Kokneses pils

Kokneses pils
Kokneses pils
	Kokneses pilsdrupas no pretējā Daugavas krasta
Atrašanās vieta	Koknese, Aizkraukles novads, Latvija
Veids	Pilskalns ar apmetni un viduslaiku pilsdrupām
Piezīmes
Īpašuma tiesības	Pašvaldības īpašums un Valsts īpašums.
Publiska piekļuve	Brīvi pieejams (2 eur)
	Valsts aizsargājamais kultūras piemineklis
	Oficiālais nosaukums: Kokneses viduslaiku pils un senpilsēta.
Aizsardzības numurs	118
Vērtības grupa	Valsts nozīmes
Tipoloģiskā grupa	Arheoloģija
Iekļaušana aizsardzībā	1998. gada 15. decembris

Kokneses viduslaiku pils (latīņu: Kukenois, vācu: Kokenhusen, Kokenhausen) bija viduslaiku Kokneses pilskalnā celta mūra pils Koknesē, Daugavas krastā, Daugavas un Pērses satecē. Celta neilgi pēc 1209. gada, savulaik viena no lielākajām un labāk nocietinātajām pilīm, kas izvietojās nozīmīga tirdzniecības ceļa - Daugavas labajā krastā. Kokneses pilsēta bija Hanzas savienības dalībniece. Līdz 16. gadsimtam bija viena no Rīgas arhibīskapu rezidencēm, Zviedru Vidzemes laikā apriņķa centrs.

Līdz mūsdienām saglabājušās drupas, kuras apskalo Pļaviņu ūdenskrātuve. Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis un valsts nozīmes arhitektūras piemineklis.^[1]

Vēsture

Kokneses viduslaiku pili cēla bīskapa Alberta valdīšanas laikā virs senāka latgaļu pilskalna neilgi pēc 1209. gada.^[2] Pēc Kokneses valsts pakļaušanas trešdaļa no pils zemēm palika Rīgas bīskapijas rīcībā, divas trešdaļas tika izlēņotas bruņiniekam Rūdolfam no Jerihovas. 1213. gadā bīskaps Alberts ieguva savā īpašumā visu pili. 1269. gadā pils tika izlēņota Tīzenhauzeniem, kuru pārziņā pils palika līdz 1397. gadam, kad pili savā tiešā pārziņā pārņēma Rīgas arhibīskaps. Kokneses pils kļuva par vienu no trim arhibīskapa galma pilīm. Šeit uzturējās līdz 900 cilvēkus lielais galms un ik nedēļu maizei un alum patērēja 3900 pūrus labības. Kopš 13. gadsimta līdzās pilij veidojās arī pilsapmetne, ap kuru tika izbūvēts mūris. Pils guva peļņu no muitas - iekasējot samaksu no garām braucošajiem plostiem un kuģiem.

Kokneses cietokšņa un pilsētas attēls Zviedru Vidzemes laikā (1625).

15. gadsimta pirmajā ceturksnī arhibīskapa Heninga Šarpenberga laikā pils tika pārbūvēta un šai laikā tika uzcelts arī visaugstākais pils tornis - t.s. Garais Henings. Rīgas arhibīskapijas un Livonijas ordeņa savstarpējos konfliktos Kokneses pils brīžiem nonāca Livonijas ordeņa kontrolē un šeit pat gūstā tika turēti divi Rīgas arhibīskapi.

Pēc 1582. gada Jamas Zapoļskas miera līgumā tā nodēvēta par Kokneses pilsnovada citadeli (latīņu: arx Kokenhausen, Кокенгаузен). Pēc Livonijas kara beigām Kokneses pilsnovads kļuva Livonijas hercogistes Cēsu vaivadijas stārastiju.

Poļu-zviedru kara laikā 1601. gadā Zviedrijas karaspēks nesekmīgi centās ieņemt Kokneses pili, kas tam izdevās tikai 1621. gadā. Pili pamatīgi pārbūvēja un nostiprināja un 1636. gadā Koknesi izsludināja par Zviedru Vidzemes apriņķa pilsētu līdzās Rīgai, Pērnavai un Tērbatai. Otrā Ziemeļu kara laikā 1656. gadā pili ieņēma Krievijas caristes karaspēks un ap pili sāka ierīkot Krievijas eksportpreču centrālās noliktavas. 1661. gadā pili atkal kontrolēja zviedri. Lielā Ziemeļu kara sākumā 1700. gada 17. oktobrī pili ieņēma sakšu karaspēks. 1701. gada 25. jūlijā sakšu pulkvedis Bose pavēlēja uzspridzināt abus pils rietumu torņus - un kopš šī laika pils vairs nav apdzīvota.

1780. gadā pilsdrupas un apkaimi nopirka Oto fon Lēvenšterns, viņa dzimtas īpašumā tā palika līdz 1920. gada agrārajai reformai. 1862. gadā nobruka pils ziemeļaustrumu gals pret Pērsi. Netālu uzcēla Kokneses muižas kungu māju, kurā no 1885. līdz 1887. gadam dzīvoja rakstnieks Rūdolfs Blaumanis.^[3] Kādreizējās pilsētas dienvidaustrumu stūrī pašā krastmalā uzcēla mūra paviljonu, ko sauca par baronu tējas namiņu. Iespējams, ka tas bija celts uz kādas senlaiku celtnes pamatiem, jo vairākos senos zīmējumos tai vietā ir kāda celtne vai vismaz tās atliekas. Ap 1950. gadu pēc izremontēšanas un piebūves uzcelšanas šeit izvietojās Jēkabpils novadpētniecības muzeja filiāle. Būvējot Pļaviņu spēkstaciju, šo celtni nācās nojaukt.

Broce paskaidrojumā zem 1797. gada zīmējuma rakstīja, ka, uzspridzinot pili, vairāki lielgabali no pils tikuši aizmesti līdz Daugavas krastam netālu no Pērses ietekas. 1868. gada sausajā vasarā tos izvilka malā un uzstādīja kalnā pils rietumu galā uz dabīgas terases, kur tie stāvēja līdz appludināšanai. Viens no tiem jau pirms pirmā pasaules kara bija nogāzts zemē, un ap 1950. gadu kāds lūžņu vācējs Rubenis aizveda to uz staciju. Tikai ar sabiedrības iejaukšanos tika panākts, ka lielgabalu atveda atpakaļ un nosvieda ceļmalā. Tad sākās spēkstacijas būve, lielgabalus savāca un aizveda pie Kokneses luterāņu baznīcas. Baznīca tolaik bija tapusi par mākslas un vēstures muzeju. Kad vietējā draudze atguva savu īpašumu, lielgabali atkal bija jāpārvieto, un tos nokrāva Jāņkalnā pie vecajiem krustiem.

Pēc tam, kad tika uzpludināta Pļaviņu HES ūdenskrātuve, ūdens līmenis pacēlās līdz pils pamatiem, Daugavas ūdeņi izskaloja krastus, un sāka atsegties seni apbedījumi ar rotaslietām. 1980. gados, lai krastmalu pasargātu no tālākas izskalošanas, to nobēra ar dolomīta šķembām un bluķiem. 1990. gadu beigās tika veikti pils pamatu stiprināšanas darbi un vienlaicīgi notika pils virsējo mūra daļu atrakšana un konservēšana. Mūsdienās divu stāvu augstumā ir saglabājušās divas pils ārējās sienas un daļa pagalmu sienu. Pils būvgružu un kultūrslānis vietām sasniedz pat līdz 7 m biezumu. Pils mūros ir saglabājušās un izrakumos atrastas daudzas kaltas akmens būvdetaļas.^[4]

Apraksts

Ceļot Kokneses mūra pili, ir ticis saglabāts senās latgaļu pils trīsstūrveida plānojums. Pils ir celta gotiskā stilā, vizuāli askētiska, bez izteiktiem rotājumiem. Kokneses pils bija varena divstāvu mūra ēka. Pilij bija 5 torņi, no kuriem 3 atradās rietumu pusē un garākais no tiem bijis nosaukts arhibīskapa Henninga vārdā. Pili no priekšpils atdalīja ap 3 m dziļš grāvis, pār kuru bija uzvelkamais tilts. Pils apakšējos stāvos bija pulvera pagrabi, vairāki cietumi, virtuve un alus istaba, augšstāvu kapela, zāle un dzīvokļi, bet gar visu otro stāvu pagalma pusē, stiepās koka galerija. Priekšpili no pilsētas atdalīja torņiem nocietināti mūri un 2 m dziļš grāvis. Pilij bijuši trīs vārti: Ūdens, Zemes un Pils vārti, no kuriem pēdējie veda pilsētā. Pilsēta, kuras ēkas bija celtas no dolomīta bluķiem (pēc 1577. gada krievu iebrukuma jaunās ēkas cēla no koka), savukārt bija apjozta ar mūri un aizsargāta ar grāvi un bastionu. Pilsētā bijušas piecas baznīcas, lielākās no tām - Pāvila un 17. gadsimtā celtā Dimitrija katedrāle.^[5] Loga ailes pils Daugavas puses austrumu galā esot uzmūrētas tikai Lēvenšternu veiktās pilsdrupu pārbūves laikā.

No Rīgas-Daugavpils lielceļa pilskalnā veda neliela taciņa, vēlāk kāpnes, ko izgatavojis akmeņkalis, kurš agrāk dzīvojis pilsdrupu pakājē. Kāpņu pirmajā terasē, kas veda augšup uz pilsdrupām, bija redzami septiņi zviedru lielgabali no Ziemeļu kara laikiem. Kāpnēm pavisam bija 157 pakāpieni.^[6]

Arheoloģija

Arheoloģiskajos izrakumos Kokneses pilskalna senākās apdzīvotības pazīmes konstatētas no 1. gt. p.m.ē. un 1. gt. sākumā. 5. — 9. gadsimtā pilskalns tika apbūvēts blīvāk, konstatētas guļbūves, dzelzs ieguves krāsnis u.c. A. Rasiņa dati par Kokneses pilskalna dažādajos slāņos atrastajām kultūraugu sēklām vēsta, ka tur ir atrastas auzas, sākot ar vēlo dzelzs laikmetu, rāceņi atrasti vidējā dzelzs laikmeta slāņos, lauku pupas — jau dzelzs laikmeta sākumā. Mieži — vissenākā kultūra Latvijā — pazīstami jau neolītā, zirņi — agrajā dzelzs laikmetā. Rudzu graudi atrasti Kokneses pilskalna agrā dzelzs laikmeta slāņos. Gundegu māju apkārtnē 1986. un 1987. gadā atklāja un izpētīja 11. — 12. gadsimta kapulauku ar 68 skeletkapiem un 5 ugunskapiem. Mirušie bijuši latgaļi un sēļi, arī lībieši.^[7] No 12. gadsimta vidus atrastas mūra ēkas paliekas. No tā var secināt, ka kaļķu dedzināšana sākusies jau pirms Livonijas krusta kariem. Celtnes tuvumā atrastas bronzas baznīcas zvana atliekas, iespējams, ka pilī bijusi pareizticīgo baznīca. Arī priekšpilī atsegtas 13. gadsimta koka celtnes, to vidū vairāki staļļi un lopu kūtis. Atklāts arī kāds mūrēts pagrabs pārtikas glabāšanai. Interesanti fakti par dzīvi pilskalnā 11. — 13. gadsimtā atklājās 1961. gadā un vēlākajos gados veiktajos arheoloģiskajos atradumos priekšpils teritorijā. Pirms mūra pils būves iepriekšējā apbūve piecas reizes gājusi bojā. Šajos slāņos labi saglabājušies ādas priekšmeti, auduma paliekas, saglabājušies daudzi un dažādi koka saimniecības priekšmeti un rīki. Dzīvojamās ēkas bijušas ar cirvi darinātas koka guļbūves, kaut arī šajā laikā jau pazina zāģi. Tās nav daudz atšķīrušās no iepriekšējā gadsimtā celtajām ēkām, vienīgi bijušas mazākas. Atrasti dažādi vērpjamo vārpstiņu skriemeļi, daļa no tiem ievesti — virpoti Volīnijas šīfera. Koka virpošana bija pazīstama Koknesē, jo atrasts virpots koka šķīvis.^[7] 13. gadsimta sākumā bijusi apbūvēta visa ar aizsargvalni ierobežotā pilskalna vidusdaļa. Bez koka dzīvojamām ēkām bijušas arī saimniecības ēkas — kūtis un klētis. Telpās bijušas parastās akmeņu vai māla kleķa krāsnis bez dūmvadiem. Pagalma centrālajā daļā bijusi aka.

Nostāsti

Kokneses pilī dzīvo kāds muižnieks. Šim muižniekam ir viena vienīga meita, kura ir ļoti skaista. Ko viņa vēlas, to tēvs izpilda. Tā kā meita ir skaista, tad, saprotams, precinieku jau netrūkst. Meita viņus visus palaiž pa diegu, jo ir iemīlējusies kādā spēcīgā un brašā tēva kalpā. Meita mācas kalpam virsū, lai šis taču ejot prasīt tēvam viņas roku. Kalps teic, ka šim esot bailes. Tad jaunava noskaišas, iet pati pie tēva un paziņo, ka viņa precēšot kalpu. Arī tagad meita domājusi, ka tēvs viņai paklausīs, bet šoreiz ir citādi: tēvs noskaišas tik briesmīgi, ka spļauj zili zaļu uguni. Kalpu viņš tūlīt liek saistīt važās un iemest pils pagrabā, bet meitu iesloga torņa istabā. Muižnieks noprasa ir vienam, ir otram, vai viņi metīšot tādas muļķīgas domas no galvas ārā, bet tie atsakās. Tēvs aiziet dusmīgs un vēlāk liek kalpu aizvest uz tuvējo Zīles kalnu, kur atrodas Rata grāvis, uzsiet uz rata un laist no kalna lejā, lai saraustītu gabalos. Meita to visu noskatās pa torņa logu, nolec lejā un nositas. Arī tagad vēl ap dienvidu esot redzama skaista jaunava, kas sēž uz akmens un sukā matus. Kad drošākie iet viņai klāt, tad viņa pazūd, kad bēg prom, tad skrien pakaļ, domādama, ka tas esot viņas kalps.^[8]

Zināmie Kokneses fogti

Kokneses fogti bija Rīgas arhibīskapiem piederošo zemju "Latviešu gala" soģi (advocati ecclesiae, Stiftsvögte), kas valdīja Kokneses pilī.

1340. Voldemārs no Vrangelas (Woldemar de Wrangel)
1363. Oto no Rozenas (Otto de Rosen)
1371. Luders no Štedernas (Luderus de Stederen)
1382.-1385. Heinrihs Kruze (Henricus Kruze)
1417.-1426. Georgs Gudeslefs (Georg Gudesleff)
1428.-1435. Oderts Orgess (Odert Orges)
1436.-1437. Oto no Rozenas (Otto von Rosen)
1444. Laurencijs (Laurencies) (zemes fogts)
1460.-1461. Rodolfs Persevals (Rodolph Persevall)
1469. Jakobs Koskuls (Jakob Koskull)
1473. Robrehts Češvegens (Robrecht Czeszwegen)
1477./1478. Jirgens Kursels (Jürgen Kursell)
1479. Andrejs no Rozenas (Andreas von Rosen) - zemes fogts
1493. Hans Ninegals (Hans Ninegal)
1497.-1506. Gerts Linde (Gert Linde)
1507.-1523. Frīdrihs no Brēles, saukts Plāters (Friedrich von der Broele gen. Plater)
1528.-1545. Goderts no Neilenas (Godert von Neilen)
1548.-1549. Georgs Gartmans (Georg Gartmann)
1552.-1556. Gerts no Medemas (Gert von Medem)
1556. Francis no Liperheides (Franz von Lipperheide) - Vācu ordeņa fogts
pirms 1563. Valtens Šeneihs (Valten Schoneych)
1563. Heinrihs no Tīzenhauzenes (Heinrich von Tiesenhausen)
1563. Jaspers no Altenbokumas (Jasper von Altenbockum)

Attēlu galerija

Kokneses pilskalna 3D modelis
Kokneses pilskalna 3D modelis
Kokneses pilskalna 3D modelis
Kokneses pilskalna 3D modelis

Atsauces

↑ Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija
↑ Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga, 2004.
↑ „Jumava”, 2004: „Ceļvedis pa teiksmu pilīm”, Rīga, 87. — 89. lpp.
↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 26. oktobrī. Skatīts: 2007. gada 17. decembrī.
↑ Vanags K., 1937: „Ceļvedis pa dzimto zemi”, Rīga
↑ Mintaurs, M., Padedzis, J. I. (2013) Atmiņu Daugava. Jelgava: Jelgavas tipogrāfija, 29. — 105., 386. — 423.lpp.
↑ ^7,0 ^7,1 SIA „Elpa - 2”, 1997: „Arhitektūras mantojums Aizkraukles novadā”, Rīga, 16. — 17. lpp.; 41. lpp.
↑ AGB, 2001: „Latvijas Pērles”, Rīga

Ārējās saites

Armin Tuulse. Die Burgen in Estland und Lettland Arhivēts 2021. gada 26. augustā, Wayback Machine vietnē.. Dorpater Estnischer Verlag, 1942 (vāciski)
Dzintarzīmes - Rīgas ordeņpils (II un III Rīgas ordeņpils)
www.latvijas-pilskalni.lv

Koordinātas: 56°38′17″N 25°25′3″E / 56.63806°N 25.41750°E / 56.63806; 25.41750

[VKPAI-1] Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija

[Caune-2] Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga, 2004.

[Jumava-3] „Jumava”, 2004: „Ceļvedis pa teiksmu pilīm”, Rīga, 87. — 89. lpp.

[LPMA-4] «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2007. gada 26. oktobrī. Skatīts: 2007. gada 17. decembrī.

[Vanags-5] Vanags K., 1937: „Ceļvedis pa dzimto zemi”, Rīga

[6] Mintaurs, M., Padedzis, J. I. (2013) Atmiņu Daugava. Jelgava: Jelgavas tipogrāfija, 29. — 105., 386. — 423.lpp.

[Elpa-7] 7,0 ^7,1 SIA „Elpa - 2”, 1997: „Arhitektūras mantojums Aizkraukles novadā”, Rīga, 16. — 17. lpp.; 41. lpp.

[AGB-8] AGB, 2001: „Latvijas Pērles”, Rīga

[1]

[2]

[3]

[4]

[5]

[6]

[7]

[8]