Pāriet uz saturu

Sergejs Eizenšteins

Vikipēdijas lapa
Sergejs Eizenšteins
Сергей Эйзенштейн
Sergejs Eizenšteins
Dzimis 1898. gada 22. janvārī
Valsts karogs: Krievijas Impērija Rīga, Krievijas Impērija (tagad Karogs: Latvija Latvija)
Miris 1948. gada 11. februārī (50 gadu vecumā)
Valsts karogs: Padomju Savienība Maskava, PSRS (tagad Karogs: Krievija Krievija)
Nodarbošanās Kinorežisors
Darbības gadi 1923—1946

Sergejs Eizenšteins (krievu: Сергей Михайлович Эйзенштейн; dzimis 1898. gada 22. janvārī, miris 1948. gada 11. februārī) bija padomju kinorežisors, Krievijas PFSR Nopelniem bagātais mākslas darbinieks (1935), divu Staļina prēmiju laureāts (1941, 1946). Viņa pazīstamākais darbs ir filma "Bruņukuģis "Potjomkins"" (1925). Uzņēmis arī filmas "Aleksandrs Ņevskis" (1938), "Ivans Bargais" (1946) u.c. Sarakstījis fundamentālus darbus par kinematogrāfa teoriju.

Sergejs Eizenšteins bija arhitekta Mihaila Eizenšteina dēls.

Dzīvesgājums

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Sergeja Eizenšteina piemiņas plāksne Krišjāņa Valdemāra ielā.

Dzimis 1898. gada 22. janvārī Rīgas arhitekta Mihaila Eizenšteina un viņa sievas Jūlijas, dzimušas Koņeckas, ģimenē. Vecāki izšķīrās, kad Sergejam bija 14 gadu. Pirmā pasaules kara laikā viņš beidza Rīgas reālskolu (1915) un 1916. gadā sāka studēt Petrogradas Civilinženieru institūtā. Pēc Oktobra revolūcijas viņš pārtrauca studijas un 1918. gadā pievienojās Sarkanajai armijai, un Krievijas pilsoņu kara laikā kā sarkanarmietis uzturējās Petrogradā, Vologdā un Daugavpilī.[1] Pēc demobilizēšanās Eizenšteins 1920. gadā sāka strādāt par mākslinieciski dekoratīvās daļas vadītāju Maskavas Centrālajā strādnieku teātrī un līdztekus studēja režijas kursos pie teātra režisora V. Meierholda.

No 1928. līdz 1930. gadam Eizenšteins ar lekcijām uzstājās daudzās Eiropas pilsētas. 1930. gada pavasarī viņš Parīzē parakstīja līgumu ar Holivudas filmu kompāniju Paramount Pictures, tomēr domstarpību dēļ abas puses anulēja noslēgto līgumu. Eizenšteins devās uz Meksiku, lai uzņemtu filmu par tās pamatiedzīvotājiem un viņu brīvības alkām. Taču Meksikas valdības cenzūras dēļ filma netika pabeigta. 1932. gadā Eizenšteins atgriezās PSRS un tika iecelts par Valsts Kinematogrāfijas institūta režijas katedras vadītāju.

Eizenšteins mira ar sirdslēkmi 50 gadu vecumā 1948. gada 11. februārī.

Radošā darbība

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

1925. gadā Eizenšteins uzņēma divas filmas: "Streiks" par fabrikas strādnieku sacelšanos un divu nedēļu laikā filmu "Bruņukuģis "Potjomkins"" par matrožu sacelšanos uz karakuģa. Filma "Bruņukuģis "Potjomkins"" arī mūsdienās daudzās aptaujās tiek novērtēta kā viena no visu laiku labākajām filmām.[2]

1935. gadā Eizenšteins uzņēma filmu "Bežinas pļava", balstoties uz Pavļika Morozova oficiālo biogrāfiju,[3] un aizņemoties nosaukumu no Ivana Turgeņeva stāsta,[4] taču tā līdz skatītājiem nav nonākusi. 1930. gados padomju mākslas sistēmas lokā bija populāri apkarot tā saucamo sociālo utopismu un arī "Bežinas pļava" bija šīs tendences upuris. 1937. gada 17. martā pēc galvenās kinematogrāfijas pārvaldes pieprasījuma filmas montāža tika pārtraukta "formālisma un attēla valodas sarežģītības dēļ".[5] Praktiski gatavā filma tika iznīcināta. Eizenšteinam bija jāuzraksta raksts "Bežinas pļavas kļūdas", kas tika publicēts tā pašā gada 17. aprīlī laikrakstā "Padomju māksla". 1968. gadā. Sergejs Jutkevičs kopā ar krievu kino vēsturnieku Naumu Kleimanu daļēji atjaunoja šo filmu no pirmajā variantā nesamontētajiem kadriem.

1938. gadā viņš sāka uzņemt skaņu filmu "Aleksandrs Ņevskis" par 13. gadsimta karu starp Novgorodas republiku un Vācu ordeni. Par šo filmu Eizenšteins saņēma Ļeņina ordeni (1939), kā arī Staļina prēmiju (1941). PSRS un Vācijas draudzīgo attiecību dēļ pēc Molotova—Ribentropa pakta noslēgšanas un sarunām par PSRS pievienošanos Ass valstīm filmas izrādīšanu atļāva tikai pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai 1941. gadā. Kaut arī filmu uzņēma vasarā, sniegu un ledu imitēja ar krītu un šķidro stiklu.

Pēc PSRS diktatora Staļina pasūtījuma Eizenšteins uzņēma filmu "Ivans Bargais", kuras pirmā daļa tika pabeigta 1945. gadā. Par filmas pirmo daļu Eizenšteins saņēma otru Staļina prēmiju (1946). Vēsturiskā materiāla izpētes rezultātā filmas otrajā daļā Krievijas cars Ivans IV bija parādīts kā zvērīgs tirāns, nevis varonis. Tādēļ filmas otro daļu aizliedza demonstrēt un Eizenšteinam lika to pārstrādāt.[6] Taču Eizenšteins nepaspēja to izdarīt, jo cieta no slimības un drīz nomira. Filmas otrā daļa uz ekrāniem parādījās tikai pēc Staļina nāves. To atļāva demonstrēt 1958. gadā, jo situācija PSRS bija mainījusies, un Hruščova laikā bija pat vēlams saskatīt līdzīgas iezīmes starp Ivana Bargā un Staļina valdīšanas metodēm.[7] Arī filmas trešo daļu Eizenšteins nepaspēja pabeigt slimības dēļ. Materiālu konfiscēja uz iznīcināja, saglabājot vien dažus atsevišķus fragmentus.[8] Skatītājiem tie tika demonstrēti tikai 1988. gadā.

Filmogrāfija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • 1923 — "Glumova dienasgrāmata" (Дневник Глумова)
  • 1924 — "Streiks" (Стачка)
  • 1925 — "Bruņukuģis "Potjomkins"" (Броненосец «Потёмкин»)
  • 1927 — "Oktobris" (Октябрь)
  • 1929 — "Vecais un jaunais" (Старое и новое (Генеральная линия))
  • 1929 — "Vētra pār La Sarru" (Sturm über La Sarraz / Tempête sur La Sarraz, nav saglabājusies)
  • 1929 — "Sieviešu bēdas — sieviešu prieks" (Frauennot — Frauenglück)
  • 1930 — "Sentimentālā romance" (Le Romance sentimentale)
  • 1931 — "Oahakas sagraušana" (La destrucción de Oaxaca)
  • 1931—1932 — "Lai dzīvo Meksika!" (Que viva Mexico!, nepabeigta)
  • 1935—1937 — "Bežinas pļava" (Бежин луг)
  • 1938 — "Aleksandrs Ņevskis" (Александр Невский)
  • 1944 — "Ivans Bargais" (Иван Грозный, 1. sērija)
  • 1945 (1958) — "Ivans Bargais" (Иван Грозный, 2. sērija "Bajāru sazvērestība")

Filmas par Eizenšteinu

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ansis Epners par Eizenšteinu uzņēma divdaļīgu dokumentālo filmu "Sergejs Eizenšteins. Priekšvārds" (1978) un "Sergejs Eizenšteins. Post scriptum" (1978).

Atsauces

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  1. ↑ Marie Seton. Sergei M. Eisenstein: A Biography, New York: A. A. Wyn. 1952 — p. 34-35
  2. ↑ «Top Films of All-Time». filmsite.org.
  3. ↑ Albert J. LaValley, Barry P. Scherr. Eisenstein at 100: A Reconsideration (angļu). Rutgers University Press, 2001. 197. lpp. ISBN 9780813529714. Skatīts: 08.07.2018..
  4. ↑ Anne Nesbet. Savage Junctures: Sergei Eisenstein and the Shape of Thinking. I.B.Tauris, 2003. 52. lpp. ISBN 9780857716682. Skatīts: 08.07.2018..
  5. ↑ Ian Aitken. European Film Theory and Cinema: A Critical Introduction (angļu). Indiana University Press, 2001. 39. lpp. ISBN 9780253340436. Skatīts: 08.07.2018..
  6. ↑ «Сталин И.В., Жданов А.А., Молотов В.М. Беседа с С.М. Эйзенштейном и Н.К. Черкасовым по поводу фильма «Иван Грозный» 26 февраля 1947 года».
  7. ↑ «Eisenstein's "Ivan The Terrible, Part II" as Cultural Artifact. Beverly Blois». ctevans.net.
  8. ↑ Sergejs Eizenšteins Arhivēts 2012. gada 7. maijā, Wayback Machine vietnē. Marta Strauja. Spotnet.lv 2007. gada 19. oktobrī

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Autoritatīvā vadība
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/w/index.php?title=Sergejs_Eizenšteins&oldid=4158727"