Latvijas nosaukums

Latvijas karte 17. gadsimtā, kurā Zviedru Vidzemes latviešu apdzīvotā daļa nosaukta par LITLANDIA (no vācu: Lettland).

Latvijas nosaukums ir apzīmējums mūsdienu Latvijas Republikas teritorijai dažādos laikos.

Etimoloģija

Nosaukums "Latvija" tiek atvasināts no tautas pašnosaukuma "latvieši", kura etimoloģija valodniecībā netiek viennozīmīgi traktēta.

Senākie Latvijas apzīmējumi

13. gadsimta sākumā, Indriķa hronikā šai zemei nav viena kopnosaukuma (nosaukumus hronikas autors devis latīniskā vai lībiskā transkripcijā), un, atkarībā no teritoriju apdzīvojošās sentautas, tā tiek dēvēta par "Letgali" (letu zeme — Lettigallia, Lettia, Letthia, Leththia, pieminēta 12 reizes), "Livoniju" (lībiešu zeme — Livonia, pieminēta 54 reizes), "Kursu" (kuršu zeme — Corsa, pieminēta 4 reizes), Zemgali (zemgaļu zeme — Semigalia, pieminēta 7 reizes) vai "Letiju"" (Letthia). Arī pāvesta kanceleja šai laikā lieto nosaukumu Lettia, attiecinot šo nosaukumu uz mūsdienu Vidzemes un Latgales ziemeļrietumu daļu. Arī 14. gadsimtā šie nosaukumi dominē dokumentos, kā piemēram Lyvonia et Lettya (1336); Livonia, Letthia Semigalia (1387).

Mūsdienu lībiešu valodā latviešus sauc lețlizt, bet Latviju par Lețmō, t.i., vāciskais latviešu nosaukums ar "e" saknē ir aizgūts no Piedaugavas lībiešu valodas, ar kuriem vāci 12.—13. gadsimtu mijā kontaktējās vispirms. Acīmredzot, ka vidusdialektā latvieši savu pašnosaukumu vienmēr ir lietojuši ar "a" saknē, bet augšzemnieki (latgalieši) ar īso "o" saknē, tātad lotvīši.^{[nepieciešama atsauce]}

15. gadsimtā rakstos pazuda vārds Lettia un turpmāk visas teritorijas apzīmēšanai lietoja nosaukumu "Livonija" (Livonia). 16.—17. gadsimtos, kad zeme bija sadalīta starp lielvarām, kopnosaukuma nebija (pēc inerces dažkārt lietoja "Livonija"), bet tās dēvēja atsevišķi: Kurzeme un Zemgale (lat. Curlandiae et Semigalliae, vāc. Kurland), Latgale jeb Inflantija (pol. Inflantskie, kr. Инфлянтия), Vidzeme (vāc. Livland, kr. Лифляндия). Vāciski runājošajiem mācītājiem uz vidusdialekta izloksnes pamata sākot tulkot reliģiskos tekstus zemniekiem saprotamā valodā, sāka izzust līdz tam striktā kuršu atdalīšana no latviešiem, veidoties literārā valoda un tauta kā tāda ar savu kopnosaukumu.

Veidojoties kopējai latviešu tautai, tās apdzīvotās zemes apzīmēšanai 16. gadsimtā parādījās nosaukums "Lettland", kas ir latīniskā nosaukuma "Lettia" vāciskojums. Baltazars Rusovs savā 1577. gadā izdotajā Livonijas hronikā ar vārdu "Lettland" apzīmēja vienu no trīs Livonijas galvenām provincēm (blakus Igaunijai un Kurzemei), kurā ietilpst arī lībiešu zeme.

Savukārt Dionīsija Fabrīcija Livonijas vēstures grāmatā Livonicae historiae compendiosa series in quatuor digesta partes..., kas pabeigta ap 1611. gadu, latviešu zemes apzīmēšanai pirmo reizi tika minēts nosaukums "Lothavia".

Latviski rakstošie Kurzemes un Zemgales hercogistes luterāņu mācītāji vācu "Lettland" tulkoja kā "Latviešu zeme", kurā ietilpināja ne tikai Vidzemi un Latgali, bet arī Kurzemi, Zemgali un Sēliju — Georgs Mancelis lietoja nosaukumu "Latviska zeme" (Lettus, 1638), Jānis Langijs "Latviešu zeme" (Lexicon, 1777), bet Vecais Stenders savā vārdnīcā (Lexicon, 1789) runāja par "Latvju zemi".

18. gadsimtā Livonijas provincēm nonākot Krievijas Impērijas varā, to sāka dēvēt par "Baltijas jūras" provincēm vai guberņām (vāc. Ostseeprovinzen, kr. Остзейские губернии), vēlāk par "Baltenland" (t.i. vācbaltu zemi).

Apzīmējums "Latvija"

Vārds "Latvija" (Latwia, Latwija) mūsdienu Latvijas teritorijas apzīmēšanai parādījās 19. gadsimtā. Nosaukumu „Latwija” attiecībā uz Kurzemi vispirms lietoja lietuvieši, kuru viņi bija atvasinājuši lietuviešu valodā lietotā latviešu etnonīma „latviai”. Vācu—lietuviešu vārdnīcu sastādītājs F. Kuršaitis (Wörterbuch der littauischen Sprache (1883) tulkoja: Latwija = Kurland, Latwis = Lette, Kurländer). Tas varētu liecināt, ka jēdzienu "Latvija" vispirms sāka lietot lietuvieši — bet tikai apzīmējot Kurzemes teritoriju, nevis visu tagadējās Latvijas teritoriju.

Pirmais bija Juris Alunāns, kurš 1857. gadā laikrakstā "Inland” ieteica lietot nosaukumu "Latva". Šis vārds retumis tika lietots vienā otrā rakstā 70. un 80. gados, taču apritē neiegājās. Biežāk tika lietots apzīmējums "Baltija", jo iedzīvotāju vairums sevi pozicionēja nevis etniski, bet ģeogrāfiski. Arī pirmās latviešu avīzes nāk klajā nevis kā Latvijas, bet, piemēram, Baltijas Vēstnesis (1869). Latviešu literatūrā vārdu "Latvija” pirmie ieviesa jaunlatvieši — Auseklis, Andrejs Pumpurs, Kronvaldu Atis u.c. Baumaņu Kārļa dziesmu vīru korim "Dievs, svētī Latviju!" autors komponējis kā latviešu himnu un tā pirmo reizi izpildīja I Vispārējo latviešu dziesmu svētku svinīgajā atklāšanas aktā 1873. gada 26. jūnijā Rīgas Latviešu biedrības zālē. Lai dziesmu varētu atskaņot vispārīgos dziesmu svētkos, cenzūra dziesmas nosaukumā vārdu "Latvija" pieprasīja nomainīt ar "Baltiju", tomēr tekstā palika arī vārds "Latvija".

Vārds "Baltija" līdztekus "Latvijai" figurē arī Andreja Pumpura eposā "Lāčplēsis". E. Dinsberģa "Etnogrāfijā" (1876), jau sistemātiski tika lietots vārds „Latvija”. Pateicoties tam, kā arī politiskās situācijas maiņai, no 1869. gada līdz 1888. gadam zemes apzīmējumam sarunvalodā un publicistikā lietotais "Baltija" tika pamazām nomainīts pret "Latviju".

1905. gada revolūcijas laikā apzīmējums "Latvija” ieguva politisku nozīmi, bet pavisam tas nostiprinājās Pirmā pasaules kara laikā, saistībā ar latviešu strēlnieku un Brīvības cīņām 1915.—1919. gados. Galīgo lēmumu noteica Ministru Kabineta 29.08.1923. rīkojums par Latvijas Republikas nosaukumu svešvalodās, kas nosaka, ka Latvijas nosaukums romāņu valodās ir „Lettonie”, angļu — „Latvia”, bet ģermāņu — „Lettland”. Rīkojums motivēts vārdiem, kas ņemti no LU Filoloģijas fakultātes pirmā atzinuma 3.12.1921.: „jautājums vai runāt franciski par Lettonie, vai Latvie nebūt nav tīri zinātnisks, bet lielā mērā praktiskas dzīves lieta; tāpēc nav jājautā kas zinātniski pareizāks, bet gan, kurš vārds vairāk atbilst dzīves prasībām un vieglāk ievedams.”

Nosaukums citās valodās

Citās valodās Latviju sauc:

• angļu — Latvia
• čehu — Lotyšsko
• dāņu un nīderlandiešu — Letland
• franču — Lettonie
• igauņu — Läti
• itāļu — Lettonia
• japāņu — Ratobia
• jaungrieķu — Látfia
• krievu un bulgāru — Латвия
• ķīniešu — Latêrveiya
• poļu — Łotwa
• Portugāles portugāļu — Letónia, Brazīlijas portugāļu — Letônia
• serbu — Летонска
• somu — Latvia
• spāņu — Letonia
• vācu un zviedru — Lettland

Literatūra

• Latvju enciklopēdija. — 1962.—1982., 2.sēj., 363. lpp.
• Latviešu konversācijas vārdnīca. — 10. sēj., 20 317. — 20 325. sleja.

Ārējās saites

• Latvija — jēdziena ģenēze. // historia.lv