Sila strazds

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Sila strazds
Turdus viscivorus (Linnaeus, 1758)
Sila strazds
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
DzimtaMežastrazdu dzimta (Turdidae)
ĢintsMežastrazdi (Turdus)
SugaSila strazds (Turdus viscivorus)
Sila strazds Vikikrātuvē

Sila strazds (Turdus viscivorus) ir mežastrazdu dzimtas (Turdidae) Latvijā ligzdojošs dziedātājputns, kuram ir 3 pasugas.[1] Tas sastopams Eiropā, Āzijā un Ziemeļāfrikā.[2] Lielākajā daļā izplatības tas ir nometnieks, bet ziemeļu un austrumu populācijas ir gājputni. Migrācija parasti notiek nelielos baros.

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsevišķi īpatņi Latvijā mēdz pārziemot
Sila strazdam uz zemes ir raksturīga vertikāla stāja

Sila strazds izplatīts Eiropā, Ziemeļāfrikā, Turcijā, Kaukāzā, Sibīrijas dienvidu daļā, virzienā uz austrumiem līdz Baikālam, Centrālāzijas kalnu apvidos, virzienā uz dienvidiem līdz Nepālai. Sila strazda ziemeļu un austrumu populācijas ir migrējošas, ziemo Rietumeiropā un izplatības areāla dienvidu daļā, sasniedzot Tuvos Austrumus. Centrālāzijas kalnu populācijas migrē lejup no kalniem, ziemojot vietējās ielejās.[3] Ziemeļāfrikas kalnos tas pamatā sastopams līdz 600 metriem virs jūras līmeņa, reizēm ieklejojot līdz 1700 metriem, bet Eiropas augstkalnos sila strazds mājo kalnos no 800 līdz 1800 metriem.[4] Ja vasarā šie putni galvenokārt uzturas mežos, tad ziemā tas izvēlas atklātākas ainavas, tīreļus, pļavas un lauksaimniecības tīrumus.[5]

Reizēm sila strazds ieklejo Islandē, Fēru Salās, Azoru salās, Krētā, Saūda Arābijā, Apvienotajos Arābu Emirātos, Omānā, Sikimā, Ķīnā un Japānā.[2]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijā sila strazds ir samērā parasts ligzdotājs. Tas mājo priežu mežos un mežos, kur dominē priede. Migrācijas laikā sila strazds ir arī parasts caurceļotājs, bet nelielā skaitā. Atsevišķi īpatņi pārziemo.[3]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sila strazds ir ne tikai lielākais no Latvijas mežastrazdiem,[6] bet tas ir lielākais Eiropā dzīvojošais mežastrazds. Nominālpasugas ķermeņa garums ir 27—28 cm,[5][7] spārnu plētums 45 cm,[8] svars 93—167 g.[7]

Tam ir pelēkbrūna mugura un melni raibumots vēders, līdzīgi kā dziedātājstrazdam, tomēr raibumi ir lielāki un retāki. Uz krūšu apakšējās daļas raibumi kļūst biežāki, radot iespaidu par krūšu joslu. Pazode un pakakle ir pelēcīgi baltas, krūtis gaiši brūnas, vēders bālāks. Sila strazdam ir gara, pelēka aste ar baltiem ārējo lidspalvu galiņiem, arī spārnu apakšas ir baltas. Acis ir tumši brūnas, knābis gandrīz melns, tomēr tā apakšējā daļa pie pamatnes ir dzeltena. Sila strazda kājas ir dzeltenbrūnas. Abi dzimumi izskatās vienādi. Arī jaunie putni izskatās līdzīgi pieaugušajiem putniem, bet to mugura ir gaišāka - daudzām spalviņām centrā ir krēmkrāsas raibumiņš, bet pavēdere ir dzeltenīga. Jau pirmās ziemas laikā jaunie putni izskatās tādi paši kā pieaugušie, izņemot to pavēderes, kas ir dzeltenākas.[5]

Dziesma līdzīga melnā mežastrazda svilpošanai, bet ir ātrāka un saraustītāka. Izklausās, it kā putns ļoti steigtos. Sauciens ir garš un atgādina sausu tarkšķi.[6]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ziemā sila strazds barojas arī ar dažādiem augļiem un ogām
Sila strazda ligzda

Sila strazds galvenokārt visa gada garumā novērojams viens pats vai pa pāriem, lai gan vasaras beigās visa ģimene mēdz kopā baroties.[5] Nereti grupas rudeņos apvienojas nelielos baros, kuros ir daži desmiti putnu (līdz 50 strazdiem).[9] Putni guļ koku vai krūmu zaros pa vienam vai pa pāriem, bet rudeņos visa ģimene. Ziemas periodā ģimene izklīst.[5]

Sila strazdi barojas uz zemes, pārvietojoties ar palēcieniem vertikālā stājā. Kad sila strazds ir satraucies, tas sit spārnus un šūpo asti. Lidojums viegli viļņains, mijoties spārnu sišanai ar planējumu.[5]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sila strazds galvenokārt barojas ar ogām, augļiem un dažādiem bezmugurkaulniekiemkukaiņiem, sliekām, gliemežiem un gliemjiem. Sila strazds, pirms apēd gliemezi, to samīca pret akmeņiem.[10] Reizēm sila strazdi nomedī dziedātājstrazda, melnā mežastrazda un peļkājītes mazuļus un glodenes.[5] Vasaras beigās, rudeņos un ziemā tas barojas ar dažādiem augļiem, ogām un sēklām. Pavasarī strazds barojas arī ar ziediem un jaunajiem dzinumiem.[5]

Mazuļi tiek baroti tikai ar bezmugurkaulniekiem, kuri tiek meklēti krūmu un koku apakšējos zaros vai zem krūmiem, lai gan vēlāk putni labprātāk barojas pļavā un atklātā laukā.[5]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Riesta laikā tēviņš mēdz barot mātīti

Sila strazdi ligzdot sāk nākamajā vasarā, nepilna gada vecumā.[8] Tie veido monogāmus pārus un teritorijās, kurās sila strazdi ir nometnieki, pāris paliek kopā visa gada garumā.[8] Katram pārim ir sava teritorija, kas katru gadu tiek nodibināta no jauna. Tēviņš bezbailīgi aizsargā ligzdošanas teritoriju gan no sugas brāļiem, gan plēsīgajiem putniem un vārnām, gan no kaķiem un reizēm pat no cilvēkiem.[10] Ligzda tiek būvēta koka zaru žāklē vai uz zara, atspiesta pret stumbru. Reizēm sila strazds izmanto klinšu pārkares un ēku dzegas. Lai arī ligzda var atrasties pat 20 metru augstumā, visbiežāk tā atrodas 2—9 metru augstumā. Sila strazda tuvumā bieži ligzdo žubīte. Abas sugas iegūst no šīs apvienības, jo apvienojas žubītes modrība ar sila strazda agresivitāti.

Strazda ligzda ir liela, kausveida formā, vīta no zariem, sausas zāles, saknītēm un sūnām. No iekšpuses tā ir izklāta ar dubļiem un oderēta ar smalkiem zāļu stiebriņiem un lapiņām. Ligzdu būvē mātīte, lai gan tēviņš reizēm piepalīdz.[7][5][4] Dējumā ir 3—5 olas. Tās var būt krēmīgi, gaiši brūnas vai gaiši zilas ar sarkanbrūniem raibumiem.[4] Inkubācijas periods ilgst 12—15 dienas, perē galvenokārt mātīte.[5] Mazuļi ir ligzdguļi un par tiem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni sāk lidot 14—16 dienu vecumā, bet vecāki par tiem turpina rūpēties vēl 15—20 dienas.[7] Sezonā parasti ir 2 perējumi, izņemot Sibīriju, kur ir tikai viens perējums. Mātīte sāk perēt otro dējumu, pirms pirmais ir izlidojis, līdz ar to pirmo perējumu pamatā izbaro tēviņš.[5] Reizēm perējumi seko viens aiz otra un tiek izmantota viena un tā pati ligzda.[11] Sila strazdi vidēji dzīvo 3 gadus, bet visvecākajam zināmajam sila strazdam ir bijis 21 gads un 3 mēneši.[12]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Sila strazdam ir 3 pasugas:[3]

  • Turdus viscivorus viscivorus - sastopams Eiropā un uz austrumiem līdz Rietumsibīrijai un Irānas ziemeļiem;
  • T.v. deichleri - sastopams Ziemeļāfrika;
  • T.v. bonapartei - sastopams Turkmenistānā, Sibīrijas dienvidos līdz Altajam un Centrālāzijā līdz Nepālai.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. World Bird List: Thrushes
  2. 2,0 2,1 IUCN: Turdus viscivorus
  3. 3,0 3,1 3,2 «Ornitofaunistika: Sila strazds Turdus viscivorus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 12. jūlijā. Skatīts: 2015. gada 9. augustā.
  4. 4,0 4,1 4,2 Snow, David; Perrins, Christopher M, eds. (1998). The Birds of the Western Palearctic concise edition (2 volumes). Oxford: Oxford University Press. ISBN 978-0-19-854099-1.
  5. 5,00 5,01 5,02 5,03 5,04 5,05 5,06 5,07 5,08 5,09 5,10 5,11 Clement, Peter; Hathway, Ren; Wilczur, Jan (2000). Thrushes (Helm Identification Guides). London: Christopher Helm Publishers. ISBN 0-7136-3940-7.
  6. 6,0 6,1 Dziedava: Sila strazds
  7. 7,0 7,1 7,2 7,3 Alive: Mistle Thrush (Turdus viscivorus)
  8. 8,0 8,1 8,2 BTO: Mistle Thrush Turdus viscivorus [Linnaeus, 1758]
  9. Brown, Andy; Grice, Phil (2005). Birds in England (Poyser Country Avifaunas). London: Poyser. ISBN 0-7136-6530-0.
  10. 10,0 10,1 Coward, Thomas Alfred (1928). The Birds of the British Isles and Their Eggs: volume 1 (3rd ed.). London: Frederick Warne. OCLC 4279233.
  11. Garden Birds: Mistle Thrush
  12. European Longevity Records

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]