Vāclavs IV Luksemburgs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Vāclavs IV
Václav IV. (čehu)
Wenzel (vācu)
Vaclav IV.jpg
Vāclavs IV Luksemburgs
Romiešu karalis
Amatā
1376. gada 10. jūnijā — 1400. gada 20. augustā
(kronēts 1376. gada 6. jūlijā, Āhenē)
Priekštecis Kārlis IV
Pēctecis Pfalcas Ruprehts III
Bohēmijas karalis
Amatā
1378. gada 29. novembrī — 1419. gada 16. augustā
(kronēts 1363. gada 15. jūnijā, Prāgā)
Priekštecis Kārlis IV
Pēctecis Sigismunds
Brandenburgas kūrfirsts
Amatā
1373. gada 2. oktobrī — 1378. gada 29. novembrī
Priekštecis Oto V
Pēctecis Sigismunds

Dzimšanas dati 1361. gada 26. februārī
Nirnberga, Svētā Romas impērija
(tagad Karogs: Vācija Vācija)
Miršanas dati 1419. gada 16. augustā
Prāga, Bohēmijas karaliste
(tagad Karogs: Čehija Čehija)
Dinastija Luksemburgu dinastija
Tēvs Kārlis IV
Māte Svidņicas Anna
Dzīvesbiedrs(-e) Bavārijas Joanna, Bavārijas Sofija
Reliģija katolisms

Vāclavs IV (čehu: Václav IV., vācu: Wenzel, latīņu: Venceslaus; dzimis 1361. gada 26. februārī, miris 1419. gada 16. augustā) bija Luksemburgu dinastijas Romiešu karalis no 1376. gada līdz 1400. gadam, Svētās Romas impērijas valdnieks no 1378. līdz 1400. gadam un Bohēmijas karalistes karalis no 1378. gada līdz 1419. gadam.

Svētās Romas impērijas imperatora Kārļa IV un viņa trešās sievas Svidņicas Annas dēls. Ar tēva atbalstu 1373. gadā ieguva Brandenburgas markgrāfistes kūrfirsta titulu. Kārlim IV arī izdevās panākt Vāclava ievēlēšanu par Romiešu karali 1376. gadā. Lai arī Kārļa paša izsludinātajā Zelta bullā bija noteikts, ka pāvestam vairs nav ietekmes uz karaļa vēlēšanām, viņš 1376. gadā lūdza pāvesta Gregora XI atbalstu Vāclava ievēlēšanai. Kārlim mirstot 1378. gada 29. novembrī, vara, kā plānots, pārgāja 17 gadus vecā Vāclava IV rokās.[1]

Vāclavs IV valdīja ar sava tēva padomnieku un Bohēmijas augstmaņu palīdzību, neiesaistot pārējos elektorus, tā izraisot viņu neapmierinātību. Vāclava IV plāniem doties uz Itāliju kronēties par imperatoru traucēja ārkārtīgi nestabilā situācija Itālijā un Bohēmijā, kuras augstmaņi pret viņu sadumpojās. Kad 1394. gadā Bohēmijas augstmaņi Vāclavu IV apcietināja, Pfalcas elektors Ruprehts II panāca sevis ievēlēšanu par impērijas pagaidu reģentu un nosūtīja karaspēku uz Bohēmiju, lai panāktu Vāclava IV atbrīvošanu.

1397. gada decembrī elektori iesniedza sūdzību karalim, kurā norādīja uz savu neapmierinātību ar viņa pārlieku piekāpīgo politiku Itālijā un ekonomikas vadību. Viņi arī sūdzējās par atstumtību no varas un informācijas trūkumu par karaļa lēmumiem. Vāclavs IV strauji zaudēja interesi par impēriju, galvenokārt dzīvojot Bohēmijā. 1400. gada 20. augustā četri impērijas rietumus pārstāvošie elektori satikās, un oficiāli atcēla Vāclavu IV no troņa. Pēc tam Pfalcas Ruprehtu III ar četru kūrfirstu balsīm ievēlēja par Romiešu karali Ruprehtu, kurš valdīja līdz 1410. gadam.[2]

1383. gadā pēc Vāclava IV pavēles ar nāvi tika sodīts Jans Nepomuks. Kā Bohēmijas karalis Vāclavs IV centās aizstāvēt reliģijas reformatoru Janu Husu, tomēr 1415. gadā Huss tika sodīts ar nāvi.

Pēc atcelšanas no Romiešu karaļa troņa saglabāja varu Bohēmijā. Miris 1419. gadā. Pēc Vāclava IV valdīšanas Bohēmija nokļuva dziļā politiskā krīzē. Sākās Husītu kari.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Luksemburgu dinastijas valdnieks Arms of the Count of Luxembourg.svg
Politiskie un sabiedriskie amati un pozīcijas
Priekštecis:
Oto V Vitelsbahs
Brandenburgas kūrfirsts
13731378
Pēctecis:
Sigismunds Luksemburgs
Priekštecis:
Kārlis IV Luksemburgs
Romiešu karalis
13761400
Pēctecis:
Pfalcas Ruprehts III
Priekštecis:
Kārlis IV Luksemburgs
Bohēmijas karalis
13781419
Pēctecis:
Sigismunds Luksemburgs