Pāriet uz saturu

Čehoslovāku leģioni

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Čehoslovāku leģions)
Čehoslovāku leģioni
(čehu: Československé legie; slovāku: Československé légie)
Leģiona ģērbonis
Founded 1914. gadā
Beidza pastāvēt 1920. gadā
Allegiance Valsts karogs: Čehoslovākija Čehoslovākija
Tips Sauszemes karaspēks
Lielums
  • 9 600 Francijā
  • 13 653 un 489 virsnieki in Itālijā
  • 50 000 Krievijā
Motto(s) "Nazdar (Hello)"
Colors             
Equipment Bruņuvilciens
Komandieri
Ievērojami
komandieri
Ordeņi
Universālais kaujas karogs
Čehoslovāku armijas (C.S.Armada) plakāts Francijā.

Čehoslovāku leģioni (čehu: Československé legie; slovāku: Československé légie) bija čehu (>90% no kopējā skaita) un slovāku (<10%) militārs formējums, kas Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara laikā karoja pret Centrālajām lielvalstīm un Padomju Krievijas karaspēku.

1917. gadā ar Krievijas varas iestāžu atbalstu Francijas armijā dienējošajam slovāku aktīvistam Milanam Rastislavam Štefānikam izdevās no Austroungārijas armijas čehu un slovāku karagūstekņiem noorganizēt čehoslovāku korpusu, kas vēlāk kļuva par Čehoslovākijas nacionālās armijas kodolu.

1916. gadā Tomāšs Gariks Masariks, Milans Rastislavs Štefāniks un Edvards Benešs nodibināja Čehoslovakijas Nacionālo padomi, kas kļuva par atzītu čehoslovāku pārstāvniecības orgānu. Pēc Februāra revolūcijas Masariks un Štefāniks ieradās Krievijā, kur pārliecināja Krievijas pagaidu valdību par nepieciešamību dibināt Čehoslovāku leģionu cīņai pret Austroungārijas karaspēku. Jūnija ofensīvas laikā Čehoslovāku leģions sakāva austriešu un vācu karaspēku Zborivas kaujā 1917. gada jūlijā un Bahmačas kaujā 1918. gada 8.-13. martā. Pēc Brestļitovskas miera līguma noslēgšanas 1918. gada maijā Čeļabinskā notika konflikts starp Čehoslovāku leģiona karavīriem un Austroungārijas armijas karagūstekņiem, kas atgriezās mājup no Sibīrijas nometnēm. Nevēloties sabojāt attiecības ar Padomju Krievijas tālaika sabiedrotajām Centrālajām lielvalstīm, Padomju Krievijas Ārlietu Tautas komisārs Ļevs Trockis lika atbruņot Čehoslovāku leģionu. Tas izraisīja leģiona sacelšanos, kas beidzās ar to, ka Čehoslovāku leģions pārņēma savā kontrolē Transsibīrijas dzelzceļu. Kad 1918. gada jūlijā Čehoslovāku leģions pietuvojās Jekaterinburgai, boļševiki izlēma nošaut gāztā ķeizara Romanova ģimeni.

1919. gada septembrī čehoslovāku leģiona sastāvā iekļāva latviešu strēlnieku Troickas bataljonu, kas nodrošināja dzelzceļa apsardzību uz rietumiem no Krasnojarskas. Pēc atkāpšanās no Omskas 1919. gada novembrī pasliktinājās Čehoslovāku leģiona attiecības ar Kolčaka valdību, kas beidzās ar to, ka čehoslovāki pēc Baltās kustības sakāves Sibīrijā 1920. gada janvārī Irkutskā Kolčaku izdeva boļševikiem, kas viņu drīz vien sodīja ar nāvi.

Līdz 1920. gada novembrim no Vladivostokas ostas vairāk nekā 72 tūkstoši Čehoslovāku leģiona karavīru atgriezās Eiropā; kritušo karavīru skaits pārsniedza 4000.

Hanaku strēlnieku pulka karavīri (1917).
  • Korpusa štābs
  • 1. husītu strēlnieku divīzija
  • 2. strēlnieku divīzija
  • Rezerves strēlnieku brigāde (divi pulki un sapieru pusrota)

Padomju viedoklis

[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas padomju enciklopēdija (LPE) Čehoslovāku leģiona sacelšanos dēvē par kontrrevolucionāru "čehoslovāku korpusa dumpi" pret padomju varu Pievolgā, Urālos un Sibīrijā, ko organizējuši Antantes aģenti. Dumpinieki ar vietējo baltgvardu, meņševiku un eseru atbalstu nodibinājuši baltgvardu varu. Padomju Austrumu frontes karaspēks (pavēlnieks Jukums Vācietis) 1919. gada augustā apturējis dumpinieku uzbrukumu un septembrī-novembrī viņus sakāvis. Kopā ar citām Sarkanās armijas daļām pret čehoslovāku korpusa dumpi cīnījušies latviešu strēlnieku 1., 2., 3., 4., 5. pulks, Torošinas pulks, Liepājas pulks.[1]