Paulis Sprincis
| ||||||||||||
| ||||||||||||
.svg){kind=small}
Paulis Sprincis (1912 — 2006) bija Latviešu leģiona virsnieks, Vācu krusta zeltā kavalieris.[1]
Pirmskara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Paulis Sprincis dzimis Cēsu apriņķa Grašu pagastā zemnieku ģimenē. 1932. gadā Sprincis beidzis Rīgas komercskolu, pēc tam Latvijas Universitātē studējis tautsaimniecību, vienlaikus strādājot.[2]
Otrajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
1941. jūnijā, pēc Vācijas uzbrukuma PSRS Paulis Sprincis brīvprātīgi piesakās dienestā jaunformētajās latviešu vienībās un tiek ieskaitīts 272. Daugavgrīvas policijas bataljonā, tā sastāvā piedalās Varšavas geto ārējā apsardzē 1942. gada augustā un septembrī.[3] Vēlāk Sprincis tiek ieskaitīts 19. divīzijas sastāvā.[2] 1943. gada 8. jūnijā apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu, bet 1943. gada 11. jūlijā tiek paaugstināts par kapteini.[4] 1943. gada nogalē Sprincis tiek nozīmēts par vada komandieri virsleitnanta Graumaņa izveidotajā 2. latviešu brigādes 42. pulka slēpotāju rotā.[5]
1944. gada 25. februārī Sprincis tiek nozīmēts apmācības brigādē, pēc tam nonāk 19. divīzijas 19. fizilieru (Laumaņa) bataljonā. 1944. 11. jūlijā Paulis Sprincis tiek paaugstināts par virsleitnantu, bet 1944. gada 9. augustā apbalvots ar I šķiras Dzelzs krustu.[4] 1944. gada decembrī Sprincis tiek iecelts par 19. divīzijas 19. fizilieru bataljona 2. rotas komandieri.[6]
Virsleitnants Paulis Sprincis izrāda īpašu varonību cīņās pie Bikseriem 1944. gada 7. novembrī, izraujoties ar savu rotu no aplenkuma, kā arī nogriežot uzbrucējiem atkāpšanās ceļu, kā arī 1944. 27. decembrī, kad, par spīti no artilērijas šāviņa gūtam ievainojumam, Sprincis ved savu rotu triecienā un turpina cīņu līdz atbalsta punkts ir nodrošināts, neskatoties uz to, ka papildus tiek ievainots abās rokās un kājā. Par izrādīto cīņassparu Sprincis 1945. gada 28. februārī tiek apbalvots ar Vācu krustu zeltā.[7]
1945. gada martā Sprincis tiek piekto reizi ievainots un evakuēts no Kurzemes cietokšņa uz armijas hospitāli Vācijā, kur arī sagaida kara beigas.[6]
Pēckara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Pēc kapitulācijas Sprincis nonāk karagūstekņu un vēlāk bēgļu nometnē Rietumvācijā, līdz kamēr 1948. gadā emigrē uz Austrāliju.[6] Tur Sprincis sākotnēji pelna iztiku kā mežcirtējs Tasmanijā, vēlāk darbojas par grāmatvedi kādā celtniecības uzņēmumā.[2]
Virsleitnants Paulis Sprincis mirst Brisbenā 2006. gada 1. oktobrī.
Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
- ↑ Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 79. lpp
- ↑ 2,0 2,1 2,2 «Meža dienas Madonas muzejā». Skatīts: 2013. gada 31. augusts.
- ↑ Ēriks Jēkabsons, Uldis Neiburgs, Kaspars Zellis - Okupācijas režīmi Latvijā 1940.-1956. gadā, Rīga: 2002, 197. lpp
- ↑ 4,0 4,1 «ostuf paulis sprincis fus btl 19 --19 div info». Skatīts: 2013. gada 1. septembris.
- ↑ Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 118. lpp
- ↑ 6,0 6,1 6,2 Siegrunen 79 - Richard Landwehr, Bennington: 2007, 13.sējums, 98. lpp
- ↑ Tēvija, Nr. 64, 1945. gada 15. mart, 1. lpp