Smiltāju čakstīte

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Smiltāju čakstīte
Oenanthe isabellina (Temminck, 1829)
Tēviņš
Tēviņš
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaMušķērāju dzimta (Muscicapidae)
ApakšdzimtaČakstīšu apakšdzimta (Saxicolinae)
ĢintsSmiltāju čakstītes (Oenanthe)
SugaSmiltāju čakstīte (Oenanthe isabellina)
Smiltāju čakstīte Vikikrātuvē

Smiltāju čakstīte jeb dūkainā čakstīte[1] (Oenanthe isabellina) ir maza auguma mušķērāju dzimtas (Muscicapidae) dziedātājputns, kas sastopama Eiropā, Āzijā un Āfrikā.[2] Ģeogrāfisko variāciju nav.[3]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Smiltāju čakstīte mājo sausās, nabadzīgās biomās, attēls uzņemts Turcijā
Tēviņš ārpus vairošanās sezonas, attēls uzņemts Indijā

Smiltāju čakstīte ir gājputns, ligzdo Eiropas dienvidaustrumos (Grieķijā, Bulgārijā, Rumānijā, Ukrainas dienvidos un Krievijā), austrumu virzienā areālam plešoties pāri Centrālāzijai līdz Baikālam, Mongolijai un Ķīnas ziemeļrietumiem. Ligzdo arī Tuvajos Austrumos, īpaši ziemeļu daļā, un Aizkaukāzā.

Ziemo Āfrikā, galvenokārt tās austrumu daļā un Āzijas dienvidrietumos (Arābijas pussalā, Irānas un Pakistānas dienvidos, Indijas ziemeļrietumos).[2][4]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Smiltāju čakstītei Latvijā bijis viens novērojums, bet tā varētu būt biežāk sastopama. Piemēram, Somijā reģistrēti 26 novērojumi, no kuriem pēdējie trīs 2014. gadā, Zviedrijā — 17 novērojumi, no tiem pēdējais 2012. gadā.[4]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Smiltāju čakstīte ir lielākā no visām smiltāju čakstīšu ģints sugām.[5][6] Ķermeņa garums 15—19 cm, spārnu plētums 27—33 cm, svars 21—39 g.[5][7][8] Kopumā mātītes ir nedaidz mazākas un pelēkākas nekā tēviņi, bet to izskats ir samērā līdzīgs, kā arī sezonālās atšķirības ir ļoti minimālas.[5][6] Tai ir garš, spēcīgs knābis, gara, vienmērīgi velmēta galva, salīdzinoši garš ķermenis, lieli spārni, plata aste un garas kājas.[6]

Tā kā smiltāju čakstītei ir garas kājas un nagi, un spēja plaši izplest pirkstus, veidojot stabilu atbalsta virsmu uz zemes, tā spēj skriet ievērojamā ātrumā. Apspalvojums ir gaiši pelēkdzeltens vai pelēkbrūns, kontrasts starp muguru un vēderu ir ļoti neliels. Tas ir pat mazāk izteikts kā citu sugu mātītēm. Salīdzinoši tā ir visgaišākā no visām smiltāju čakstītēm, un vienīgā košā iezīme tēviņiem ligzdošanas sezonas laikā ir acu melnā josla, nedaudz tumšāki spārni nekā ķermenis un plata, melna josla uz astes.[5][6]

Līdzīgas sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reizēm smiltāju čakstīte, ķerot kukaiņus, lec kā sienāzis
Tēviņš un mātīte pie alas, kurā atrodas to ligzda
Jaunie putni pie ligzdas alas ieejas

Smiltāju čakstīte atgādina akmeņčakstīti ārpus ligzdošanas sezonas, un abas sugas ir grūti vienu no otras atšķirt. Smiltāju čakstīte ir nedaudz lielāka un pelēkāka, ar spēcīgāku, garāku un viegli līku knābi, garākām kājām, bet īsāku asti.[5][7]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzturas atklātās, sausās, smilšainās un akmeņainās vai klinšainās vietās ar nabadzīgu veģetāciju, līdzenumos un kalnos, tuksneša nomalēs, pustuksnešos un stepēs. Sastopamība parasti sakrīt ar smilšu peļu izplatību. Tā kā smiltāju čakstīte ligzdo grauzēju alās, tad izvairās no vietām ar irdenām un plūstošām smiltīm vai granti. Uzturas līdz 3500 metriem virs jūras līmeņa. Reizēm smiltāju čakstīte ieklejo zaļākos, zāļainākos, ar veģetāciju bagātākos reģionos.[2][5][8]

Ziemas periodā smiltāju čakstīte ir vienpate un teritoriāla, bet ziemas beigās, kā arī migrācijas laikā sāk veidoties pāri. Migrē pa vienam vai nelielās grupās līdz 10—15 īpatņiem.[5][8]

Barošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Barojas ar dažādiem nelieliem bezmugurkaulniekiem, galvenokārt ar kukaiņiem, piemēram, ar vabolēm un skudrām.[2][5] Lai atrastu barību, smiltāju čakstīte parasti rakājas pa augsnes virskārtu. Tā mēdz arī sēdēt novērošanas postenī vai reizēm plivināties gaisā nelielā augstumā un vērot zemi. Pamanījusi upuri, tā strauji laižas lejup, pēc tam izvēlas jaunu novērošanas posteni. Reizēm smiltāju čakstīte, ķerot kukaiņus, pārvietojas pa zemi kā sienāzis.[5] Jauno putnu barošanās ir vienveidīgāka nekā pieaugušajiem, un tie galvenokārt barojas ar tauriņiem.[5][6]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ligzdošanas sezona atkarībā no ligzdošanas areāla ir atšķirīga, piemēram Izraēlā tā sākas aprīļa vidū un beidzas jūlija vidū, Armēnijā no marta līdz jūnijam.[2] Ligzdai ir sekla, masīva kausa forma, tā sakrauta no sausas zāles, saknēm, dzīvnieku vilnas spalvām. Tā atrodas dziļi kādā no grauzēju alām (95—310 cm dziļumā[8]), reizumis bišu dzeņa alā, dabīgā iedobē vai alā.[2]

Smiltāju čakstītes veido monogāmus pārus. Sezonā parasti ir divi perējumi, bet augstkalnos viens. Dējumā ir 4—7 olas. Inubācijas periods ilgst apmēram 12—15 dienas, perē tikai mātīte. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Jaunie putni ligzdu atstāj apmēram 13 dienu vecumā. Vecāki turpina barot un rūpēties par tiem arī pēc tam, kad tie atstājuši ligzdu, apmēram 12—14 dienas. Pēc tam vecāki tos padzen no savas teritorijas. Otrais perējums tiek uzsākts pirms pirmā jaunā paaudze ir atstājusi ligzdošanas teritoriju.[5][6][8]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]