Ķeģis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Ķeģis
Acanthis flammea (Linnaeus, 1758)
Ķeģis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaZvirbuļveidīgie (Passeriformes)
ApakškārtaDziedātājputni (Passeri)
DzimtaŽubīšu dzimta (Fringillidae)
ApakšdzimtaDadzīšu apakšdzimta (Carduelinae)
ĢintsĶeģi (Acanthis)
SugaĶeģis (Acanthis flammea)
Sinonīmi
  • Carduelis flammea
  • Carduelis rostrata
  • Carduelis islandica
  • Acanthis islandica
Ķeģis Vikikrātuvē

Ķeģis jeb parastais ķeģis (Acanthis flammea) ir neliels žubīšu dzimtas (Fringillidae) dziedātājputns, kas izplatītas Eirāzijā un Ziemeļamerikā.[1] Izšķir divas pasugas.[2]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķeģis plaši izplatīts Eirāzijas tundras un taigas zonā, attēls uzņemts Somijā
Vasaras periodā tēviņa apspalvojums uz pieres, vaigiem, krūtīm un muguras lejas daļā kļūst koši sarkans
Ķeģim ļoti līdzīgs ir gaišais ķeģis, pa kreisi gaišais ķeģis, pa labi parastais ķeģis

Ķeģis plaši izplatīts Eirāzijas un Ziemeļamerikas tundras un taigas zonā, no Islandes un Norvēģijas rietumos līdz Tālajiem Austrumiem un tālāk Aļaskā, Kanādas ziemeļos un Grenlandē.

Daļa populācijas ir nometnieki, bet ziemeļu populācijas rudenī klejo uz dienvidiem, sasniedzot Centrāleiropu, Vidusāziju, Ķīnas austrumus un ASV ziemeļus. Grenlandes un Islandes populāciju putni ziemā sastopami arī Britu salu ziemeļrietumu daļā.[1][3]

Latvijā[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķeģis Latvijā ir parasts caurceļotājs un ziemotājs, tomēr to skaits gadu no gada ievērojami svārstās. Bijis viens sens ligzdošanas gadījums (1931. gadā Dubultos).[3] Latvijā caurceļo un ziemo nominālpasuga A. f. flammea.[3]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķeģis ir neliela auguma dziedātājputns ar īsu, konisku knābi un viegli šķeltu asti. Ķermeņa garums 11,5—14 cm, spārnu plētums 19—22 cm, svars 10—20 g.[4][5]

Ķeģa augšpuse ir tumši pelēkbrūna ar svītrojumu, apakšpuse balta ar tumšām svītrām uz sāniem, piere sarkana, muguras lejasdaļa pelēkbalta. Aste un spārni tumši brūni, uz spārniem divas baltas šķērssvītras. Pazode melna, kā arī apspalvojums ap acīm melns. Īsās kājas melnas vai tumši brūnas. Knābis gaiši dzeltens ar melnu galu, acis tumši brūnas.

Tēviņam vasaras periodā apspalvojumam uz galvas, vaigiem, krūtīm un muguras lejas daļā attīstās koši sarkans tonis. Mātīte līdzīga tēviņam, bet tai sarkana ir tikai piere vai arī tonējums ir tik tikko manāms. Jaunie putni līdzīgi mātītei, bet ir brūnāki un uz galvas virsas nav sarkanā toņa. Arī to knābis ir melns, dzeltens tas kļūst tikai rudenī pēc pirmās spalvu nomaiņas. Ziemas periodā ķeģa apspalvojums ir gaišāks nekā vasarā.[4][6]

Ķeģa ķermeņa spalvas garas ar mīkstiem galiem, tādējādi tās efektīvi spēj satvert daudz gaisa, aizsargājot ķermeni no aukstuma. Apspalvojums sedz arī tās ķermeņa daļas, kas lielākajai daļai citu putnu ir bez apspalvojuma. Ja kļūst pa siltu, putns šīs spalvas ar knābi izrauj.[4][6]

Līdzīgas sugas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Salīdzinot ar ļoti līdzīgo gaišo ķeģi, ķeģis ir tumšāks, brūnāks, ar izteiktāku svītrojumu. Ķeģis ir arī nedaudz mazāks, bet tā knābis garāks. Krūtis košāk sarkanas kā gaišajam ķeģim.[7] Ķeģis ir arī ļoti līdzīgs mazajam ķeģim. Pirmais ir lielāks un gaišāks. Mātītes visām trim sugām ir praktiski neatšķiramas. Ir sistemātiķi, kas visas šīs trīs sugas sistematizē kā vienas sugas pasugas.[6] Tomēr pēdējos gados noskaidrots, ka, lai arī dažādo ķeģu izplatība pārklājas, starp šīm grupām praktiski nenotiek hibridizēšanās.[8]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķeģis ir ļoti izveicīgs un spēj karāties zarā ar galvu uz leju
Ķeģi veido monogāmus pārus uz vienu sezonu

Ziemeļos ķeģis ligzdo zemieņu bezmežu tundrā un sausos viršu tīreļos, kuros aug pundurbērzi un kārkli, arī atklātos taigas priežu, ciedru un egļu mežos un zemos kalnos līdz 2200 m virs jūras līmeņa. Areāla dienvidos ķegis mājo mežmalās, purvos un krūmainās upju ielejās, kur aug bērzi, kārkli, vītoli, kadiķi, melnalkšņi, pīlādži un priedes.[1][6][9]

Rudens klejojumus un migrācijas pārlidojumus veic nelielos baros, kuros parasti ir 30—50 īpatņi, bet var būt līdz 100 īpatņiem. Toties pavasarī bari ir lieli, līdz 1000 īpatņiem.[9] Ziemas periodā aukstās naktīs ķeģis ierokas sniegā un nakšņo zem sniega segas.[4] Ārpus vairošanās sezonas ķeģu baros dominē teviņi, toties ligzdošanas sezonā dominē mātītes.[6]

Barošanās[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķeģis galvenokārt barojas ar dažādām nelielām sēklām, piemēram, alkšņu un bērzu, vai graudzāļu sēklām, ar pumpuriem, asniem, lapām, ogām un jaunajiem dzinumiem. Ligzdošanas sezonā barojas ar kukaiņiem un to kāpuriem, piemēram, blaktīm, mušām, odiem, tauriņiem, vabolēm un arī ar zirnekļiem.[1][4][6]

Barību galvenokārt meklē kokos, bet barojas arī garos pļavas augos. Ziemas periodā apmeklē putnu barotavas. Ķeģis ir ļoti izveicīgs un spēj karāties zarā ar galvu uz leju. Lobot sēklas, tās pietur ar pirkstiem. Ķeģis barības vada atzaros var noglabāt barību, apēdot to vēlāk klusākā vietā vai aukstā ziemas naktī.[4] Ligzdošanas sezonā barojas nelielās grupās vai pa pāriem, bet ārpus tās lielos baros (līdz 100 īpatņiem), kas jaukti ar gaišajiem ķeģiem.[6]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķeģa olas

Ligzdošanas sezona ilgst no aprīļa beigām līdz augustam. Veido monogāmus pārus uz vienu sezonu. Riesta laikā tēviņš veic rituālo lidojumu un mātītes barošanu. Tēviņi var sakauties par mātītes uzmanību. Ligzdo pa atsevišķiem pāriem vai vaļīgās kolonijās. Katram pārim ap ligzdu ir neliela teritorija, kuru tas aizsargā, kā arī tēviņš līdz perēšanai apsargā arī mātīti.[1][4][6]

Kausveida ligzdu būvē mātīte, tēviņš reizēm tai piegādā materiālus. Tā vīta no sausas zāles, smalkiem zariņiem, augu plūksnām un saknītēm, mizas stērbelītēm un sūnām, no iekšpuses izklāta ar dzīvnieku vilnu un spalvām. Parasti atrodas ūdens tuvumā vai virs ūdens, kādā krūmā vai kokā, tuvu stumbram, līdz 5 m augstumā no zemes. Var būt arī uz zemes vai klinšu spraugā.[1][4][6]

Sezonā parasti viens perējums, retumis divi. Dējumā 4—6 gaiši zilizaļas olas ar tumšiem raibumiņiem.[1][4] Inkubācijas periods ilgst 10—13 dienas, perē tikai mātīte. Tēviņš to tikmēr baro. Par mazuļiem rūpējas abi vecāki. Visbiežāk tēviņš sagādā barību un to atdod mātītei, bet mātīte baro mazuļus. Putnēni tiek baroti ar mīkstiem bezmugurkaulniekiem, lai gan atsevišķos reģionos tikai ar spilvju (Eriphorum) sēklām. Jaunie putni ligzdu atstāj pirms sākuši lidot, apmēram 10—15 dienu vecumā. Vecāki turpina rūpēties, līdz tie sasniedz apmēram 26 dienu vecumu. Dzimumgatavību sasniedz gada vecumā, dzīves ilgums līdz 7 gadiem.[4][6]

Sistemātika[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ķeģim ir 2 pasugas:[2]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 1,5 1,6 IUCN: Acanthis flammea
  2. 2,0 2,1 World Bird List: Finches, euphonias, longspurs, Thrush-tanager, 2018
  3. 3,0 3,1 3,2 «Ornitofaunistika: Parastais ķeģis Acanthis flammea». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2017. gada 26. jūlijā. Skatīts: 2018. gada 21. martā.
  4. 4,0 4,1 4,2 4,3 4,4 4,5 4,6 4,7 4,8 4,9 ARKive: Common redpoll (Carduelis flammea)
  5. Alive: Redpoll (Acanthis flammea)
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 6,4 6,5 6,6 6,7 6,8 6,9 Oiseaux-birds: Common Redpoll
  7. Oiseaux-birds: Arctic Redpoll or Hoary Redpoll
  8. Sangster, George; Knox, Alan G.; Helbig, Andreas J.; Parkin, David T. (2002). "Taxonomic recommendations for European birds". Ibis. 144 (1): 153–159. doi:10.1046/j.0019-1019.2001.00026.x
  9. 9,0 9,1 Обыкновенная чечетка | Шекілдек

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]