Parīzes vēsture

Parīzes apkārtne ir bijusi apdzīvota jau 8. gadsimtā p.m.ē. Ap 250. gadu p.m.ē. Sēnas krastus apdzīvoja ķeltu cilts parīziji. Parīze tolaik bija neliels plūdu apdraudēts zvejnieku ciemats Sitē salā. 53. gadā p.m.ē. to iekaroja romieši un Sēnas kreisajā krastā tika izveidota romiešu pilsēta.

Pēc Romas impērijas sabrukuma rietumos, pilsētu 464. gadā iekaroja ģermāņu cilts franki. 508. gadā franku karalis Hlotārs I pasludināja Parīzi par karalistes galvaspilsētu. Vēlāk gan Kārlis Lielais pārcēla galvaspilsētu uz Āheni Vācijā, tomēr 987. gadā Parīze atkal kļuva par galvaspilsētu.

Pēc 1852. gada sākās radikāla pilsētas pārbūve. Saskaņā ar barona Osmāna visaptverošo plānu tika nojaukta Parīzes viduslaiku apbūve un aizstāta ar plašām avēnijām un bulvāriem.

Gallu — romiešu laika Parīze

Arheoloģiskajos izrakumos ir atrastas kanoe laivas, kas darinātas 4500. gadā p.m.ē., sen pirms ķeltu cilts parīziju apmešanās Lutēcijā 3. gadsimtā p.m.ē. un 2. gadsimta p.m.ē. beigās romieši uzsāka Gallijas iekarošanu, kas noslēdzās ar Jūlija Cēzara karagājieniem (58.—51. gads p.m.ē.). Pēc septiņiem gadiem romieši izlaupīja, pārbūvēja un nocietināja Lutēciju, īpaši — Sitē salu un Sēnas kreiso krastu.

Viduslaiki

Pēc Romas impērijas sabrukuma rietumos, pilsētu 464. gadā iekaroja ģermāņu cilts franki. 508. gadā franku karalis Hlotārs I pasludināja Parīzi par karalistes galvaspilsētu. Vēlāk gan Kārlis Lielais pārcēla galvaspilsētu uz Āheni Vācijā, tomēr Parīze palika nozīmīga pilsēta. 987. gadā par karali kļuva Hugo Kapets, un Parīze atkal kļuva par galvaspilsētu.

Visā viduslaiku periodā Parīzei līdzīgas pilsētas, kas atradās stratēģiski nozīmīgās vietās pie upes šķērsošanas punkta, bija ietekmīgi politiskās varas un izglītības centri. Pilsētas intelektuālajā un garīgajā dzīvē ļoti nozīmīga loma bija baznīcai. Tā sekmēja izglītību un tehnoloģijas sasniegumus, piemēram, zemes nosusināšanu un kanālu rakšanu. Parīzieši joprojām mitinājās galvenokārt Sitē salā un Sēnas kreisajā krastā. Pēc purvu nosusināšanas 12. gadsimtā pilsēta varēja izplesties.

Renesanse

Pēc Simtgadu kara ar Angliju Parīze bija pilnībā izpostīta. 1453. gadā, kad pilsētu atstāja angļi, tā bija sagruvusi un daudzi tās nami bija nodedzināti. Pilsēta tika atjaunota Luija XI laikā. Ap 1500. gadu Parīzes iedzīvotāju skaits sasniedza 250 tūkstošus. 16. gadsimta sākumā karalis Fransuā I pārbūvēja Luvras pili un padarīja to par savu rezidenci. 16. un 17. gadsimtā Francijas karaļus spēcīgi ietekmēja itāļu renesanse. Arhitekti spēra pirmos soļus pilsētplānošanā, radot elegantas, vienveidīgas celtnes un plašus laukumus, piemēram Karaļa laukumu.

Francijas ticību kara laikā Parīzē īpaši spēcīga bija Katoļu līga. 1572. gada 24. augustā Svētās Bērtuļa nakts slaktiņā tika noslepkavoti ap 3000 protestantu.

Saules karaļa Parīze

17. gadsimts Francijā kļuva pazīstama kā Diženais gadsimts (Le Grand Siecle) un to simbolizē Saules karaļa Luija XIV un viņa Verseļas galma žilbinošā ekstravagance. Parīzē tika būvētas iespaidīgas celtnes, laukumi, teātri un aristokrātu savrupnami. Aiz šī spožuma slēpās karaļa varas absolūtisms. Luija XIV valdīšanas laika beigās viņa izšķērdība un gandrīz nepārtrauktie kari ar Francijas kaimiņvalstīm noveda monarhiju līdz pagrimumam.

Apgaismības laikmets

Parīzes uzplauka apgaismības kultūra, kas akcentēja zinātnisku racionālismu un kritisku attieksmi pret valdošajām idejām un sabiedrisko kārtību. Turpretī Luija XIV galmā Versaļā zēla nepotisms un korupcija. Valsts ekonomika strauji attīstījās, māksla pieredzēja vēl nebijušu uzplaukumu, un franču filozofi, piemēram, Voltērs un Žans Žaks Ruso, bija slaveni visā Eiropā. Parīzes iedzīvotāju skaits sasniedza 650 tūkstošus, attīstījās pilsētplānošana, un 1787. gadā tika radīta pirmā precīzā pilsētas ielu karte.

Lielā franču revolūcija

18. gadsimta beigās Parīzes iedzīvotāju skaits bija 600—640 tūkstoši. Liela daļa parīziešu joprojām dzīvoja netīrībā un trūkumā un bija bez darba. Pieauga inflācija un neapmierinātība ar Luija XVI valdīšanu sasniedza kulmināciju 1789. gada 14. jūlijā, kad ap 80 tūkstoši cilvēku ieņēma karaļa cietumu Bastīliju. Tika izveidota pirmā vēlētā pilsētas pašvaldības institūcija. Parīze tika sadalīta 12 apgabalos (franču: arrondissements). Pēc trim gadiem tika nodibināta republika. Tomēr jaunā valdība uzsāka teroru, bez tiesas sprieduma sodītot ar nāvi vairāk nekā 60 000 cilvēku, kurus turēja aizdomās par revolūcijas interešu nodevību. Fanātisko revolucionāru Robespjēru asiņaino represiju dēļ gāza, un 1795. gadā tika izveidota jauna Francijas valdība — direktorija.

Napoleona laika Parīze

Pēcrevolūcijas periodā jaunās valdības nestabilitāte deva iespēju ģenerālim Napoleonam Bonopartam sagrābt varu, un 1799. gada novembrī Tilerī pilī viņš sevi pasludināja par pirmo konsulu, bet 1804. gadā maijā Napoleons pasludināja sevi par imperatoru. Viņš nodibināja centralizētu valsts pārvaldi, izsludināja jaunu likumu kodeksu, reformēja Francijas izglītības sistēmu un tiecās padarīt Parīzi līdzīgu impērijas laika Romai. Parīze kļuva bagātāka ar daudziem lepniem pieminekļiem un kara trofejām. Tika sākta Triumfa arkas būvniecība. Napoleons lika nojaukt Kapucīnu konventu lai izveidotu jaunas ielas Sēnas labajā krastā. Tomēr Napoleona vara bija trausla un atkarīga no nemitīgajiem kariem. 1814. gadā martā Prūsijas, Austrijas un Krievijas karaspēks iebruka Parīzē un Napoleons aizbēga uz Elbu. 1815. gadā viņš atgriezās Parīzē, bet cieta sakāvi pie Vaterlo un mira trimdā 1821. gadā.

Lielo pārvērtību laiks

1848. gadā Parīze piedzīvoja otru revolūciju, kas gāza nesen atjaunoto monarhiju. Politiski neskaidrajos apstākļos Napoleona brāļadēls valsts apvērsuma ceļā sagrāba varu un 1851. gadā pasludināja sevi par imperatoru Napoleonu III. No 1852. līdz 1870. gadam pēc viņa rīkojuma barons Žoržs Ežēns Osmāns izstādāja plānu, pēc kura tika nojaukta Parīzes viduslaiku apbūve un aizstāta ar plašu avēniju un bulvāru tīklu. Pievienojot tuvējos rajonus, piemēram, Oteiju, tika radītas Parīzes priekšpilsētas.

Skaistais laikmets

Francijas — Prūsijas kara kulminācija bija Parīzes aplenkums. 1870. gada septembrī tika proklamēta republika un 1871. gada februārī tās valdība vienojās ar Prūsiju par miera noteikumiem. 18. martā Parīzē notika sacelšanās, pēc kuras varu pārņēma Parīzes komūna. No 21. līdz 28. maijam valdības armija atkaroja pilsētu. Ielu kauju un artilērijas apšaudes rezultātā Parīzē izcēlās plaši ugunsgrēki, daudzas ēkas atkāpjoties aizdedzināja komunāri, nodega Tilerī pils.

1889. gadā Parīzē notika Vispasaules izstādei, kurai tika uzbūvēts Eifeļa tornis, kas līdz pat 1930. gadam bija augstākā celtne pasaulē. No 1897. līdz 1900. gadam tika izbūvēta pirmā metro līnija. Parīze pārtapa krāšņā pilsētā, kuras namus un citas celtnes greznoja jaunā Art Nouveau stila rotājumi. Ogista Renuāra un citu impresionistu gleznas atspoguļoja laikmetam raksturīgo dzīvespriekam (joie de vivre), bet vēlākie Matisa, Braka un Pablo Pikaso darbi vēstīja par modernās mākslas atdzimšanu.

Avangarda Parīze

Pirmā pasaules kara sākumā Parīzē notika patriotiskas demonstrācijas, pavadot uz fronti mobilizētos karavīrus. Tomēr dažu nedēļu laikā vācu armija sasniedza Marnas upi uz austrumiem no Parīzes un Francijas valdība pārcēlās uz Bordo. Karaspēka vajadzībām — karavīru nogādāšanai uz fronti tika rekvizēti apmēram 600 Parīzes taksometri. Vācu uzbrukums tika apturēts un fronte nostabilizējās. Arī jauns vācu uzbrukums, kas apdraudēja Parīzi 1918. gada pavasarī, tika apturēts un 11. novembrī tika parakstīts pamiers.

No 20. līdz 40. gadiem Parīze kļuva par mākslinieku, mūziķu, rakstnieku, un kinorežisoru "Meku". Pilsētā dzima tādi jauni mākslas virzieni kā kubisms un sirreālisms. Tos pārstāvēja Pols Sezans, Pablo Pikaso, Žoržs Braks, Mens Rejs un Marsels Dišāns. Daudzas jaunas idejas nāca no ASV, jo Parīzē apmetās Ernests Hemingvejs, Džozefīne Beikere, Sidnijs Bečets un citi amerikāņu rakstnieki un mūziķi. Arhitekts Lekorbizjē radīja ģeometrisku formu celtnes, kas kļuva par impulsu modernās arhitektūras attīstībai.

Modernā Parīze

1962. gadā Parīzē sāka īstenot atjaunošanas programmu, kas paredzēja, Marē kvartālu. Šis ieceres turpinājums bija Fransuā Miterāna „lielo darbu” projekts, kas publikai pavēra, labākas iespējas iepazīt vēsturiskus pieminekļus un mākslas kolekcijas, piemēram, Luvrā un Orsē muzejā. Šajā projektā bija ietvertas vairākas monumentālas modernas būves, tostarp Parīzes Bastīlijas Nacionālā opera, Zinātņu pilsētiņa un Nacionālā bibliotēka La Gare krastmalā. Pēc Otrā pasaules kara tika iesākts un joprojām tiek attīstīts modernais Defansas rajons ar lielo arku un Francijas stadionu.

Skatīt arī

Parīzes hronoloģija