Rūdolfs Gaitars

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Rūdolfs Gaitars
Rūdolfs Gaitars
Personīgā informācija
Dzimis 1907. gada 29. maijā
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Kurzemes guberņa, Jelgavas apriņķis, Penkules pagasts
(tagad Karogs: Latvija Latvija, Dobeles novads)
Miris 1945. gada 22. martā (37 gadi)
Valsts karogs: Vācija Zantes pagasts, Tukuma apriņķis, Ostlande, Trešais reihs
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Zigrīda Gaitere
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Obersturmführer (virsleitnants)SS-Obersturmführer.svg
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Dzelzs krusts (I un II šķira)
Vācu krusts (zeltā)
Kājnieku trieciena nozīme
Ievainojuma nozīme
Tuvcīņas nozīme (bronza un sudrabs)
Cits darbs skolotājs

Rūdolfs Gaitars (1907 — 1945) bija Latviešu leģiona virsnieks, pirmais latviešu Vācu krusta[1] un bronzas un sudraba Tuvcīņas nozīmes[2] saņēmējs.

Pirmskara dzīve[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Līdz Otrā pasaules kara sākumam strādājis par Penkules pamatskolas pārzini, no šī amata atstādināts pēc Padomju okupācijas 1940. gada septembrī[3]. Dienot Latvijas Armijā, ieguvis virsniekvietnieka pakāpi. Pirms 1941. gada 14. jūnija deportācijām pašam Gaitaram izdodas noslēpties mežā, taču tiek izsūtīta viņa ģimene.

Otrajā pasaules karā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS Gaitars uzsāk aktīvu darbību, piesaista palikušos aizsargus, veido apkaimē kontrolpunktus, kurus šķērsojot jāuzrāda caurlaide, pats Gaitars uzņemas Penkules galvenā komandanta pienākumus, atjauno pagasta valdi, ieceļ pagasta vecāko un sekretāru, kā arī arestē bijušo pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju Alfredu Bergu. Bergs vēlāk tiek nosūtīts uz Salaspils nometni un pēc tam nošauts.[4]

1942. gada maijā brīvprātīgi pieteicies dienestam 19. Latgales bataljonā, piedalās kaujās pie Pulkovas observatorijas, kur tas cieš smagus zaudējumus. 1943. gada aprīlī Gaitars līdz ar 19. bataljona atlikušo personālsastāvu tiek ieskaitīts Latviešu leģiona brigādē (kā 2. bataljons) un nosūtīts uz Volhovas fronti, kur tiek paaugstināts leitnanta pakāpē. 1943. gada augustā apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu un 1943. gada oktobrī jau ar I šķiras Dzelzs krustu. 1944. gada 3.—9. februārī izrāda īpašu varonību cīņās ar savu rotu pie Batajskajas Lugas, Kostroņas, Batrakas, kur atsit ienaidnieka bataljona un pulka lieluma uzbrukumus. 1944. gada 25. februārī ar savu rotu iznīcina veselu ienaidnieka kolonnu Zapoļjes apkārtnē, 1944. gada 16. maijā kā pirmais latvietis tiek apbalvots ar Vācu krustu zeltā. Vairākas reizes tiek kaujā viegli ievainots, pēc pēdējā ievainojuma spiests atstāt fronti līdz 1945. gada janvārim.[4]

Virsleitnants Rūdolfs Gaitars mirst 1945. gada 22. martā no gūtā ievainojuma Tukuma apriņķa Zantes skolā ierīkotajā lazaretē. Apbedīts kapsētā pie Dārziņu mājām.[1]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 81. lpp
  2. Tēvija, Nr. 119, 1944. g. 22. maijā, 1. lpp
  3. Jaunais Komunārs Nr. 25, 1940. g. 13. sept, 4. lpp
  4. 4,0 4,1 Visvaldis Lācis - Latviešu leģions patiesības gaismā, Rīga: 2006, 146. lpp