Zilais valis

Vikipēdijas lapa
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
Šis raksts ir par zilo vali. Par citām jēdziena zilais valis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.
Zilais valis
Balaenoptera musculus
(Linnaeus, 1758)
Zilais valis
Zilā vaļa salīdzinājums ar cilvēku
Zilā vaļa salīdzinājums ar cilvēku
Klasifikācija
Valsts Dzīvnieki (Animalia)
Tips Hordaiņi (Chordata)
Klase Zīdītāji (Mammalia)
Kārta Vaļveidīgie (Cetacea)
Apakškārta Plātņvaļi (Mysticeti)
Dzimta Joslvaļu dzimta (Balaenopteridae)
Ģints Joslvaļi (Balaenoptera)
Suga Zilais valis (B. musculus)
Izplatība
Cetacea range map Blue Whale.PNG
Zilā vaļa izplatības areāls iekrāsots zilā krāsā
Zilais valis Vikikrātuvē

Zilais valis (Balaenoptera musculus) ir joslvaļu dzimtas (Balaenopteridae) plātņvalis. Tas ir lielākais zināmais dzīvnieks pasaulē, kāds jebkad ir dzīvojis.[1] Lielāko īpatņu ķermeņa garums pārsniedz 30 metrus, bet svars pārsniedz 180 tonnas.[2]

Līdz 20. gadsimta sākumam zilo vaļu populācija bija daudzskaitlīga, un lielos dzīvniekus varēja sastapt visos pasaules okeānos. Intensīvo vaļu medību rezultātā, apmēram 100 gadu garumā, zilā vaļa populācija samazinājās par 70—90%, apdraudot sugas izdzīvošanu. Medību intensitātes maksimums tika sasniegts 1931. gadā, kad tika nogalināti 29 000 zilie vaļi.[3] 1966. gadā tika pieņemti starptautiski likumi, kas aizliedza zilā vaļa medības. Lai arī ne visas valstis uzreiz pieņēma jaunos aizliegumus, (piemēram, PSRS līdz 1970. gadiem joprojām turpināja nelegālas vaļu medības pie Antarktīdas krastiem[4]), tomēr 21. gadsimtā zilie vaļi beidzot var justies zināmā drošībā. Vēsturiski lielākajā Antarktīdas populācijā, kurā kādreiz bija 202 000—311 000 zilie vaļi, 1970. gados, pārtraucot nelegālās medības, vairs bija palikuši 360 īpatņi (0,15% no kādreizējās populācijas).[5] Mūsdienās populācija lēnām atjaunojas un pasaulē ir apmēram 10 000—25 000 zilie vaļi.[3][6]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zilais valis pie Azoru salām
Zilais valis pie Kalifornijas krastiem

Zilie vaļi ir sastopami visos pasaules okeānos, bet to lielākās populācijas mājo Arktikas un Antarktīdas ūdeņos. Kopš tikuši ieviesti aizsardzības pasākumi zilo vaļu saglabāšanai zinātnieki seko līdzi to populācijas atjaunošanās progresam. Katrā ģeogrāfiskajā reģionā dzīvnieku skaita izmaiņas notiek atšķirīgi. Piemēram, Antarktīdas populācijas atjaunošanās ātrums mūsdienās ir 7,3% gadā no esošā vaļu skaita, kas nozīmē, ka zilo vaļu populācija no 0,15% 1970. gados pieaugusi līdz 1% 2000. gados, salīdzinot ar kādreizējo vēsturisko Antarktīdas vaļu populāciju.[5]

Visstraujāk atjaunojusies Klusā okeāna ziemeļaustrumu populācija, kas vēsturiski bijusi samērā neliela, tā mājo no Aļaskas līdz Kalifornijai. Mūsdienās šajā populācijā ir apmēram 2200—2800 īpatņi, sastādot 97% no kādreizējās populācijas.[7][8] Toties Klusā okeāna rietumu populācija, kas tika izšauta līdz pēdējam valim (pēdējais rietumkrasta valis ticis nošauts pie Japānas 1910. gados[9]), joprojām nav atsākusi atjaunoties. Ik pa laikam tiek novērots kāds iemaldījies valis pie Krievijas, Japānas vai Ķīnas krastiem, bet tie visi ir ieklejošuši no okeāna austrumpuses.

Atlantijas okeāna ziemeļos mājo divas populācijas. Pirmā pie Grenlandes un Kanādas krastiem. Šajā populācijā ir apmēram 500 īpatņi. Otrā grupa apdzīvo ziemeļaustrumu ūdeņus, sākot ar Azoru salām un beidzot ar Islandi, vistālāk ziemeļos retos gadījumos sasniedzot Špicbergenas un Jana Majena salas. Ziemeļatlantijas kopējā populācijā ir apmēram 600—1500 īpatņi.

Dienvidu puslodē lielākā zilo vaļu grupa mājo gar Antarktīdas krastiem, šajā populācijā mūsdienās ir apmēram 2800 īpatņi.[10] Indijas okeānā dzīvojošo mazo zilo vaļu un Indijas zilo vaļu skaits nav īsti zināms, bet tiek pieņemts, ka tie ir vairāki tūkstoši, iespējams, 10 000 īpatņi.[11] Nelielajā populācijā pie Madagaskaras krastiem mājo apmēram 400 īpatņi.[12]

Izskats un īpašības[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ieelpojot zilais valis no ūdens pabāž laukā tikai plecus un nāsis

Zilais valis ir lielākais dzīvnieks kāds jebkad dzīvojis pasaulē. Piemēram, lielākā zināmā dinozaura masa ir bijusi apmēram 90 tonnas, ko var salīdzināt ar vidēji lielu zilo vali.[13][14] Neņemot vērā mazo zilo vali, pasugu, kas dzīvo Indijas okeānā un Klusā okeāna dienvidos, vidēji Ziemeļu puslodē dzīvojošie zilie vaļi ir mazāki, nekā pie Antarktīdas krastiem dzīvojošie zilie vaļi. Mātītes ir lielākas nekā tēviņi, bet vienāda garuma tēviņš ir smagāks nekā mātīte, jo tā muskuļu masa un kauli ir smagāka.[15] Pieaudzis zilais valis parasti ir 24—27 metrus garš un sver 100—120 tonnas.[6] Arī mazais zilais valis nav nemaz tik mazs, pieauguša īpatņa ķermeņa garums ir apmēram 24 m.[11]

Ir grūti noteikt dzīvnieka masu, jo valis ir tik liels, ka to nav iespējams nosvērt veselu. Turklāt pēdējais valis ir svērts laikā, kad tos vēl medīja. To mēdza sagriezt lielos gabalos, piemērotos svēršanai, tomēr griešanas laikā tika zaudēts milzīgs daudzums asiņu. Pēc šiem vēsturiski uzkrātajiem datiem, salīdzinot vaļa garumu ar svaru, mūsdienās nosaka aptuveno dzīvnieka masu, kā arī pēc tiem var noteikt pagātnes lielāko nomedīto īpatņu masu. Lielākie zilie vaļi, kādi jebkad bijuši nomedīti, ir bijuši apmēram 31—33 m gari, kas nozīmē, ka tie ir svēruši apmēram 173—200 t.[16][17][18] Salīdzinājumam Āfrikas zilonis sver 6 tonnas.[3]

Tā kā zilais valis ir tik milzīgs, daudzi tā organi ir lielākie dzīvnieku pasaule. Piemēram, zilā vaļa mēle sver 2,7 t,[19] plaši atvērtā mutē ietilpst 90 t ūdens ar barību.[20] Neskatoties uz milzīgo muti, valim ir proporcionāli ļoti neliels rīkles atvērums, un tas nespēj norīt objektu, kas lielāks par volejbola bumbu. Zilajam valim sirds sver līdz 900 kg, tā ir lielākā sirds pasaulē, un tās lielumu var salīdzināt ar folksvāgenu Vaboli.[6] Smadzenes ir proporcionāli nelielas. Tās sver 6,92 kg, kas ir apmēram 0,007% no kopējās masas. Toties zilajam valim ir ļoti labi attīstīts smadzeņu stumbrs.[21] Galvaskauss ir apmēram 5,8 metrus garš. Zilā vaļa dzimumloceklis arī ir lielākais pasaulē, vidēji lielam valim tas ir 2,4—3 m garš.[22]

Zilā vaļa ķermenis ir garš un slaids, galva plakana, tās forma U veidā. Pāri purna daļai, no nāsīm līdz augšlūpas galam, stiepjas izcelts sabiezinājums (kantīte).[6][23] Ķermeņa mugurpuse ir zilganpelēka, bet vēderpuse gaiši pelēka vai balta.[1] Mutei katrā pusē no augšžokļa lejup karājas apmēram 300—400 vaļa bārdas plātnītes,[6] kuru garums mutes priekšpusē ir ap 50 cm, mutes dziļumā 100 cm.[3] Plātnīšu grupa, starp 70 un 118, novietota horizontāli, paralēli ķermeņa garumam, tās kalpo, lai novadītu barību uz rīkli. Uz vēdera, kā visiem joslvaļiem, zilajam valim ir apmēram 90 ieloces, kas stiepjas no apakšlūpas līdz nabai.[6] Muguras spura ir neliela, parasti paceļoties virs muguras apmēram 28 cm, bet var būt 8—70 cm augsta.[24] Tā atrodas ¾ muguras, skatoties no purngala, tādēļ redzama tikai vaļa ieniršanas brīdī. Krūšu spuras toties ir garas un slaidas, apmēram 3—4 metri.

Lai ieelpotu, valis pabāž laukā tikai plecus un nāsis, bet pēc tam mierīgi iegrimst. Reizēm var novērot, ka ienirstot, valis uzsit ar asti pa ūdens virsmu. Izelpojot valis izpūš gaisā apmēram 9—12 metrus augstu ūdens strūklu. Dzīvnieka plaušu tilpums ir 5000 litri.[23]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Reizēm ieniršanas brīdī zilais valis uzsit ar asti pa ūdens virsmu
Zilajam valim nelielā muguras spura ir salīdzinoši reti ieraugāma, jo parasti tā atrodas zem ūdens
Zilā vaļa mātīte ar mazuli

Zilie vaļi dzīvo pa vienam vai nelielās grupās (2—3 īpatņi).[3][6] Bagātīgās barošanās vietās var sapulcēties ap 50—60 zilajiem vaļiem, bet kopumā šīs sugas vaļi neveido lielus barus.[6] Zilais valis parasti peld ar ātrumu 20 km/h, īsās distancēs sasniedzot ātrumu 50 km/h.[25] Barojoties valis peld ļoti lēni, apmēram 5 km/h. Migrācijas laikā zilie vaļi peld 13 metru dziļumā zem ūdens virsmas, bet var ienirt līdz apmēram 500 metriem. Zinātnieku fiksētais zilā vaļa dziļuma rekords ir 506 m.[26]

Vokalizācija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zilā vaļa skaņām visbiežāk ir ļoti zema frekvence, 12,5—40 Hz (zemākā skaņa, ko var sadzirdēt cilvēks ir apmēram 20 Hz), bet skaņas var sasniegt arī 200 Hz.[27] Saucieni ilgst 10—30 sekundes, un to skaļums viena metra attālumā ir 155—188 decibeli.[27] Tādējādi zilais valis ir skaļākais dzīvnieks pasaulē,[3][27] skaļāks pat par reaktīvo lidmašīnu, kuras skaļums ir 140 decibeli.[3] Zemā skaņa zem ūdens ceļo simtiem un pat tūkstošiem kilometrus tālu, tādējādi zilie vaļi ir kontaktā viens ar otru, atrodoties pat ievērojamā attālumā.[3] Mazais zilais valis veido dziesmas no četrām notīm, tās savirknējot un atkārtojot noteiktā kārtībā. Šāda dziesma ilgst apmēram 2 minūtes, atgādinot kuprvaļa dziesmu. Pārējām zilo vaļu pasugām šādas dziesmas nav raksturīgas.

Barība un barošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zilais valis galvenokārt barojas ar kriliem, bet nelielā daudzumā tas barojas arī ar airkājvēžiem.[28] Barībai izmantotās krilu sugas ir atšķirīgas, atkarībā no vides un okeāna, kurā vaļi dzīvo. Pieaudzis zilais valis dienā apēd apmēram 40 miljonus krilu,[3] kas ir ap 3600—4000 kg.[6][28] Aukstie polārie ūdeņi ar barības vielām ir bagātāki, nekā siltie ūdeņi, uz kuriem vaļi dodas vairošanās sezonas laikā, tādēļ bagātīgās barošanās vietās zilais valis uzņem barību apmēram 90 reizes vairāk nekā tam ir nepieciešams tūlītējam patēriņam, tādējādi uzkrājot iespaidīgas barības vielu rezerves.[29][30][31]

Tā kā krili pārvietojas dažādā dziļumā atkarībā no diennakts laika, valis tiem atbilstoši seko. Dienas laikā tas barojas, ienirstot apmēram 100 metru dziļumā, bet naktī uz ūdens virsmas. Ieniršanas ilgums parasti ir apmēram 10 minūtes, bet var sasniegt 20 minūtes. Zilais valis ar atvērtu muti peld cauri krilu baram, sakampjot ūdeni un vēzīšus. Pēc tam ūdens tiek izspiests cauri vaļa bārdai. Kad ūdens ir iztecējis, valis ar mēli nolaiza barību. Nelielos daudzumos valis barojas arī ar zivtiņām, citiem vēžveidīgajiem un kalmāriem, kas tiek noķerti kopā ar kriliem.[32]

Vairošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Vairošanās sezona zilajiem vaļiem sākas vēlā rudenī un turpinās visas ziemas garumā.[33] Pārošanās laikā tēviņš seko mātītei ilgāku laika periodu. Reizēm pāri izjauc cits tēviņš, padzenot pirmo. Spēcīgākais tēviņš dzenā vājāko, līdz tas pamet mātīti. Šajās reizēs var novērot tēviņus izslejamies stāvus ārā no ūdens, un pēc tam atkal gažoties atpakaļ ūdenī. Ārpus pārošanās sezonas zilie vaļi ļoti reti demonstrē šādu atlētismu. Reizēm cīņas par tiesībām atrasties mātītes tuvumā noved līdz agresijai vienam pret otru.[34] Mātītēm mazuļi dzimst katru otro vai trešo gadu.[3] Dzemdības notiek siltajos tropu vai subtropu ūdeņos, jo jaundzimušie piedzimst bez tauku slāņa; mazuļi nevarētu izdzīvot, ja piedzimtu aukstā ūdenī.

Dzimumbriedumu zilie vaļi sasniedz 6—10 gadu vecumā, tēviņam sasniedzot 20—23 m garumu, mātītei 21—25 m.[25][35] Grūsnības periods ilgst 10—12 mēnešus.[3][33] Piedzimst viens mazulis, kurš ir apmēram 7—8 m garš[1][23][25] un kurš sver 2500—2700 kg, tikpat, cik pieaudzis nīlzirgs.[25] Katru dienu mazulis izzīž 380—570 litrus piena un katrās 24 stundās pieaug par 90 kg.[25][23] Zīdīšana notiek līdz apmēram 6—8 mēnešu vecumam jeb līdz mazulis sasniedz 16 m garumu.[25] Zilais valis dzīvo līdz apmēram 80 gadu vecumam, bet tas nav īsti zināms, tā kā intensīvo medību laikā vaļiem nebija daudz izdevību piedzīvot lielu vecumu.[18]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Zilajam valim ir 4 pasugas:[36]

  • Antarktīdas zilais valis (Balaenoptera musculus intermedia) — sastopams Dienvidu okeānā;
  • Indijas zilais valis (Balaenoptera musculus indica) — sastopams Indijas okeāna ziemeļos;
  • Mazais zilais valis (Balaenoptera musculus brevicauda) — sastopams Indijas un Klusā okeāna dienvidos;
  • Ziemeļu zilais valis (Balaenoptera musculus musculus) — sastopams Atlantijas un Klusā okeāna ziemeļos.

Ir sistemātiķi, kas Indijas zilo vali neizdala kā atsevišķu pasugu, bet to klasificē kā mazo zilo vali.[36]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 Species Fact Sheets: Balaenoptera musculus (Linnaeus, 1758)
  2. Paul, Gregory S. (2010). "The Evolution of Dinosaurs and their World". The Princeton Field Guide to Dinosaurs. Princeton: Princeton University Press. p. 19.
  3. 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 WWF: Blue whale
  4. Yablokov, AV (1994). "Validity of whaling data". Nature. 367 (6459): 108. Bibcode:1994Natur.367..108Y. doi:10.1038/367108a0
  5. 5,0 5,1 Branch, T. A.; Matsuoka, K.; Miyashita, T. (2004). "Evidence for increases in Antarctic blue whales based on Bayesian modelling". Marine Mammal Science. 20 (4): 726–754. doi:10.1111/j.1748-7692.2004.tb01190.x
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 6,6 6,7 6,8 ARKive: Blue whale (Balaenoptera musculus)
  7. California blue whales rebound from whaling; first of their kin to do so
  8. Blue Whale (Balaenoptera musculus): Eastern North Pacific Stock (NOAA Stock Reports, 2009), p. 178.
  9. Yamada T.; Watanabe Y. "Marine Mammals Stranding DataBase – Blue Whale". The National Museum of Nature and Science.
  10. Branch, T.A. (2007). "Abundance of Antarctic blue whales south of 60°S from three complete circumpolar sets of surveys". Journal of Cetacean Research and Management. 9 (3): 87–96.
  11. 11,0 11,1 Science seeks clues to pygmy whale
  12. P. B. Best; et al. (2003). "The abundance of blue whales on the Madagascar Plateau, December 1996". Journal of Cetacean Research and Management. IWC. 5 (3): 253–260. Retrieved 31 July 2016.
  13. Bonaparte J, Coria R (1993). "Un nuevo y gigantesco sauropodo titanosaurio de la Formacion Rio Limay (Albiano-Cenomaniano) de la Provincia del Neuquen, Argentina". Ameghiniana (in Spanish). 30 (3): 271–282.
  14. The diving behavior of blue and fin whales: is dive duration shorter than expected based on oxygen stores?
  15. Masaharu Nishiwaki 1950 "On the Body Weight of Whales"
  16. Assessment and Update Status Report on the Blue Whale Balaenoptera musculus
  17. Bortolotti, Dan (2008). Wild Blue: A Natural History of the World's Largest Animal. St. Martin's Press.
  18. 18,0 18,1 Sears R, Calambokidis J (2002). "Update COSEWIC status report on the blue whale Balaenoptera musculus in Canada". Committee on the Status of Endangered Wildlife in Canada, Ottawa.: 32.
  19. The Scientific Monthly. American Association for the Advancement of Science. 1915. p. 21.
  20. Contaminant analysis of organochlorines in blubber biopsies from blue whales in the St. Lawrence Seaway
  21. George L. Small "The Blue Whale" 1971, Columbia University Press
  22. Long, John A. (11 October 2012). "The Dawn of the Deed: The Prehistoric Origins of Sex" University of Chicago Press. p. 24. ISBN 978-0-226-49254-4. Retrieved 3 October 2012.
  23. 23,0 23,1 23,2 23,3 Size and Description of the Blue Whale Species
  24. Mackintosh, N. A.; Wheeler, J. F. G. (1929). "Southern blue and fin whales". Discovery Reports. I: 259–540.
  25. 25,0 25,1 25,2 25,3 25,4 25,5 American Cetacean Society Fact Sheet – Blue Whales
  26. A week in the life of a pygmy blue whale: migratory dive depth overlaps with large vessel drafts
  27. 27,0 27,1 27,2 Underwater Sounds from the Blue Whale, Balaenoptera musculus
  28. 28,0 28,1 Detailed Information about Blue Whales
  29. Blue whale feeding methods are ultra-efficient
  30. Migrating blue whales rediscover ‘forgotten’ waters
  31. Mechanics, hydrodynamics and energetics of blue whale lunge feeding: efficiency dependence on krill density
  32. Nemoto T (1957). "Foods of baleen whales in the northern Pacific". Sci. Rep. Whales Res. Inst. 12: 33–89.
  33. 33,0 33,1 Blue Whale – ArticleWorld
  34. The Power and Beauty of Two Blue Whales Racing
  35. Body weight of some species of large whales
  36. 36,0 36,1 IUCN: Balaenoptera musculus

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]