Pāriet uz saturu

Nikolajs Gogolis

Vikipēdijas lapa
Mikola Gogolis
Микола Васильович Гоголь
Mikola Gogolis
Personīgā informācija
Dzimis 1809. gada 1. aprīlī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Soročinci, Poltavas guberņa, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Ukraina Ukraina)
Miris 1852. gada 4. martā (42 gadi)
Valsts karogs: Krievijas Impērija Maskava, Krievijas Impērija
Tautība ukrainis
Paraksts
Literārā darbība
Pseidonīms V. Alovs, P. Gleiks, N.G., G. Janovs, Rudijs Paņko, Pasečniks Rudijs Paņko (Пасичник Рудый Панько)
Valoda krievu
Žanri proza, dramaturģija

Nikolajs Gogolis (krievu: Никола́й Васи́льевич Го́голь, dzimis 1809. gada 1. aprīlī [v.s. 20. martā], miris 1852. gada 4. martā [v.s. 21. februārī]) jeb Mikola Hohoļs (ukraiņu: Микола Васильович Гоголь) bija ukraiņu tautības Krievijas Impērijas rakstnieks. Kaut arī savus darbus rakstīja krievu valodā, lielā mērā lietoja ukraiņu vārdus, aprakstīja ukraiņu tautas sadzīvi un daudz iespaidojās no tās folkloras, tāpēc tiek uzskatīts arī par ukraiņu rakstnieku.[1][2]

Gogoļa nozīmīgākie darbi ir romāns "Mirušās dvēseles", luga "Revidents" un stāsts "Šinelis", kuros satīriskā un ironiskā skatījumā aplūkota dzīve Krievijas Impērijā ķeizara Nikolaja I valdīšanas laikā.

Dzimis 1809. gadā kā Mikola Janovskis Poltavas guberņas Soročincu ciemā senā ukraiņu kazaku Hohoļu-Janovsku ģimenē. Viņa tēvs Vasils Hohoļs-Janovskis (1777—1825) arī rakstīja lugas, kuras pats iestudēja dzimtļaužu teātrī, māte Marija, dzimusi Kosjarovska. 1818. gadā Nikolajs sāka mācīties Poltavas apriņķa skolā, 1821. gadā pieņēma tēva uzvārdu Hohoļs-Janovskis. No 1821. līdz 1828. gadam mācījās Ņižinas ģimnāzijā, 1825. gadā nomira viņa tēvs.

1828. gadā ieradās Pēterburgā, lai mēģinātu iestāties universitātē, taču nobijās no iestājpārbaudījumiem un devās ceļojumā uz Vāciju. Atgriezies viņš no 1829. līdz 1831. gadam strādāja civildienestā, tad no 1831. līdz 1834. gadam mācīja vēsturi Pēterburgas Patriotiskajā institūtā. Šajā laikā viņš iepazinās ar dzejnieku Aleksandru Puškinu un uzsāka aktīvāku literāro darbību, gūstot visnotaļ lielus panākumus ar stāstu krājumu "Vakari ciematā Dikaņkas tuvumā" (Вечера на хуторе близ Диканьки, 1830), kurā vērojama liela ukraiņu folkloras ietekme ar dažādiem fantastiskiem elementiem. Literāros panākumus Gogolis nostiprināja ar nākamo stāstu krājumu "Mirgoroda" (Миргород, 1835).

1834. gadā Gogolis lasīja vēstures lekcijas Pēterburgas Universitātē, tad no 1836. līdz 1848. gadam apceļoja Vāciju, Šveici, Austriju, Franciju, Itāliju, visvairāk uzturēdamies Romā. Šajā laikā viņš sarakstīja savus slavenākos darbus — "Revidentu" (Ревизор, 1836), "Spēlmaņi" (Игроки, 1840), "Šineli" (Шинель, 1840), "Precības" (Женитьба, 1841), "Mirušās dvēseles" (Мертвые души, 1842). Šajā laikā Gogolis pamazām iegrima misticismā un pārdzīvoja garīgu lūzumu, 1846. gadā publicētajā "Saraksē ar draugiem" viņš viņš noliedza savu līdzšinējo māksliniecisko darbību un nodevās reliģiskiem meklējumiem, 1848. gadā dodoties svētceļojumā uz Palestīnu.

Miris 1852. gada 4. martā 42 gadu vecumā.[3]

Darbu tulkojumi latviešu valodā

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Gandrīz visi Gogoļa nozīmīgākie darbi ir tulkoti latviešu valodā, pirmo lugas “Revidents” latvisko tulkojumu iespieda 1871. gadā Jelgavā. Fricis Brīvzemnieks tulkoja stāstu "Tarass Buļba", Ermanis Pīpiņš–Vizulis "Mirušās dvēseles", Andrejs Upīts lugu "Revidents".[4]

  1. Tom Parfitt. «Russia and Ukraine renew rivalry over Nikolai Gogol». The Guardian, 2009. gada 31. marts. Skatīts: 2022. gada 23. decembrī.
  2. Giorgi Lomsadze, Nikoloz Bezhanishvili. «The Ukrainian Mystery of Nikolai Gogol». EurasiaNet, 2017. gada 6. janvāris. Skatīts: 2022. gada 23. decembrī.
  3. timenote.info
  4. Latviešu konversācijas vārdnīca. V. sējums. Rīga : Anša Gulbja izdevniecība. 10 205. sleja.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]