Lāčplēša diena

Lāčplēša diena
Svecīšu nolikšana pie Rīgas pils mūra 11. novembra krastmalā 2014. gada Lāčplēša dienas vakarā
Datums	11. novembris
Biežums	ikgadēji
Saistīts ar	visu Latvijas brīvības cīņās kritušo varoņu piemiņas diena

Nacionālo bruņoto spēku un Latvijas Republikas Iekšlietu ministrijas vienību 2013. gada Lāčplēša dienas militārā parāde pie Brīvības pieminekļa

Lāčplēša diena ir kopš 1920. gada 11. novembra rīkota Lāčplēša Kara ordeņa svētku un pasniegšanas diena, kas vēlāk kļuvusi par visu Latvijas brīvības cīņās kritušo varoņu piemiņas dienu. Viena no pazīstamākajām Lāčplēša dienas tradīcijām, kas aizsākusies 1988. gadā, ir svecīšu aizdedzināšana pie Rīgas pils mūra 11. novembra krastmalā.

Vēsture

Lāčplēša kara ordeņa svētki 1930. gados

1919. gada 11. novembrī, Bermontiādes laikā, Latvijas Bruņotie spēki ar Rīgas līcī izvietoto franču un britu kuģu artilērijas atbalstu pēc gandrīz mēnesi ilgušām cīņām Pārdaugavā sakāva Pāvela Bermonta-Avalova komandēto un Rīdigera fon der Golca atbalstīto Rietumkrievijas Brīvprātīgo armiju. Lai gan pilnībā no Latvijas iebrucējus izdevās padzīt tikai gada beigās, Rīgas atbrīvošanu 11. novembrī simboliski uzskata arī par uzvaru Latvijas brīvības cīņās.

Jau 1919. gada oktobrī latviešu literāts, laikraksta „Jaunākās Ziņas” literārās daļas redaktors un Tautas padomes loceklis Kārlis Skalbe Latvijas bruņoto spēku cīņu pret vāciešu un krievu veidoto Rietumkrievijas brīvprātīgo armiju simboliski bija salīdzinājis ar Andreja Pumpura eposā „Lāčplēsis” aprakstīto, arī Daugavas krastos notikušo Lāčplēša cīņu ar Melno bruņinieku, bet Latvijas bruņoto spēku karavīru cīņas sparu nodēvēja par „Lāčplēša garu”.

Nepilnu gadu pēc bermontiešu padzīšanas no Rīgas Satversmes sapulce cīņas dalībniekiem izveidoja apbalvojumu — Lāčplēša Kara ordeni, par kura simbolisko dibināšanas datumu noteica 1919. gada 11. novembri. Kaut arī ordeņa statūtus Satversmes sapulce oficiāli apstiprināja vien 1920. gada 18. septembrī, apbalvojums pirms nedaudz vairāk nekā mēneša, 13. augustā, jau bija piešķirts septiņiem augstākajiem Latvijas armijas komandieriem — ģenerālim Pēterim Radziņam, ģenerālim Mārtiņam Peniķim, pulkvedim Krišjānim Berķim, pulkvedim Oskaram Dankeram, pulkvedim Jūlijam Jansonam, pulkvedim-leitnantam Jānim Puriņam un pulkvedim Jānim Apinim —, ieceļot tos ordeņa domē.

1920. gada 11. novembra parādē Esplanādē notika pirmā svinīgā Lāčplēša Kara ordeņu apbalvošanas ceremonija, kurā Satversmes sapulces priekšsēdētājs Jānis Čakste pasniedza ordeņus pirmajiem 288 ordeņa kavalieriem, lielākoties karavīriem un instruktoriem. Sākotnēji 11. novembris nebija oficiāli atzīta svētku diena, bet tikai Lāčplēša Kara ordeņa svētku un pasniegšanas diena. Tas mainījās 1928. gada 11. novembrī, kad ordeni pārstāja pasniegt un Lāčplēša diena kļuva par armijas svētku dienu, ko arvien plašāk sāka svinēt visos armijas garnizonos, rīkojot parādes, mielastus, izrādes, koncertus un citus svinīgus pasākumus, uz kuriem ielūdza un īpaši godināja ordeņa kavalierus. 1930. gadu beigās svētkos īpaši sāka pieminēt karos veselību zaudējušos karavīrus, un ap 1935. gadu 11. novembra oficiālais nosaukums bija Armijas, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieru, kara invalīdu un Brīvības kara dalībnieku svētki. 1939. gada 11. novembrī notika pēdējā Lāčplēša dienas parāde, kurā vienlaikus atzīmēja arī Latvijas armijas 20. gadadienu.

Pēc Latvijas okupācijas Lāčplēša dienas svinēšana ilgu laiku netika pieļauta. Latvijas PSR pirmoreiz to atsāka atzīmēt 1988. gadā, Trešās atmodas laikā. 1989. gada 10. novembrī LPSR Augstākā padome to noteica par atceres dienu — Lāčplēša jeb Varoņu piemiņas dienu, togad godinot vēl dzīvos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus, bet 1990. gada 3. oktobrī pieņēma likumu „Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām”, 11. novembri nosakot par atceres dienu, kurā piemin Latvijas atbrīvošanas karā kritušos karavīrus. Tā 11. novembra nozīme paplašinājās, un tie kļuva par svētkiem, kuros piemin ne vien Lāčplēša kara ordeņa kavalierus un kara invalīdus, bet visus Latvijas brīvības cīnītājus.