Nikolajs Galdiņš

Vikipēdijas raksts
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Nikolajs Galdiņš
Nikolajs Galdiņš 1945. gadā (autors H.Hofmans)
Nikolajs Galdiņš 1945. gadā (autors H.Hofmans)
Personīgā informācija
Dzimis 1902. gada 9. oktobrī
Valsts karogs: Krievija Krievijas impērija, Rīga
(tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1945. gada 5. oktobrī (42 gadi)
Flag of Russian SFSR.svg Krievijas PFSR, Ļeņingrada
(tagad Karogs: Krievija Krievija)
Tautība latvietis
Militārais dienests
Dienesta pakāpe Waffen-Obersturmbannführer (pulkvežleitnants)SS-Obersturmbannführer.svg
Dienesta laiks 1919 — 1940
1942 — 1945
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valsts karogs: VācijaTrešais reihs
Struktūra sauszemes bruņotie spēki
Komandēja 42. ieroču SS grenadieru pulks
Kaujas darbība Latvijas Brīvības cīņas
Otrais pasaules karš
Apbalvojumi Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas medaļa[1]
Rumānijas Kroņa IV šķiras ordenis[2]
Dzelzs krusta Bruņinieka krusts
Dzelzs krusts (I un II šķiras)
Vācu krusts (zeltā)
Tuvcīņas nozīme (sudraba)
Kājnieku trieciena nozīme (sudraba)
Ievainojuma nozīme (melnā)[3][4]
Izglītība Kara skola (1924. g.)
Augstākā karaskola (1927. g.)

Nikolajs Galdiņš (1902. gada 9. oktobris1945. gada 5. oktobris) bija Latvijas armijas un Latviešu leģiona virsnieks. Latvijas brīvības cīņu un Otrā pasaules kara dalībnieks. Trešā reiha augstākā militārā apbalvojuma Dzelzs krusta Bruņinieka krusta kavalieris.

Biogrāfija[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimis Rīgā. 1919. gada 12. jūlijā brīvprātīgi iestājies Latvijas armijā, piedalījies Latvijas brīvības cīņās.[5][6] Pēc kara palicis dienestā. 1922. gadā iestājies Kara skolā.[6] 1924. gadā Galdiņš pabeidza Kara skolu ar I šķiru, kā labākais kadets Kājnieku nodaļā, iegūstot virsleitnanta pakāpi.[7] Nozīmēts 4. Valmieras kājnieku pulkā par vada komandieri.[5][6] Turpinājis izglītoties Kara akadēmiskajos kursos (no 1935. gada Augstākā karaskola), kurus pabeidza 1927. gadā.[6][8] Tā paša gada 17. novembrī paaugstināts pat virsleitnantu (skaitot no 1. septembra).[9]

1933. gada janvārī pārcelts no 2. Vidzemes kājnieku divīzijas 6. Rīgas kājnieku pulka uz Armijas štāba operatīvo daļu.[10] Vēlāk pārcelts uz Armijas štāba Informācijas daļu.[2][11] 1935. gada 16. novembrī paaugstināts par kapteini (skaitot no 1. septembra).[12] No 1938. līdz 1939. gadam pildīja arī militārā instruktora pienākumus 2. Rīgas vidusskolā.[5] 1940. gadā, kad Padomju Savienība okupēja Latviju, viņš bija Armijas štāba Informācijas daļas I nodaļas (ārējā izlūkošana) priekšnieka pulkvežleitnanta Andreja Blausa palīgs.[11] Dienot Latvijas armijā apbalvots ar Lietuvas neatkarības 10 gadu jubilejas medaļu un Rumānijas Kroņa IV šķiras ordeni.[1][2]

Pēc Latvijas armijas pārveidošanas par 24. teritoriālo korpusu, kas notika 1940. gadā, neilgu laiku dienēja šī korpusa 181. strēlnieku divīzijā kā 195. strēlnieku pulka komandieris.[5] Nikolaja Galdiņa brālis tika arestēts 1941. gada jūnijā un pēc tam deportēts uz Noriļsku, kur gājis bojā Noriļlagā (krievu: Норильлаг).[5][13]

1941. gadā, kad Vācija okupēja Latviju, iestājās kārtības dienestā, kur bija rotas komandieris. 1943. gada aprīlī, kad martā tika izveidota 2. latviešu SS brīvprātīgo brigāde (vēlākā 19. ieroču SS grenadieru divīzija), nozīmēts par šīs brigādes 42. grenadieru pulka komandiera Voldemāra Veisa adjutantu. Oktobrī tika iecelts par 42. pulka II bataljona komandieri.[6] 15. decembrī iecelts par šī pulka komandieri.[5] 1944. gada 30. janvārī paaugstināts par šturmbanfīreru. Šī paša gada 19. oktobrī apbalvots ar Vācu krustu zeltā.[3] 31. decembrī paaugstināts par oberšturmbanfīreru.[6]

Kara pēdējos mēnešus komandējis savu pulku Kurzemes katlā. Par 3. Kurzemes lielkaujā izrādīto varonību, 1945. gada 25. janvārī, apbalvots ar augstāko Trešā reiha militāro apbalvojumu — Dzelzs krusta Bruņinieka krustu.[3] Ar šo apbalvojumu par varonību iepriekšminētajā kaujā tika apbalvoti arī latviešu leģionāri Miervaldis Ādamsons un Roberts Ancāns.[6] Pēc Trešā reiha bruņoto spēku kapitulācijas, 1945. gada 8. maijā, kritis padomju gūstā. Tā paša gada 5. oktobrī Ļeņingradā strēlnieku komanda izpildīja viņam nāvessodu nošaujot.[3][5]

Atsauces[izmainīt šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 Valdības Vēstnesis "Valsts prezidenta rīkojums Nr. 16." (17.05.30) (rīkojums datēts ar 16. maija datumu)
  2. 2,0 2,1 2,2 Valdības Vēstnesis "Valsts prezidenta 125. rīkojums" (30.03.38.) (rīkojums datēts ar 28. marta datumu)
  3. 3,0 3,1 3,2 3,3 Ritterkreuzträger Nikolajs Galdins (vāciski)
  4. www.frontkjemper.info (norvēģiski)
  5. 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 5,6 Axis History Forum (Vilis Janums & Nikolajs Galdins) (angliski)
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 6,6 Ventas Balss "Bruņinieka krusts trim latviešiem" (06.02.45.)
  7. Valdības Vēstnesis "Valsts prezidenta pavēle armijai un flotei Nr. 301." (01.09.24.)
  8. Juris Ciganovs 1920.-1940. Uzplaukuma laiks
  9. Valdības Vēstnesis "Valsts prezidenta pavēle armijai un flotei № 117." (18.11.27.) (pavēle datēta ar 16. janvāra datumu)
  10. Latvijas Kareivis "Oficiālā daļa. Valsts prezidenta pavēle armijai un flotei Nr. 404." (18.01.33.) (pavēle datēta ar 16. janvāra datumu)
  11. 11,0 11,1 Latvijas izlūkdienesti 1919-1940: 664 likteņi (redaktore, korektore Vija Kaņepe). Rīga:LU žurnāla "Latvijas Vēsture" fonds, 2001., 295. lpp. ISBN 9984-643-29-8
  12. Latvijas Kareivis "Oficiālā Daļa. Valsts prezidenta 330. pavēle armijai un flotei" (17.11.27.) (pavēle datēta ar 16. novembra datumu)
  13. Красноярское общество "Мемориал" (krieviski)