiro.

Latvijas eiro un centu monētas (no 2014)
1 LV cents 
2 LV centi 
5 LV centi 
10 LV centi 
20 LV centi 
50 LV centi 
1 LV eiro 
2 LV eiro 
2 LV eiro josta 
Pirmais piemērs

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Kristīne Ducmane. Naudas laiki Latvijā. Rīga: Lauku Avīze 2013. - 249 lpp.
  2. The coinage of Baltic countries
  3. The coinage of Baltic countries (angliski)

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]