Rūdolfs Gaitars

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Rūdolfs Gaitars
Rūdolfs Gaitars
Personīgā informācija
Dzimis 1907. gada 29. maijā
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Kurzemes guberņa, Jelgavas apriņķis, Penkules pagasts
(tagad Karogs: Latvija Latvija, Dobeles novads)
Miris 1945. gada 22. martā (37 gadi)
Valsts karogs: Vācija Zantes pagasts, Tukuma apriņķis, Ostlande, Trešais reihs
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Tautība latvietis
Dzīvesbiedre Zigrīda Gaitere
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Obersturmführer (virsleitnants)SS-Obersturmführer.svg
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Kaujas darbība Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Dzelzs krusts (I un II šķira)
Vācu krusts (zeltā)
Kājnieku trieciena nozīme
Ievainojuma nozīme
Tuvcīņas nozīme (bronza un sudrabs)
Cits darbs skolotājs

Rūdolfs Gaitars (1907 — 1945) bija Latviešu leģiona virsnieks, pirmais latviešu Vācu krusta[1] un bronzas un sudraba Tuvcīņas nozīmes[2] saņēmējs.

Dzīvesgājums[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dienot Latvijas Armijā, ieguva virsniekvietnieka pakāpi. Līdz Otrā pasaules kara sākumam strādāja par Penkules pamatskolas pārzini, no šī amata atstādināts pēc Padomju okupācijas 1940. gada septembrī[3]. Pirms 1941. gada 14. jūnija deportācijām pašam Gaitaram izdevās noslēpties mežā, taču tiek izsūtīta viņa ģimene.

Pēc Vācijas uzbrukuma PSRS Gaitars uzsāka aktīvu darbību, piesaista palikušos aizsargus, veidoja apkaimē kontrolpunktus, kurus šķērsojot bija jāuzrāda caurlaide, pats Gaitars uzņēmās Penkules galvenā komandanta pienākumus, atjaunoja pagasta valdi, iecēla pagasta vecāko un sekretāru, kā arī arestēja bijušo pagasta izpildkomitejas priekšsēdētāju Alfredu Bergu, kurš vēlāk tika nosūtīts uz Salaspils nometni un nošauts.[4]

1942. gada maijā brīvprātīgi pieteicās dienestam 19. Latgales bataljonā, piedalījās kaujās pie Pulkovas observatorijas. 1943. gada aprīlī Gaitars līdz ar 19. bataljona atlikušo personālsastāvu tika ieskaitīts Latviešu leģiona brigādē (kā 2. bataljons) un nosūtīts uz Volhovas fronti, kur tiek paaugstināts leitnanta pakāpē. 1943. gada augustā apbalvots ar II šķiras Dzelzs krustu un 1943. gada oktobrī jau ar I šķiras Dzelzs krustu. 1944. gada 3.—9. februārī izrāda īpašu varonību cīņās ar savu rotu pie Batajskajas Lugas, Kostroņas, Batrakas, kur atsit ienaidnieka bataljona un pulka lieluma uzbrukumus. 1944. gada 25. februārī ar savu rotu iznīcina veselu ienaidnieka kolonnu Zapoļjes apkārtnē, 1944. gada 16. maijā kā pirmais latvietis tika apbalvots ar Vācu krustu zeltā. Vairākas reizes tika kaujā viegli ievainots, pēc pēdējā ievainojuma spiests atstāt fronti līdz 1945. gada janvārim.[4]

Miris 1945. gada 22. martā no gūtā ievainojuma Tukuma apriņķa Zantes skolā ierīkotajā lazaretē. Apbedīts kapsētā pie Dārziņu mājām.[1]

Piezīmes un atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 81. lpp
  2. Tēvija, Nr. 119, 1944. g. 22. maijā, 1. lpp
  3. Jaunais Komunārs Nr. 25, 1940. g. 13. sept, 4. lpp
  4. 4,0 4,1 Visvaldis Lācis - Latviešu leģions patiesības gaismā, Rīga: 2006, 146. lpp