Miervaldis Ziedainis
| ||||||||||||
| ||||||||||||
.svg){kind=small}
Miervaldis Ziedainis (1915-1946) bija Latviešu leģiona virsnieks, Vācu krusta zeltā kavalieris.[1]
Dzīvesgājums
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimis 1915. gada 15. janvārī Novonikolajevskā, latviešu izceļotāju trīs bērnu ģimenē. Pēc Oktobra revolūcijas lielinieku režīms nacionalizēja Ziedaiņa vecākiem piederošos īpašumus[2] un 1920. gadā viņš ar vecākiem atgriezās Latvijā. Ģimene apmetās uz dzīvi Jaunjelgavā, kur viņa tēvs strādāja par mēbeļu galdnieku. Ziedainis mācījās Jaunjelgavas pamatskolā, tad 1933. gadā absolvēja komercskolu un līdz 1937. gadam studēja matemātiku Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultātē,[1] bija latviešu studentu korporācijas "Vendia" biedrs.[3]
Pēc obligātā militārā dienesta Ziedainis 1937. gadā iestājās Kara skolā, to beidza 1939. gada 1. septembrī leitnanta pakāpē un dienēja Latgales artilērijas pulkā. 1940. gadā beidza Rīgas lidotāju skolu, iegūstot novērotāja kvalifikāciju un dienesta gaitas turpināja Aviācijas pulkā.[1]
Otrajā pasaules karā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Latvijas okupācijas Aviācijas pulku izformēja un Ziedainis turpināja dienestu 24. latviešu strēlnieku korpusa Latgales artilērijas pulkā Cēsīs.[2] Pēc Vērmahta iebrukuma Latvijā Miervaldis Ziedainis ar četriem dienesta biedriem pameta bēgošās Sarrkanās armijas daļas.[2] 1941. gada 2. jūlijā viņš brīvprātīgi pieteicās latviešu vienībās un oktobrī kā 2. vada komandieris 16. Zemgales policijas bataljona sastāvā devās uz Austrumu fronti, piedaloties cīņās Holmas rajonā. Ar savu vadu Ziedainis izcīna lielāku kauju sardzes pienākumu izpildē pie Dno stacijas, triecienā padzenot ienaidnieku.[1]
1943. gada februārī 16. Zemgales policijas bataljonu pārcēla uz Ļeņingradas fronti un iekļāva 2. latviešu brigādē kā 42. pulka III bataljonu. 1943. gada maijā Volhovas frontē Ziedaini vairākkārt ievainoja, taču ierindu viņš nepameta, 1943. gada 30. jūnijā viņu apbalvoja ar II šķiras Dzelzs krustu. Atkāpjoties no Volhovas frontes 1944. gada 22. janvārī ar savu vadu izcīnīja smagu kauju pie Bol. Zamošjes, atvairot ap 250 sarkanarmiešu uzbrukumu, nodarot ap 100 kritušo lielus zaudējumus un pārejot pretuzbrukumā.[1]
1945. gada sākumā Ziedaini paaugstināja virsleitnanta pakāpē un iecēla par 19. divīzijas 42. pulka III bataljona 13. (IG - 7.5 cm kājnieku lielgabalu) rotas komandieri. Kara beigās viņš karoja Kurzemes cietoksnī, 1945. gada 8. maijā viņu apbalvoja ar Vācu krustu zeltā.[1]
Nacionālo partizānu karā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Vācijas kapitulācijas virsleitnants Ziedainis atteicās padoties gūstā - tā vietā viņš viltotiem dokumentiem uz Miķeļa Pētersona vārda legalizējas kā civilpersona un sāka strādāt par grāmatvedi Dundagas iecirkņa un vēlāk - Ventspils apriņķa valsts sēklu fonda nodaļā, bieži dodoties komandējumos apriņķa robežās, kā arī uz Rīgu.
Līdztekus viņš aktīvi darbojās nacionālo partizānu kustībā. Kad 1945. gada 9. septembrī Zlēku mežā Kurzemes partizānu vienību un grupu vadītāji nodibināja Ziemeļkurzemes Partizānu Organizāciju (ZPO), par tās komandieri ievēlēja Ziedaini. Partizāni plānoja rīcību PSRS un Rietumu sabiedroto kara gadījumā. Taču čekas aģentiem drīz vien izdevās Ziedaini izsekot un 1945. gada 5. oktobrī viņu Ventspilī apcietināja, tajā pašā dienā Dundagā arestēja arī ZPO štāba priekšnieku leitnantu Aleksandru Zuti, pie abiem atrada partizānu organizācijas dokumentāciju. Ziedaini tiesāja Latvijas PSR iekšlietu ministrijas kara tribunāls, piespriežot viņam nāvessodu nošaujot.
Miervaldi Ziedaini nošāva 1946. gada 13. jūlijā.[1]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 Daugavas Vanagu Centrālās Pārvaldes Izdevums - Latviešu kaŗavīrs Otra pasaules kaŗa laikā, Toronto: 1993, 11.sējums, 134. lpp
- ↑ 2,0 2,1 2,2 Tēvija, Nr. 174, 1943. gada 28. jūl, 3. lpp
- ↑ «Arhivēta kopija». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 2. septembrī. Skatīts: 2013. gada 1. oktobrī.