6. rezerves korpuss (Vācija)
 | |
| Valsts |
Vācijas impērija .svg){kind=small} |
|---|---|
| Pastāvēšanas laiks | 1914. gada 2. augusts - 1919. gada decembris |
| Militārās operācijas | Pirmais pasaules karš, Latvijas brīvības cīņas |
Vācijas impērijas 6. rezerves korpuss (vācu: VI. Reserve-Korps), saīsināti VI. R.K. bija militārā formācija Vācijas impērijas karaspēka sastāvā Pirmā pasaules kara (1914–1918) un Latvijas brīvības cīņu laikā.
Kaujas ceļš
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Silēzijas 6. rezerves korpuss ģenerāļa Konrāda fon Goslera vadībā tika izveidots Breslavas pilsētā pēc vispārējās mobilizācijas izziņošanas 1914. gada 2. augustā, tajā ietilpa 11. un 12. rezerves divīzijas. 22. augustā tas 5. armijas sastāvā cīnījās Beļģijas un Francijas teritorijā. 1916. gadā piedalījās Verdenas un Sommas kaujās. 1918. gada Pavasara ofensīvas laikā cīnījās 17. armijas un 7. armijas sastāvā.
Pēc Novembra revolūcijas un Pirmā pasaules kara beigām 1919. gada janvārī 6. rezerves korpusu pakļāva Vācijas austrumu robežu apsardzei Kēnigsbergā izveidotajai Ziemeļu armijas virsvadībai (Armeeoberkommando Nord). Lai aizsargātu Austrumprūsijas pierobežu reģionus no iespējamā Padomju Latvijas armijas (PLA) uzbrukuma, Liepājā esošajam Vācijas armijas garnizonam pievienoja no brīvprātīgajiem izveidoto Dzelzsdivīziju. Visus šos spēkus 1919. gada 1. februārī apvienoja 6. rezerves korpusā, par kura komandieri iecēla Liepājas militāro gubernatoru Rīdigeru fon der Golcu.[1]
Pēc sakāves Cēsu kaujās 1919. gada 26. jūnijā Dzelzsdivīzija pārgāja Latvijas Pagaidu valdības (A. Niedras kabinets) pakļautībā — divīzijas personālsastāvs nezaudēja savu Vācijas pavalstniecību, apgāde un algas palika Vācijas armijas ziņā. Pēc Strazdumuižas pamiera sakautajiem vācu spēkiem nekavējoties bija jāpārtrauc jebkāda kara darbība un jāatstāj Rīga, tomēr Vācijas armijas 6. rezerves korpuss joprojām uzturējās Kurzemē un Zemgalē. 21. septembrī fon der Golcs noslēdza līgumu ar Pāvelu Bermontu, saskaņā ar kuru vācu okupētās teritorijas civilpārvalde tika nodota Bermontam, bet Latvijā dislocētie vācu spēki formāli pārgāja Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas pakļautībā.
Pēc ģenerāļa Rīdigera fon der Golca atsaukšanas 1919. gada 12. oktobrī par Rietumkrievijas armijas vācu daļu komandieri Kurzemē un Žemaitijā tika iecelts ģenerālis Valters fon Eberharts, kas vadīja vācu karaspēka vienību tālākās kaujas līdz 1919. gada decembra vidum pret Latvijas un Lietuvas karaspēkiem.
Vadība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]| Dienesta pakāpe | Vārds | Pilnvaru laiks[2] | Pakļautība |
|---|---|---|---|
| infantērijas ģenerālis | Konrāds Ernsts fon Goslers | 1914. gada 2. augusts — 1917. gada 9. februāris | 5. armijas sastāvā Rietumu frontē |
| infantērijas ģenerālis | Kurts fon dem Borne | 1917. gada 10. februāris — 1918. gada 19. decembris | 17. armijas un 7. armijas sastāvā Rietumu frontē |
| ģenerālleitnants | Alfrēds fon Kleists | 1919. gada 10. — 18. janvāris | Ziemeļu armijas sastāvā Austrumprūsijas robežapsardzē |
| ģenerālleitnants | Pauls Grīnerts | 1919. gada 19. janvāris — 1. februāris | Ziemeļu armijas sastāvā Austrumprūsijas robežapsardzē |
| ģenerālmajors | Rīdigers fon der Golcs | 1919. gada 2. februāris — 12. oktobris | Ziemeļu armijas sastāvā Austrumprūsijas robežapsardzē, no 1919. gada 26. jūnija Niedras valdības, no 21. septembra Rietumkrievijas Brīvprātīgo armijas formālā pakļautībā |
| ģenerālleitnants | Valters fon Eberharts | 1919. gada 12. oktobris — decembris | Austrumprūsijas robežapsardzē |
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Hermann Cron. Geschichte des Deutschen Heeres im Weltkriege 1914–1918. Siegismund, Berlin 1937 (=Geschichte der Königlich Preußischen Armee und des Deutschen Reichsheeres 5).
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ «1919. gads Latvijā. 1969». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2017. gada 26. novembrī. Arhivēts 2019. gada 21. aprīlī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Dermot Bradley (Hrsg.), Günter Wegner: Stellenbesetzung der Deutschen Heere 1815-1939. Band 1: Die Höheren Kommandostellen 1815-1939. Biblio Verlag. Osnabrück 1990. ISBN 3-7648-1780-1. S. 628.