I Vispārīgie latviešu Dziedāšanas svētki

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Pirmajiem Latviešu dziedāšanas svētkiem veltīts izdevums (1873).
Svinīgais gājiens no Rīgas Latviešu biedrības.
Dikļu vīru koris (dibināts 1864. gadā) Pirmajos vispārīgajos latviešu dziesmu svētkos.

Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki notika 1873. gadā no 26. līdz 29. jūnijam (pēc jaunā stila: 8.11. jūlijs), Rīgā. Tajos piedalījās 45 kori ar kopējo dziedātāju skaitu — 1003. No Vidzemes ieradās 34 kori (tai skaitā 5 no Rīgas) ar 699 dziedātājiem, bet no Kurzemes un Zemgales — 11 kori ar 320 dziedātājiem un orķestrantiem. Pavisam bija 1 019 dalībnieki, no tiem 1003 dziedātāji un 16 orķestri (791 vīrietis un 212 sievietes). Svētku virsdiriģenti bija Jānis Bētiņš un Indriķis Zīle. Pirmajos vispārējos dziesmu svētkos bija apmēram 20 000 skatītāju.[nepieciešama atsauce]

Norise[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atklāšana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Svētkus atklāja 26. jūnijā plkst. 14.00 Rīgas Latviešu biedrības namā. Pēc svētku rīcības komitejas priekšnieka Riharda Tomsona un arhitekta Jāņa Baumaņa runas Baltijas skolotāju semināra koris Jāņa Dreiberģa vadībā pirmo reizi atskaņoja Kārļa Baumaņa "Dievs, svētī Latviju". Pēc tam, Vāgnera Tanheizera maršam skanot, zālē ienesa svētku karogu "Līgo".

Koncerti un citi pasākumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo Dziesmu svētku programmu veidoja trīs koncerti:

  • 26. jūnijā — garīgais koncerts Doma baznīcā ar sekojošu mielastu RLB namā;
  • 28. jūnijā — gājiens uz koncerta vietu un svētku koncerts Ķeizardārzā;
  • 29. jūnijā — dziesmu karš Ķeizardārzā.

Garīgo dziesmu koncerts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Garīgo dziesmu koncertu Doma baznīcā noklausījās ap 3600 apmeklētāju. Koncerta programmā bija iekļauti vācu komponistu oriģināldarbi un korāļu apdares:

  1. Fūga g- mollā (J.S. Bahs) Gulbenes ērģelnieka J. Krastiņa izpildījumā
  2. Dievs Kungs ir mūsu stipra pils (M. Luters) vīru koru izpildījumā
  3. Celies un top' apgaismota (Palmers) vīru koru izpildījumā ar J. Bētiņa instrumentētu orķestra pavadījumu
  4. Dievs Kungs, Dievs Kungs (B. Kleins) vīru koru izpildījumā
  5. 24. Dāvida dziesma (Kr.V. Gluks) jaukto koru izpildījumā ar J. Bētiņa instrumentētu orķestra pavadījumu
  6. Dievs ir tā mīlīb' (Engelss) jaukto koru izpildījumā
  7. Sonāta B-dūrā (Mendelsons) Saldus ērģelnieka O. Šepska izpildījumā
  8. Mūsu Tēvs (Kr.H. Rinks) jaukto koru izpildījumā ērģeļpavadījumā
  9. Kungs, dod mums sirsnīg' iekārot (Dammass) jaukto koru izpildījumā ar J. Bētiņa instrumentētu orķestra pavadījumu
  10. Teic, mana dvēsel' (Geblers) vīru koru izpildījumā ar J. Bētiņa instrumentētu orķestra pavadījumu
  11. Tā debess izteic (Bēthovens) vīru koru izpildījumā ar J. Bētiņa instrumentētu orķestra pavadījumu
  12. Koncertfantāzija d-mollā (J. G. Tēfers) Cēsu ērģelnieka A. Zēbodes izpildījumā

Goda mielasts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Garīgajam koncertam RLB namā sekoja rīcības komi­tejas organizētais goda mielasts, kurā bija ielūgti ap 600 viesu. Goda viesis Jānis Cimze savu runu sācis, citēdams dainu "Rīga dimd" un salīdzinādams latvju tautu ar dainā minēto māsiņu, kuras „pūru" (latvju kultūru) kaluši „trijādi bāleliņi". Kā pirmo no pūra kaldinātā­jiem Cimze pieminējis vācu skolas, kuru labad latvieši tikuši līdz garīgai attīstībai, kāda redzama šo svētku laikā. Uz to Atis Kronvalds savā uzrunā atbildējis, ka "pirmais gods nākoties tautības garam, kas jaunākos laikos brīnišķīgi spēcinājis latviešus. Vācu skolas strādājot ilgus gadus mūsu zemē, bet vispārīgos latviešu dziesmu svētkus tikai tagad svinam, kad tautas gars mūs cilājis saviem varenajiem spārniem."

Savukārt Augusts Bīlenšteins, pieminēdams godu, ko latvieši jau izpelnījušies domā, viņš aizrādīja uz nākamo koncertu, kurā latviešiem būs jāparādās citā „savādā un īpašā godā", proti — ar savām tautas dziesmām. Pēdējās esot dzimušas senos laikos — tautas bērnības gados. Bet, kā pieaudzis cilvēks pamet bērnu dienu spēles, tā izaugusi tauta skatās citādām acīm uz to, kas bijis mīļš agrāk. Tā arī tautas dziesmas jau­nākos laikos liekas vientiesīgas un bērnišķīgas. Tautai tomēr, tāpat kā cilvēkam, ja grib pareizi attīstīties, tas jādara kā pēc prāta, tāpēc sirds, un, ko prāts dažkārt atmet kā niecīgu, sirds ceļ par jaunu godā. Tāds esot pašreiz arī latviešu tautas dziesmu liktenis. Beigās Bīlenšteins vēl uzsauca „augstu laimi" bīskapam Ulmanim un Cimzem, kas bijuši latviešu tautas dziesmas galvenie cēlāji tās tagadējā godā.

Uz to Atis Kronvalds cēlās kājās un sacīja otru runu, kurā "jauki un karsti daudzināja mūsu tautas dziesmu vērtību un greznumu. Roku iespiedis sānos, viņš sacīja lepna uzvarētāja balsī: Un kas vēl uzdrošināsies nosaukt mūsu tautas dziesmas par bērnu dziesmām? Visa lielā sapulce gavilēt gavilēja kā viens vīrs. Tautietis apsveicināja tautieti. Dzirdēja prieka balsis klaigājam: Tādu valodu saprotam! Kronvalda runa bija no­tikums tautiešos..."[1] Dedzīgās gaisotnes dēļ mielasts ieilga, un tā dalībnieki izklī­da tikai tad, kad logos jau meties rītausmas sārtums.[2]

Svētku gājiens[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kori ar diriģentiem un svētku rīkotāji bij sapulcējās pie RLB nama, no kurienes sākās gā­jiens uz svētku vietu Ķeizardārzā. Pēc Aleksandra Vēbera (Varaidošu Zandera) atmiņām „Tā bija nepārre­dzama gara rinda, kas kā kāda raiba čūska vijās pa pilsētas ielām. No lēnas vēsmiņas vēdi­nāti, dziedātāju biedrību karogi jautri un lepni plivinājās pār dziedātāju galvām..." Gājiena priekšgalā jāja žandarmi, kam sekoja kara orķestra vienība. Tad nāca RLB un Līgo karogs, ko nesis Cimzes skolotāju semināra audzēknis Ūdris, kam izlozes kārtībā sekoja kori ar sa­viem karogiem. Gājiens cauri Rīgas patriciešu rajonam uz ielām izvilināja daudz skatītāju. Pēc Vietalvas kora dalībnieka Andreja Jankava 1926. gadā rakstītā: nekad vairs neesmu sirdī sajutis tādu pašapzinīgu lepnumu, kā ejot slēgtās rindās zem savu dziedoņu pulciņa greznā karoga un redzot uz mums vēr­stus tik daudz ziņkārīgus skatus, gan apbrīnojošus, gan skaudīgus, pat ironizējošus, uz mums, tās tautas jaunekļiem, kuru smadzenēs pēc tā laika „dižciltīgo" analizēs Augstais Radītājs neesot ierādījis telpas augstākai kultūrai. Man šķita, ka ar pirmiem svētkiem mēs saplosījām šo vīru iedomas un gāzām kaunā viņu politisko tuvre­dzību. Tad mums ari iezagās sirdī tā apziņa, ka "mums pieder nākamajie laiki!" [3]

Laicīgo dziesmu koncerts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Laicīgās mūzikas koncertā Ķeizardārzā uzceltajā estrādē noklausījās ap 11 000 klausītāju. Skanēja 16 dziesmas, no kurām 12 bija latviešu komponistu darbi — desmit tautas dziesmu apdares un divas Baumaņu Kārļa oriģinālkompozīcijas. Starp tām bija Jāņa Cimzes apdares "Rīga dimd" un Jāņu dziesmām, Dāvida Cimzes apdare "Kas tie tādi, kas dziedāja?" un Baumaņu Kārļa "Daugavas zvejnieku dziesma" ar Friča Brīvzemnieka tekstu:

  1. Dievs, sargi ķeizaru (A. Ļvovs) vīru koru izpildījumā
  2. Rīga dimd (J. Cimze) vīru koru izpildījumā
  3. Tēvijas dziesma (K. Baumanis) vīru koru izpildījumā
  4. Saules meita (J. Cimze) vīru koru izpildījumā
  5. Es dziedāju, man jādzied (F. Abts) jaukto koru izpildījumā
  6. Kas tie tādi, kas dziedāja (D. Cimze) jaukto koru izpildījumā
  7. Jāņa dziesma (J. Cimze) vīru koru izpildījumā
  8. Daugavas zvejnieku dziesma (K. Baumanis) vīru koru izpildījumā
  9. Balta puķe (K. Neilands) vīru koru izpildījumā
  1. Maza biju, neredzēju (D. Cimze) jaukto koru izpildījumā
  2. Zēns un roze (Šūberts) jaukto koru izpildījumā
  3. Kur mājo (D. Cimze) jaukto koru izpildījumā
  1. Kara vīri bēdājās (J. Cimze) vīru koru izpildījumā
  2. Līgo, laiva, uz ūdeņa (D. Cimze) vīru koru izpildījumā
  3. Rīta svētums (F. Abts) vīru koru izpildījumā
  4. Nu ar Dievu, Vidzemīte (J. Cimze) vīru koru izpildījumā

Dziesmu karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vecpiebalgas Labdarības biedrības koris.

"Dziedāšanas karošanā", kuru vērtēja žūrija — K. Baumanis, J. Bētiņš, J. Cimze, T. Veidmanis un I. Zīle, piedalījās 15 kori (5 jauktie un 10 vīru kori). Koncertu noklausījās ap 4500 apmeklētāju. Katrs koris atsevišķi nodziedāja pašu izvēlētas divas dziesmas. Daļa koru bija mazā sastāvā, un sacensībā nepieda­lījās visi labākie kori, piemēram Baltijas skolotāju semināra koris. Atsaucība šim sarīkojumam bijusi dzīva, jo tāds notikums bija kas jauns, ko klausītāji vēl nepazina. Dziesmu karu sākumā un beigās visi kori kopā nodziedāja trīs dziesmas.

Kori izcīnīja šādas godalgas:

  1. sudraba liru - Mazsalacas vīru koris, diriģents P. Hincenberģis;
  2. sudraba liru - Cēsu jauktais koris, diriģents A. Zēbode;
  3. sudraba kausu - Vecpiebalgas vīru koris, diriģents J. Kornets;
  4. karoga lentu - Trikātas vīru koris, diriģents K. Johansons;
  5. zīda lentu ar sudraba saktu - Straupes vīru koris, diriģents D. Garklāvs;
  6. sudraba karogzīmi - Kokneses jauktais koris, diriģents M. Dambis;
  7. zīda lentu ar sudraba saktu - Burtnieku jauktais koris, diriģents Jānis Kaktiņš.

Atvadu mielasts[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Balvas izsniedza atvadu mielastā RLB namā, kurā teiktas daudzas runas un suminājumi. Runāja arī Atis Kron­valds, par ko Fricis Brīvzemnieks vēlāk rakstīja: "Viņš runāja īstas svētku runas, pilnas tautas mīlestības, sirds daiļuma un prāta augstuma! Viņš mācīja, lai ārīgi pārāk nelepojoties ar godu, kas mantots dziedāšanas svētkos un ko latviešiem neliedzot ne draugs, ne skauģis, bet lai ieslēdzot tos tiklos sirds dziļumos. Mājās pār­gājuši, sagaidīti no savējiem un vaicāti, sacīsim, ka esam pūlējušies, cik spēdami, un ticēsim, ka žēlīgais Dievs svētīs augļus mūsu druvās. Svēts klusums lai valda mūsu vārdos, kluss svētums mūsu sirdīs..."[4]

Dalībnieki[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vidzemes kori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Aizkraukles koris, Burtnieku koris (diriģents J. Kaktiņš), Cēsu koris (A. Zēhode), Dikļu koris (I. Šmits), Dzērbenes koris, Ērgļu koris, Ikšķiles koris, Jaungulbenes koris, Kokneses koris (M. Dambis), Lazdonas koris, Lēdurgas koris, Lielvārdes koris (J. Neilands), Liezeres koris, Lubānas koris, Māl­pils koris, Mazsalacas koris (P. Hincenbergs), Nītaures koris, Pēterupes un Skultes koris, Sāvienas koris, Skujenes koris, Straupes koris, (D. Garklāvs) Trikātas koris (Johansons), Umurgas koris, Valkas koris, Valmieras koris, Vecpiebalgas koris (J. Kornets), Vietalvas koris (Juris Kalniņš)

Kurzemes un Zemgales kori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārlavas koris, Rendas koris (Vīgneru Ernests), Saldus koris, Baldones koris, Bērzmuižas koris, Bramberģes koris (J. Valdmanis), Iecavas koris, Irlavas koris, Sesavas koris, Svitenes koris (Ģ. Rozenbergs) Vircavas koris, Zaļenieku (Zaļāsmuižas) koris

Rīgas kori[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Baltijas skolotāju semināra koris (A. Berndts), Līgusoņu dziedāšanas biedrības koris, Mārtiņa draudzes koris, Mielēna koris (J. Klāsons), Trīsvienības draudzes koris

Svētku estrāde[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pirmo Vispārīgo latviešu Dziedāšanas svētku estrāde Ķeizardārzā.

Ķeizardārzā vadošais latviešu arhitekts Baumanis bija uzcēlis vaļēju, no klausītāju solu puses bazi­likai līdzīgu estrādi. Tajā varēja novietot apmēram tūkstoš dziedātāju, un, spriežot pēc atsauksmēm, akustiskie apstākļi dārzā bijuši labi. Tāpat kopīgo noskaņu veicinājis skaistais laiks.

Mantojums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

I Vispārīgie latviešu Dziedāšanas svētki iedibināja Dziesmu svētku tradīciju, kura tiek turpināta joprojām. Tie deva stimulu tautas nacionālās pašapziņas atmodai un veicināja turpmāko sabiedriskās dzīves un koru kustības aktivizēšanos, rosināja latviešu komponistus oriģinālmūzikas sacerēšanai. Garīgais koncerts, svētku gājiens un dziesmu kari tika iekļauti arī turpmākajos svētkos.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Citāts no Friča Brīvzemnieka raksta žurnālā "Austrums" (1887., 5.nr.)
  2. Valentīns Bērzkalns. Latviešu dziesmu svētku vēsture: 1864–1940. Bruklina : Grāmatu draugs, 1965. 51–54. lpp. Skatīts: 2013-07-23.
  3. Jankavu Andrejs. Seši svētki. "Latvis", 1926. gada 19. jūnijā.
  4. K. Kundziņš. Kronvalda Attis. 226. lpp.