Pāriet uz saturu

Starptautiskās attiecības

Vikipēdijas lapa

Starptautiskās attiecības ir politoloģijas nozare par valstu savstarpējām attiecībām, to dalību starptautiskajās organizācijās un ārpolitikas veidošanu. Starptautiskās attiecības ir saistītas ar daudzām citām zinātne nozarēm, piemēram, ģeogrāfiju, antropoloģiju, vēsturi, ekonomiku, tieslietām, socioloģiju, psiholoģiju un filozofiju. Starptautiskās attiecības ir daļa no diplomātijas.

Apvienoto Nāciju pils Ženēvā

Lai gan starptautiskās attiecības ir pastāvējušas jau kopš seniem laikiem, pats jēdziens parādījās salīdzinoši nesen, to ieviesa angļu filozofs Džeremijs Bentams, kurš tās definēja galvenokārt kā spontānas lielu nacionālu valstu attiecības, kuru pamatā ir politiskās attiecības.

Starptautiskās attiecības ir mijiedarbība starp valstīm, kuri atrodas anarhijas stāvoklī, kur raksturīga liela nenoteiktība, tāpēc katrs starptautisko attiecību dalībnieks ir spiests veikt pasākumus, pamatojoties uz citu dalībnieku rīcības neparedzamību.

  1. Galvenais starptautisko attiecību dalībnieks ir valsts. Tās galvenais darbības veids ir diplomātija vai karš. Pēdējā laikā arvien lielāku popularitāti iegūst transnacionālistu idejas, kuri uzskata, ka mūsdienu apstākļos valsts loma samazinās, bet citu faktoru loma pieaug.
  2. Valsts politika pastāv divās dimensijās — iekšējā (iekšpolitika, kas ir politikas zinātnes priekšmets) un ārējā (ārpolitika, kas ir starptautisko attiecību priekšmets).
  3. Visu valstu starptautisko darbību pamatā ir to nacionālās intereses (pirmkārt, valstu vēlme nodrošināt drošību, suverenitāti un izdzīvošanu).
  4. Starptautiskās attiecības ir varas mijiedarbība starp valstīm (varas līdzsvars), kurā visspēcīgākajām varām ir priekšrocības.
  5. Spēku līdzsvars var izpausties dažādos veidos — vienpolārā, divpolārā, trīspolārā, daudzpolārā konfigurācijā.

Starptautisko attiecību teorija

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Starptautisko attiecību teorija ir akadēmisks lauks, kas pēta un izskaidro valstu, starptautisko organizāciju un citu starptautisko aktoru mijiedarbību. Tā cenšas izprast un analizēt konfliktu, sadarbības, varas un drošības jautājumus globālā mērogā. Pastāv vairākas galvenās teorijas, kas piedāvā dažādus skatījumus uz starptautiskajām attiecībām.

Koncepcijas un teorijas

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Politiskais reālisms. Reālisms uzsver valsti kā starptautisko attiecību galvenā dalībnieka lomu, cenšoties panākt varu un drošību anarhiskā starptautiskā sistēmā. Galvenie šīs teorijas pārstāvji ir Hanss Morgenthau un Kenets Valcs. Neoreālisms jeb strukturālais reālisms uzsver starptautiskās sistēmas strukturālos faktorus, piemēram, varas sadalījumu starp valstīm. Neoreālisti apgalvo, ka anarhija un konkurence par drošību ir galvenie starptautiskās politikas virzītājspēki.
  • Liberālisms. Liberālisms uzsver iespēju sadarboties starp valstīm, izmantojot starptautiskās institūcijas un savstarpējo atkarību. Neoliberālisms jeb neoliberālais institucionālisms koncentrējas uz starptautisko institūciju un normu lomu sadarbības veicināšanā starp valstīm un apgalvo, ka starptautiskās organizācijas var mazināt nenoteiktību un radīt apstākļus stabilai mijiedarbībai starp valstīm, neskatoties uz starptautiskās sistēmas anarhisko raksturu.
  • Konstruktīvisms. Konstruktīvisms uz starptautiskajām attiecībām raugās caur sociālo konstrukciju, identitāšu un normu prizmu. Šī teorija apgalvo, ka starptautisko realitāti veido ne tikai materiālie faktori, bet arī idejas un pārliecība.
  • Marksisms. Marksisms uz starptautiskajām attiecībām raugās caur šķiru cīņas un ekonomisko faktoru prizmu. Saskaņā ar šo teoriju starptautisko politiku nosaka kapitālistiskās elites intereses un tās vēlme paplašināt un kontrolēt resursus. Imperiālisms kā augstākais kapitālisma posms ir galvenais jēdziens marksisma starptautisko attiecību teorijā. Neomarksisti, piemēram, Imanuels Volerstīns attīsta marksisma idejas, analizējot pasaules sistēmu kā hierarhisku struktūru, kas sastāv no centriem, pusperifērijas un perifērijas. Viņuprāt, bagātās centra valstis ekspluatē perifērijas valstu resursus un darbaspēku, tādējādi saglabājot nevienlīdzību globālā līmenī. Valeršteina piedāvātā pasaules sistēmas teorija pasaules ekonomiku uzskata par vienotu veselumu, kas iedalās centros, pusperifērijā un perifērijā. Šī teorija apgalvo, ka ekonomiskās un politiskās attiecības starp šiem reģioniem veicina globālo nevienlīdzību un ekspluatāciju. Centri kontrolē lielāko daļu kapitāla un tehnoloģiju, bet perifērija nodrošina lētus resursus un darbaspēku.
  • Feminisms. Feministiskā starptautisko attiecību teorija pievēršas pasaules politikas dzimumu aspektiem. Feministiski noskaņotās zinātnieces apgalvo, ka starptautiskās attiecības tradicionāli ir ignorējušas sieviešu lomas un problēmas. Šī teorija analizē, kā dzimumu stereotipi un patriarhālās struktūras ietekmē starptautisko politiku un konfliktus, un uzsver iekļaujošas globālās pārvaldības nozīmi.
  • Demokrātiskā miera teorija. Demokrātiskā miera teorija apgalvo, ka demokrātiskās valstis retāk iesaistās savstarpējos karos. Iemesls tam ir kopīgas vērtības, institucionālā kontrole un pārskatatbildība pret saviem vēlētājiem. Pētījumi liecina, ka demokrātijas izplatīšanās var palīdzēt samazināt starptautisko konfliktu iespējamību.
  • Spēka līdzsvara teorija. Spēka līdzsvara teorija paredz, ka starptautiskā stabilitāte tiek panākta, sadalot varu tā, lai neviena valsts nevarētu dominēt pār citām. To panāk, veidojot alianses un koalīcijas, kas novērš vienas valsts hegemoniju. Varas līdzsvars tiek uzskatīts par svarīgu elementu miera uzturēšanā un karu novēršanā.

Starptautisko attiecību galvenie aktori

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
  • Valstis. Starptautiskajās attiecībās centrālo lomu ieņem valstis, kurām ir suverenitāte un tiesības īstenot ārpolitiku.
  • Starptautiskās organizācijas. Starptautiskajām organizācijām, piemēram, ANO, Pasaules Tirdzniecības organizācijai (PTO) un Starptautiskajam Valūtas fondam (SVF), ir svarīga loma starptautisko procesu regulēšanā un sadarbības veicināšanā starp valstīm.
  • Nevalstiskās organizācijas. Arī NVO, tostarp humānās palīdzības un cilvēktiesību grupas, ietekmē starptautiskās attiecības, veicinot dažādas sociālās un politiskās programmas.
  • Transnacionālās korporācijas. Starptautiskajām korporācijām, kas darbojas vairākās valstīs, ir būtiska ietekme uz pasaules ekonomiku un politiku, ietekmējot globalizācijas procesus.

Ārējās saites

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]