Astoņarpus

Vikipēdijas lapa
Astoņarpus
Oriģinālais
nosaukums

Otto e mezzo
Žanrs sirreālisms, komēdija, drāma
Režisors Federiko Fellīni
Producents
Scenārija autors
Galvenajās
lomās
Mūzika Nino Rota
Operators Džanni Di Venaco
Studija
Izplatītājs
Izdošana
  • 1963. gada 14. februāris
Ilgums 138 minūtes
Valsts
Valoda itāļu
IMDb profils

"Astoņarpus" (itāļu: Otto e mezzo, ) ir 1963. gada Itālijas un Francijas sirreālā komēdijdrāma, kuras režisors ir Federiko Fellīni. Filmā galvenās lomas attēlo Marčello Mastrojanni, Anuka Emē, Rosella Falka un Klaudija Kardināle.

Filma ir par slavenu itāļu kinorežisoru Gvido Anselmi (Mastrojanni), kurš, uzņemot zinātniskās fantastikas filmu, cieš no radošās krīzes.

"Astoņarpus" ieguva Amerikas Kinoakadēmijas balvas par labāko filmu svešvalodā un labākajiem kostīmiem. "Astoņarpus" tiek uzskatīta par eksperimentālo filmu. Britu Filmu institūta Sight & Sound 50 visu laiku labāko filmu kritiķu sarakstā filma ierindojās 10. vietā, savukārt režisoru sarakstā tā ierindojās 4. vietā.[1] 2018. gadā filma ieņēma 7. vietu BBC 100 izcilāko svešvalodu filmu sarakstā.[2] Tā tiek uzskatīta par vienu no visu laiku labākajām un ietekmīgākajām filmām.

Sižets[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Uzmanību! Turpmākajā tekstā var tikt atklātas nozīmīgas detaļas par filmas saturu!
Marčello Mastrojanni Gvido Anselmi lomā

Gvido Anselmi ir slavens itāļu kinorežisors, kurš cieš no radošās krīzes. Apstājies pie savas jaunākās filmas, kurā ir iekļautas autobiogrāfiskas atsauces, viņš ir zaudējis iedvesmu gan māksliniecisko, gan laulības problēmu dēļ. Mēģinot atgūties greznā kūrortā, Gvido nolīgst kādu labi pazīstamu kritiķi, lai viņš pārskatītu viņa idejas filmai, taču viņš tās kritizē. Gvido redz sapņus par "ideālu sievieti", ko viņš uzskata par sava stāsta atslēgu. Pie viņa ierodas viņa mīļākā Karla. Neskatoties uz visu, viesnīcā uzturas filmas veidotāji, kā arī ir izbūvēts milzīgs komplekss ar kosmosa kuģa palaišanas platformu zinātniskās fantastikas filmai.

Klaudija Kardināle kā Klaudija jeb "ideālā sieviete"

Gvido atzīstas kardinālam, ka nav laimīgs. Kardināls atbild, jautājot, kāpēc viņam vajadzētu būt laimīgam, jo ​​tāds nav viņa darbs. Gvido uzaicina pie sevis atsvešināto sievu Luīzu un viņas draugus. Uzzinot, ka viņš ir neuzticīgs, viņi sastrīdas. Tikmēr producents, neapmierināts ar filmēšanās kavēšanos, sarīko seansu, lai apstiprinātu aktierus lomām. Luīze, redzot, ka Gvido viņu un Karlu izmantoja kā varoņu prototipus savā filmā, beidzot nolemj šķirties ar Gvido, pārmetot viņam savtīgumu un nepatieso redzējumu par viņu laulības dzīvi, ko viņš demonstrēs filmā. Pēc šī strīda Gvido sāk ienīst savu iecerēto filmu. Atgriežoties seansā, Gvido redz Klaudiju, kura izskatās tieši kā pat kā "ideālā sieviete" no savām vīzijām. Gvido stāsta viņai, ka filma ir par izdegušu vīrieti, kurš "ideālajā sievietē" atrod glābiņu. Klaudija secina, ka galvenais varonis ir nesimpātisks, jo nav spējīgs mīlēt.

Producents paziņo, ka filmēšana sāksies pēc nedēļas un aizved Gvido līdz kosmosa kuģa palaišanas platformai, kur notiks preses konference. Tur žurnālisti viņam uzbrūk ar jautājumiem. Nespējot to izturēt, Gvido metaforiski iedomājas, ka nošauj sevi. Kompleksu sāk demontēt un kritiķis atzīstas, ka Gvido rīkojas pareizi, atceļot filmu.

Filmas beigās parādās visi varoņi ar ko Gvido iepazinās filmas gaitā. Visi sāk dejot apkārt filmas dekorācijām.

Tēmas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

"Astoņarpus" ir autobiogrāfiska filma.[3][4] Tā ir par grūtībām, kas saistītas ar radošo procesu un gan tehniskajām, gan personīgām problēmām, ar kādām saskaras mākslinieki, kad no viņiem sagaida kaut ko personisku, vienlaikus saskaroties ar savām problēmām.

Filmas nosaukums simbolizē astoto ar pusi režisēto filmu.[3]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «The 100 Greatest Films of All Time». BFI (angļu). Skatīts: 2021-08-06.
  2. «The 100 greatest foreign-language films». www.bbc.com (angļu). Skatīts: 2021-08-06.
  3. 3,0 3,1 Alexander Sesonske. «8½: A Film with Itself as Its Subject». The Criterion Collection (angļu). Skatīts: 2023-06-26.
  4. Michael Newton. «Fellini’s 8½ – a masterpiece by cinema’s ultimate dreamer». The Guardian (en-GB), 2015-05-15. ISSN 0261-3077. Skatīts: 2023-06-26.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]