Livonijas landmestra zīmogs ar uzrakstu "(Sigillum) (Com)MENDATORIS DOM(us) (the)VTO(nic)I IN LIVONIA" - "Teitoņu ordeņa komandiera Livonijā zīmogs".
Verners fon Breithauzens (vācu: Werner von Breithausen, latīņu: Wernerus a Breithausen), Teitoņu ordeņaLivonijas landmestrs no aptuveni 1261. līdz 1264. gadam.
Teitoņu ordeņa iekarotās un daļēji kontrolētās teritorijas, 1260
Landmestra Vernera izcelsme un karjeras sākums nav zināms. Iespējams, viņš ir tas pats Verners, kas 1241. gadā ir Livonijas ordeņa landmaršals un 1248. gadā Karkuses pils fogts. Nav skaidrs, kad tieši ievēlēts par landmestru, jo minēti tiek gan 1261., gan 1262. gads.[1]. Skaidrs, ka landmestrs Verners savā amatā noteikti ir sākot ar 1262. gadu, pēc sava priekšgājēja Georga fon Eihšteta nāves.
Viņa amata laiks iekrīt saspringtajā laikā kad 1260. gada Durbes kaujā smagi sakautā Ordeņa stāvokli apdraud ne tikai Sāmsalas, Kursas, Prūsijas un Zemgales pamatiedzīvotāju dumpji, bet arī Lietuvas karaļa Mindauga, Žemaitijas kunigaiša Tranaiša, Polockas kņaza Tautivila un Novgorodas kņaza Dmitrija vienošanās vienlaikus uzbrukt krustnešiem Livonijā.
Mindauga armija 1262. gadā dodas karagājienā uz Cēsīm, taču, tā kā novgorodiešu solītie papildspēki neierodas palīgā, tad Mindaugs atkāpjas, mājupceļā postot un laupot. Drīz pēc tam, 1262. gadā Tērbatai uzbrūk Dmitrija vadītais Novgorodas karaspēks. Lai arī Tērbatas cietoksni viņiem neizdodas ieņemt, uzbrucēji izlaupa un nodedzina šo pilsētu. 1263. gada sākumā Mindauga sūtītie leiši kopā ar prūšiem iebrūk Mazovijas kņazistē, bet tā kā tur nebija daudz laupījuma, tie šķērsoja Vislu un izpostīja Loviču, kas piederēja Gņezno arhibīskapam.
1263. gadā Ordenis un kurši karo pie Mēmeles cietokšņa, kas atrodas netālu no kuršu Kretingas cietokšņa. Mēmeles komturs izlemj Kretingu ieņemt, taču pēc sadursmes tiek sagūstīts un dzīvs sadedzināts uz restēm. Ordeņa kareivji veic vēl vienu uzbrukumu Kretingai, nogalina visus tās iedzīvotājus un cietoksni nodedzina.[2]
Landmestra Vernera armijas galvenie spēki Goldingenes komtura Bruno vadībā karoja Kursas dienvidos, lai pakļautu kuršu dumpiniekus Lažas, Merkes un Grubiņas cietokšņos. Pirmie divi cietokšņi tiek nodedzināti kopā ar aizstāvjiem, bet Grubiņa padodas un tās iedzīvotājus pārved uz Goldingeni. Tikmēr žemaišu valdnieka Tranaiša armija iebrūk igauņu zemēs. Žemaiši siro pa Sāmsalas-Vīkas bīskapijas teritoriju un 1263. gada 3. februārī noposta Pērnavu. Atpakaļceļā Tranaiša žemaišiem pie Daugavgrīvas klostera pretī stājas rīdzinieku un klostera mūku vienība, kuru nosūtījis Rīgā slimojošais landmestrs Verners. Mēness izgaismotajā nakts kaujā krīt deviņi Ordeņa kareivji un vairāki mūki, bet arī žemaiši neiztiek bez zaudējumiem.[3]
Iespējams, ka landmestra Vernera atkāpšanās iemesls 1264. gadā ir slimība vai smags ievainojums, ko it kā devis prātā jucis Ordeņa brālis. Pēc atkāpšanās no amata Verners dodas uz Vāczemi. Par tālāko viņa dzīvi un nāves gadu ziņu nav.
Pēc Georga fon Eihšteta par mestru tapa ievēlēts Verners Breithauzens. Mestrim Verneram bija daudz kaŗu ar Lietavas dižkunigaiti Mindaugu, šo atkritēju no kristīgās ticības un mameļuku. Ne mazāk bija kaŗu ar krievu kņazu un šamaišu vecāko Tramatu [citur tekstā — Troinatu]. Viņi bija sadevušies kopā, lai ordeni un vācus izdzītu no Livonijas. Dižkunigaitis Mintaugs ieradās ar savu kaŗaspēku pie Cēsīm, bet neatradis savus sabiedrotos krievus, lielā nemierā atgriezās atpakaļ, nodarīdams Livonijai daudz posta. Kad viņš bija jau aizgājis, ieradās krievu kņazs ar lielu kaŗaspēku, izlaupīja un izpostīja visu Tērbatas biskapiju un ieņēma Tērbatas pilsētu. Tā kā Tērbatas pili viņš nevarēja tik drīz ieņemt, jo arī mestris bija ieradies palīgā, tad viņš izlaupīja pilsētu, galīgi nodedzināja viņu un aizgāja atpakaļ uz Krieviju. Mestris un Tērbatas biskaps pēc tam, kad bija pilsētā atkal novietojuši iedzīvotājus, dzinās krieviem, jau savā zemē būdamiem, pakaļ, laupīja, dedzināja un daudzus nokāva. Mestris Krievijā bija palicis slims un atgriezās arī Rīgā slims un nevarīgs, bet ar lielu laupījumu un triumfu.
Kamēr mestris kaŗoja Krievijā, šamaišu vecākais Tramats ar lielu kaŗaspēku iebruka Vīkā, kas ir tāļu Igaunijā, un nodarīja lielu ļaunumu. Mestris vēl slims būdams pavēlēja ordeņbrāļiem, pilsoņiem un kareivjiem sapulcēties Rīgā un gaidīt Tramata atgriešanos. Tramats ceļā uz mājām nāca caur Rīgas biskapiju. Gaišā mēneša naktī abi pretinieki satikās pie Daugavgrīvas klosteŗa, un nakts laikā notika asiņaina kauja, tā ka viss kaujas lauks sārtojās asinīs. Vāci uzvarēja, pazaudēdami tikai 9 ordeņbrāļus, nedaudz pilsoņu un kalpu. Tramats aizbēga pie Lietavas ķēniņa Mintauta. Mestris kaŗoja arī ar kuršiem; ļoti izpostīja viņu zemi un nokāva daudz tautas, ieņēma 3 pilis, starp tām arī Grobiņu, un visas trīs nodedzināja līdz pamatiem. Mestris Verners pēc 2 gadu valdīšanas atlūdzās no sava amata, aizceļoja uz Vāciju un nodevās mierīgai dzīvei.
