Krišjānis Berķis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Krišjānis Berķis
Krišjānis Berķis
Personīgā informācija
Dzimis 1884. gada 26. aprīlī
Īslīces pagasts, Kurzemes guberņa (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1942. gada 29. jūlijā (58 gadi)
Usoļlags, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Dzīvesbiedre Hilma Lehtonene (Hilma Lehtonen)
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Pulkvedis.gif
ģenerālis
Dienesta laiks 1903 — 1940
Valsts Krievijas impērija (1903.—1917.), Latvija (1919.—1940.)
Struktūra sauszemes armija
Kaujas darbība Pirmais pasaules karš, Latvijas brīvības cīņas
Izglītība Viļņas kara skola, Kara akadēmiskie kursi
Cits darbs Rīgas garnizona priekšnieks, Kara ministrs

Krišjānis Berķis (1884. gada 26. aprīlis1942. gada 29. jūlijs) bija Latvijas armijas virsnieks. Latviešu strēlnieku komandieris, karojis Pirmajā pasaules karā un Latvijas brīvības cīņās. Lāčplēša Kara un Triju zvaigžņu ordeņu kavalieris. Latvijas bruņoto spēku komandieris (1934-1940), Latvijas Kara ministrs (1940).

Biogrāfija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Bauskas novada Īslīces pagasta "Bērzkrogu" mājās zemnieka ģimenē. Pabeidzis Kaucmindes pagasta skolu un Bauskas pilsētas skolu. Pēc skolas beigšanas izšķiras par militāru karjeru. Pabeidz Viļņas kara skolu un turpina dienestu Somijā, kur apprecas ar somieti Hilmu Lehtoneni. Sākoties Pirmajam pasaules karam cīnās Austrumprūsijā un vēlāk Karpatos, Galīcijā. 1917. gadā nokļūst pie latviešu strēlniekiem, kur komandē bataljonu, bet vēlāk pulku. Piedzīvojot Krievijas impērijas sabrukumu un armijas sairšanu dodas uz Somiju. 1919. gada martā pievienojas Latvijas armijai. Komandē bataljonu, bet vēlāk pulku cīņās pret lieliniekiem un vāciešiem. No augusta kļūst par 3. Latgales divīzijas komandieri. Piedalās Bermonta sakaušanā un Latgales atbrīvošanā.

Pēc Latvijas Brīvības cīņām ievēlēts Satversmes sapulcē (no mandāta atteicies) un līdz 1933. gadam turpina komandēt 3. Latgales kājnieku divīziju. Iestājās latviešu studentu korporācijā Patria. 1934. gadā kļūst par 2. Vidzemes kājnieku divīzijas komandieri un Rīgas garnizona priekšnieku. Piedalās 1934. gada apvērsumā. Novembrī kļūst par Latvijas armijas komandieri, bet 1940. gadā par Kara ministru.

Pēc Latvijas okupācijas atlaists no amata un atvaļināts no Latvijas armijas. Kopā ar ģimeni K. Berķis devās prom no Latvijas. 6. jūlijā viņš iebrauca Somijā, bet 12. jūlijā izlēma atgriezties Latvijā. Tomēr jau ceļā uz Latviju viņi pārdomāja un pēc nedēļas atgriezās Tallinā, kur viņu ar ģimeni 23. jūnijā arestēja un deportēja uz PSRS Permas apgabalu, ieslodzīja Usoļlaga soda nometnē, kur viņš mira 1942. gada 29. jūlijā.

PSRS mira arī vienīgā Krišjāņa Berķa meita Valentīna.

Militārā karjera[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Krievijas impērijas armijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Mācības un dienests[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1903. gadā Jelgavā iztur savvaļnieka pārbaudījumus un 31. augustā izturējis konkursu Berķis iestājās Viļņas kara skolā. Mācās kopā ar vēlākajiem Latvijas armijas virsniekiem: O.Dankeru, J. Ruškevisu u.c. 1906. gada 6. aprīlī K. Berķis beidz Viļņas kara skolu ar 1. šķiru (iegūst podporučika pakāpi). Dienestu izvēlas turpināt 2. Somijas strēlnieku pulkā Helsinkos. 1909. gadā paaugstināts par poručiku un 1913. gadā par štāba kapteini.

Pirmais pasaules karš[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1914. gadā kopā ar pulku (Somijas korpusa sastāvā) dodas uz Pirmās pasaules kara fronti Austrumprūsijā, lai aizpildītu to robu, kas radās pēc Samsonova korpusu iznīcināšanas pie Tannenbergas. Sākumā komandē rotu, bet vēlāk bataljonu. Austrumprūsijā Berķis piedalījās kaujās pie Angerburgas un Mazūru ezeru rajonā( tagadējās Polijas teritorijā). 1915. g. janvārī korpusu pārcēla uz Karpatiem. Tur paaugstināts par kapteini, piedalījās gandrīz visās pulka kaujās, un arī Brusilova uzbrukumā 1916. g. vasarā. 1917. gadā paaugstināts par pulkvežleitnantu.

Latviešu strēlniekos[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izsaka vēlēšanos pievienoties latviešu strēlniekiem. Sākumā priekšniecības izturas noraidoši, tomēr vēlāk piekrīt. No 1917. g. 4. augusta komandē bataljonu 6. Tukuma latviešu strēlnieku pulkā, bet no 20. oktobra komandē šo pulku. Piedalās Rīgas un Mazās Juglas u.c. aizstāvības kaujās. 1917. novembrī atsakās pakļauties lielinieciskajam Kara revolucionārās komitejas pavēlēm. Par to tiek arestēts un decembrī atstādināts no pulka komandēšanas. Pēc atbrīvošanās aizbēg uz Somiju, kur atrodas viņa ģimene.

Latvijas armijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pieņemot parādi ar ģenerāli Balodi un Kārli Ulmani

Brīvības cīņas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Arī Somijā situācija kļūst nemierīga un 1918. gadā Berķis ar ģimeni dodas uz Krieviju (Smoļensku). No turienes kā bēglis caur Latviju un Igauniju vācu okupācijas laikā atgriežas Somijā. Vairākus mēnešus pavada pilnīgā neziņā. No somu laikrakstiem viņš uzzina, ka ir proklamēta Latvijas Republika un tiek dibinātas latviešu militārās vienības. 1919. gada sākumā Helsinkos ieradās Kārlis Ulmanis. Berķis dodas turp, lai satiktu viņu, bet ierodas Helsinkos par vēlu.

Ar lielām grūtībām 1919. gada 16. martā ar kuģi Vainemoinen Krišjānis Berķis ieradās Tallinā, kur satiekas ar Latvijas Pagaidu valdības pārstāvjiem. Nākamajā dienā viņš tiekas ar pulkvedi Zemitānu. 21. martā brīvprātīgi iestājas Latvijas armijā (ieskaitīts kā pulkvežleitnants). Saņem uzdevumu formēt Latviešu rezerves bataljonu. Pēc nepilniem 2 mēnešiem bataljons skaitliski pieaug līdz pulka lielumam. 1919. gada 18. maijā tiek izveidots 2. Cēsu kājnieku pulks un Berķis tiek iecelts par tā komandieri. Maija beigās pulks ierodas frontē. 1. jūnijā pulks ienāk Valmierā un pēc tam Cēsīs. Tālāk seko piedalīšanās Cēsu kaujās. Pēc uzvaras Cēsu kaujās 2. Cēsu kājnieku pulks piedalās pretinieka vajāšanā un Mazās Juglas pozīciju aizstāvībā, kas beidzas 3. jūlijā, kad tiek noslēgts Strazdumuižas pamiers. 6. jūlijā kopā ar citām Latvijas armijas vienībām pulks ienāk Rīgā. 6. augustā Krišijāni Berķi ieceļ par 3. Latgales kājnieku divīzijas komandieri. Oktobrī par kaujas nopelniem paaugstināts par pulkvedi. Piedalījies visās Rīgas aizstāvēšanas un atbrīvošanas kaujās. Pēc tam piedalījās Latgales atbrīvošanā. Bez 3. Latgales kājnieku divīzija bija pakļautas arī visas vienības, kas atradās Ziemeļlatgalē.

Pēc Brīvības cīņām[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas kara ministrs Berķis ar kundzi 1940. gada jūnijā.

Pēc Brīvības cīņām turpina komandēt 3. Latgales kājnieku divīziju. 1925. gadā paaugstināts par ģenerāli. 1930. gadā beidzis Virsnieku 8 mēnešu kursus. 1933. gadā komandēts uz Armijas štābu- armijas komandiera rīcībā. 1934. gada 16. martā K. Ulmanis iegūst vadošo lomu Saeimā un norisinās gatavošanās apvērsumam. Arī Krišjānis Berķis atbalsta apvērsumu un kā uzticama persona aprīlī tiek iecelts par 2. Vidzemes kājnieku divīzijas komandieri un Rīgas garnizona priekšnieku. Piedalās 15. maija apvērsumā. 1934. gadā 14. novembrī kļūst par Latvijas armijas komandieri. 1940. gada aprīlī iecelts par Kara ministru Jāņa Baloža vietā, saglabājot arī Latvijas armijas komandiera amatu. Būdams kara ministrs cenšas attīstīt sadarbību ar Igauniju, Lietuvu, Somiju un pat Lielbritāniju.

Pēc Latvijas okupācijas Latvijas armijas vietā izveido Latvijas Tautas armiju. 20. jūnijā par tās komandieri ieceļ Robertu Kļaviņu. 21. jūnijā Valdības vēstnesis publicē Valsts prezidenta pavēli Nr. 351 Latvijas armijai un flotei. Ar šo pavēli tiek nomainīta Latvijas armijas vadība. Kara ministru Berķi atceļ no amata un atvaļina no dienesta.

Apbalvojumi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Sv. Vladimira ordenis (IV šķira)
  • Sv. Jura krusts
  • Lāčplēša Kara ordenis (visas 3 šķiras) Ar III šķiras ordeni apbalvots kā Latgales divīzijas komandieris, kurš 1919. gada oktobrī personīgi vadījis pārcelšanos pāri Daugavai, atbrīvojis Bolderāju un aizsācis Rīgas un Kurzemes atbrīvošanu no bermontiešiem. II. šķiru saņēmis par jau minēto Daugavas forsēšanu un arī personīgu drosmi 1919. gada 22. jūnija Cēsu kaujās. Ar Lāčplēša kara ordeņa I šķiru apbalvots par varonīgu divīzijas vadību Latgales atbrīvošanas cīņās.
  • Triju Zvaigžņu ordenis (I un II šķira)
  • Viestura ordeņa I šķiru ar šķēpiem
  • Aizsargu Nopelnu krusts
  • Sarkanā Krusta ordenis (I šķira)
  • Lietuvas Ģedimina ordenis (I šķira)
  • Polijas Polonia Restituta ordenis (I šķira)
  • Somijas Baltās rozes ordenis (I un II šķira)
  • Igaunijas Ērgļa ordenis (I šķira)
  • Franču Goda leģiona ordenis (II, IV un V šķiras)
  • Beļģijas Leopolda II ordenis (II šķira)
  • Igaunijas Brīvības krusts (I šķiras 2. pakāpe)
  • Lietuvas Vytis Kryžiaus (I šķiras 3. pakāpe) u.c.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Mārtiņš Peniķis
Latvijas bruņoto spēku komandieris
14.11.1934. — 20.06.1940.
Pēctecis:
Roberts Kļaviņš
(Latvijas Tautas armijas komandieris)