Melngalvji

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Melngalvju biedrība)
Rīgas Melngalvju nama portāls ar Svētās Marijas un Svētā Maurīcija ciļņiem

Melngalvju brālības vai Melngalvji (lejasvācu: Bröder vun de Swarten Hööften, vācu: Schwarzhäupter jeb Schwarzenhäupter) sākotnēji bija slēgtas brālības Livonijas konfederācijas sastāvā esošo feodālo senioru pilīs. To patrons bija vienkāršo karavīru starpā ļoti populārais Svētais Maurīcijs. 14. gadsimta beigās Livonijas pilsētu Rīgas, Tallinas, Tērbatas un Pērnavas tirgotāju Svētā Jura brālības pārveidojās par neprecētu ārzemju tirgotāju brālībām un arī pieņēma par savu patronu Svēto Maurīciju. Rīgā un Tallinā ir saglabājušies grezni Melngalvju nami.

Agrīnās Melngalvju brālības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zināms, ka šādas brālības pastāvējušas apmēram 20 Livonijas pavalstu pilīs paralēli viduslaiku dižciltīgo organizācijām un, cita starpā bijušas Aizputes, Bauskas, Cēsu, Grobiņas, Kandavas, Kokneses, Kuldīgas, Rīgas, Sēlpils, Siguldas pilīs. Domājams, ka tās piesavinājušās daļu no kulta ceremonijām, ko piekopa Zobenbrāļu ordenis un Livonijas ordenis. Melngalvu brālībās ietilpa nedižciltīgie pils uzraugi un domēņu muižkungi, kancelejas ierēdņi un rakstveži, kareivji, pils amatnieki, kalpi, sulaiņi un citi pils kalpotāji. To patrons bija Svētais Maurīcijs — agrīno kristiešu moceklis no Ēģiptes, kuru attēloja kā mori ar melnu ādas krāsu. No aptuveni 1400. gadā tapušajiem Kuldīgas un Grobiņas melngalvju statūtiem iespējams minēt sekojošus melngalvju amatus: muižkungs (muižu uzraugs), rakstvedis, virtuves pārzinis, dzērienu devējs, drēbnieks, pils kalējs, noliktavas pārzinis. Statūti diemžēl liecina vienīgi par brālības biedru pienākumiem kopējos mielastos un dzīrēs, bet pavisam neievēro viņu kultiskos pienākumus. Melngalvju vidū cienījama nodarbe ir bijusi alus dzeršana un dzīrošana, kas ir īpaši atrunāta brālības statūtos. Livonijas ordeņa melngalvji ir bijuši visai turīgi ļaudis, vairākkārtīgi aizdevuši naudu citiem ordeņa vasaļiem, ar tiem attiecības uzturējuši arī Rīgas melngalvji. 16. gadsimtā melngalvji centās kļūt par politisku spēku, piemēram, 1525. gada Valmieras landtāga laikā viņi kopējā sapulcē apsprieda pāriešanu Lutera ticībā. 1526–1533. gadā viņi aktīvi piedalījās reformācijas izraisītajās sabiedriskajās jukās. Melngalvju brālības ārpus lielajām pilsētām iznīcināja Livonijas karš un Livonijas ordeņa sekularizācija Viļņas ūnijas ietvaros.

Rīgas melngalvji[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Melngalvji parādījās Rīgas pilsētā jau ap 1352. gadu, kad uz laiku virskundzību pār Rīgas pilsētu bija ieguvis Livonijas ordenis, par kuru ir saglabājies rātes izdevumos ieraksts par 7 ēras lieliem izdevumiem melngalvju istabas remontam. Interesanti, ka tieši ap 14. gs. vidu notiek melngalvju svētā aizbildņa maiņa — sākotnējo Svēto Juri nomainīja Svētais Maurīcijs. Pirmā Rīgas melngalvju mītne atradusies Jaunavu un Svērtuves ielas krustojumā vecā pilsētas vaļņa tuvumā. Melngalvu brālības (Compagnie der Schwarzen Häupter) statūti jeb šrāgas saglabājušies no 1416. gada. Tikai 1477. gadā melngalvji pārgāja tagadējā Melngalvju nama ēkā, kas piederēja ģildei un pirms tam tika saukta par "Artura sētu" (Artushof). Rīgas Melngalvju brālības iekšējā kārtība bija līdzīga Lielās ģildes kārtībai ar oldermani un ģildes vecākajiem priekšgalā.

Melngalvji nebija pilsētas namnieki, līdz ar to pilsētas politiskajā dzīvē īpaši neiesaistījās, savukārt izvērsa intensīvu sabiedrisku un saviesīgu dzīves veidu. Galvenie svētki bija vastlāvji jeb karnevāls pirms gavēņa, kas ilga apmēram divas nedēļas un kuru laikā notika lielas dzīrošanas (Haupttrünke), izjādes, vizināšanās ar kamanām, maskarādes ar īpašām maskām (schodüwel), ceremoniālas dejas (Austanz) un bruņinieku turnīriem līdzīgas sacensības (Ringelrennen), kad jātniekiem ar šķēpu bija jātrāpa tirgus laukumā uzkārtā vainagā. Vastlāvju beigās svinēja tā saukto "koka iznešanu" (Baumaustragen), kas ir viens no pirmsākumiem eglīšu svētkiem visā pasaulē. Zināms, ka 1510. gada vastlāvī melngalvji patērēja 144 mucas alus un 24 mucas medalus. Otri lielie svētki bija Maija grāfa svētki, ko parasti rīkoja brīvā dabā ārpus pilsētas mūriem. Svētku tradīcijas izzuda vai pārveidojās reformācijas un Livonijas kara izraisītā Livonijas sabrukuma dēļ. Kā sabiedrisks klubs Rīgas Melngalvju brālība pastāvēja līdz 1939. gadam, kad vācbaltieši Otrā pasaules kara sākumā atstāja Latviju. 1960. gadā Hamburgā tika atjaunota Melngalvju brālība ar nosaukumu „Compagnie der Schwarzen Häupter aus Riga e.V.“, kas 1980. gadā pārcēlās uz Brēmeni un vēl šobrīd darbojas pēc 1416. gada statūtiem. Šobrīd brālībā ir aptuveni 20 biedru.

Daļa no Rīgas Melngalvju tradīcijām bija saglabājušās vācbaltu studentu korporācijās no kurienes tās pārceļoja arī uz mūsdienu latviešu studentu korporācijām. Starp šīm tradīcijām var minēt stingrus iekšējus noteikumus, goda kodeksu, jaunu biedru uzņemšanu divreiz gadā u.c. Tāpat arī ir saskatāmas daudzas līdzības svētku ceremonijās un piederumos.

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • L.Arbuzovs. Melngalvji. Latviešu konversācijas vārdnīcas 13. sējums. A.Gulbis, Rīga, 1935.-1936.
  • Maria Anczykowski, Hans-Albrecht Koch, Dr. Annelore Leistikow und Hildegard Wiewelhove: Der Silberschatz der Compagnie der Schwarzen Häupter aus Riga. H. M. Hauschild, Bremen 1997. ISBN 3-931785-57-2
  • Jochen Könnecke und Vladislav Rubzov: Lettland mit Stadtführer Riga. DuMont Reise-Taschenbuch. DuMont Reiseverlag, Ostfildern 2006. ISBN 3-7701-6386-9
  • Christina Kupffer: Der livländische Historiker und Jurist Friedrich Konrad Gadebusch (1719—1788). Geschichte als Gedächtnis im Zeitalter der Aufklärung. Dissertation, Philosophische Fakultät, Georg-August-Universität, Göttingen 2000.
  • F. A. Redlich: Ein neuer Beitrag zur Geschichte des Weihnachtsbaumes. In: Niederdeutsche Zeitung für Volkskunde, Jg. 13, 1935, S. 234—239.
  • F. A. Redlich: Sitte und Brauch des livländischen Kaufmanns. Plates, Riga 1935 (ursprünglich Dissertation, Göttingen 1934).
  • Erik Thomson: Die Compagnie der Schwarzhäupter zu Riga und ihr Silberschatz. Schriftenreihe Nordost-Archiv, Nr. 6. Nordostdeutsches Kulturwerk, Lüneburg 1994. ISBN 3-922296-06-8.
  • Hellmuth Weiss: Die Schwarzenhäupter. Ihre Stellung in Reval und ihre Beziehungen zur Deutschen Hanse. Festvortrag zum 575. Jubiläum der Bruderschaft der Schwarzenhäupter aus Reval am 23. März 1974 in Hamburg.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]