Oto Grosbarts
| ||||||||||||||
| ||||||||||||||
Oto Grosbarts (1895—1945) bija latviešu virsnieks, Autotanku brigādes komandieris, Latvijas armijas ģenerālis (1940).
Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Dzimis 1895. gada 31. janvārī Kurmāles pagastā Pelču muižas kalpones ģimenē. Mācījās Kuldīgas tirdzniecības skolā, tad Liepājas biržas komercskolā. Sākoties Pirmajam pasaules karam, 1915. gada maijā iestājās Nikolaja Inženieru karaskolā Petrogradā, kuras saīsināto kara laika kursu beidza 1916. gada janvārī. Kā praporščiks sāka dienēt Rīgas frontē 8. Sibīrijas strēlnieku sapieru bataljona Telegrāfa rotā, pēc tam Prožektoru rotā. 1916. gada augustā-oktobrī papildinājās automobiļu un prožektoru darbnīcu kursos Virsnieku elektrotehniskajā skolā Petrogradā. No 1917. gada marta viņš bija Prožektoru rotas komandieris. 1917. gada septembrī viņu paaugstināja poručika pakāpē un pārcēla uz Galīcijas fronti, kur viņš bija lauka inženieru parka komandieris 41. inženieru pulkā, vēlāk pulka štāba virsnieks. No 1918. gada janvāra poručiks Grosbarts bija 43. armijas korpusa inženiera pārvaldes sevišķu uzdevumu virsnieks, tad korpusa inženiera palīgs. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas Grosbartu 1918. gada 17. martā demobilizēja un viņš vairākus mēnešus mācījās komercinstitūtā.
1918. gada oktobrī Grosbarts atgriezās dzimtenē un 1. decembrī Kuldīgā iestājās Latvijas Pagaidu valdības bruņotajos spēkos, bija Kuldīgas pilsētas un apriņķa apsardzības priekšnieks. Latvijas brīvības cīņu laikā no 1919. gada 27. janvāra bija 1. inženieru sapieru rotas adjutants Liepājā, no 14. maija sapieru komandas priekšnieks, piedalījās Slokas kaujās. 1919. gada 21. augustā viņu iecēla par Latvijas armijas 1. Bruņotā diviziona komandieri un paaugstināja par kapteini. Piedalījās Bermontiādes cīņās un kaujās pret Sarkano armiju Latgales frontē.
Pēc 1. Bruņotā diviziona likvidācijas 1920. gada martā kapteini O. Grosbartu iecēla par Armijas virspavēlnieka štāba Organizācijas nodaļas priekšnieka vietas izpildītāju un 1920. gada 18. novembrī paaugstināja par pulkvedi-leitnantu. No 1921. gada marta viņš bija Armijas Tehniskās pārvaldes Inženieru daļas priekšnieks, no 1922. gada jūnija Autotanku diviziona komandieris. Pēc Latvijas armijas vecāko virsnieku kursu beigšanas 1925. gadā viņu paaugstināja par pulkvedi. 1929. gada augustā pabeidza Kara akadēmiskos kursus, 1939. gada jūlijā divīzijas komandieru kursus.
Pēc bāzu līguma noslēgšanas pulkvedi Grosbartu 1939. gada 12. oktobrī iecēla par komisijas locekli sarunām ar Padomju Savienību militārās sadarbības jautājumos un 1940. gada 29. februārī paaugstināja par ģenerāli un armijas spēkratu priekšnieku ar divīzijas komandiera tiesībām.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gada septembrī Grosbarts kļuva par Sarkanās armijas 24. teritoriālajā strēlnieku korpusa spēkratu dienesta priekšnieku un decembrī viņam piešķīra inženieru karaspēka ģenerālmajora pakāpi. Vācu okupācijas laikā 1941. gada 23. jūlijā O. Grosbartu apcietināja un līdz 1942. gada 16. aprīlim viņš bija ieslodzīts Rīgas Centrālcietumā. Pēc atbrīvošanas līdz 1944. gadam viņš dzīvoja Ērģemes pagasta Pliederos. 1944. gada rudenī pēc Sarkanās armijas iebrukuma atgriezās Rīgā, kur viņu 23. novembrī iecēla par Latvijas Valsts universitātes Kara un fizkultūras sagatavošanas katedras vadītāju.
1945. gada sākumā O. Grosbartu izsauca uz Maskavu, 1945. gada 15. jūnijā Rīgā nošauts sadzīves strīdā, apbedīts Rīgas Brāļu kapos.[1]
Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Latvijas armijas augstākie virsnieki (1918—1940), biogrāfiska vārdnīca (sast. Ēriks Jēkabsons, Valters Ščerbinskis); Latvijas Valsts vēstures arhīvs. ISBN 9984-510-17-4
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ «karamuzejs.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 21. novembrī. Skatīts: 2021. gada 21. novembrī.
Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- Oto Grosbarts Ēriks Jēkabsons, Nacionālā enciklopēdija