1. latviešu strēlnieku brigāde
1. latviešu strēlnieku brigāde bija latviešu strēlnieku bruņots formējums, kura vienības piedalījās Pirmā pasaules kara kaujās no 1915. līdz 1918. gadam. Brigādi izveidoja 1916. gada 3. novembrī un tās komandieris bija ģenerālis Augusts Ernests Misiņš (no 6.11.1916.), pulkvedis Georgs Karlsons (no 13.3.1917.), pulkvedis Kārlis Goppers (no 7.4.1917.), pulkvedis Mārtiņš Peniķis (no 6.10.1917.). 1917. gada 30. decembrī 1. latviešu strēlnieku brigāde tika pārdēvēta par 1. latviešu strēlnieku divīziju (komandieris pulkvedis Gustavs Mangulis) un iekļauta latviešu strēlnieku korpusā. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī latviešu strēlnieku vienības tika demobilizētas.
Bataljonu izveide
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1. Daugavgrīvas un 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljonu sāka veidot 1915. gada 16. augustā, 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljonu 1915. gada 26. augustā, bet to formēšanu pabeidza 14. oktobrī apstākļos, kad Vācijas Impērijas karaspēks jau bija okupējis Kurzemes guberņu un plānoja ieņemt Rīgu. Tie tika formēti no brīvprātīgajiem jaunekļiem 17-20 gadu vecumā. 4. Vidzemes latviešu strēlnieku bataljonu sāka veidot 1915. gada septembrī, bet pabeidza 1916. gada 2. februārī. To formēja no jau agrāk citās Krievijas karaspēka daļās iesauktajiem latviešiem.[1]
Sākotnēji katrā bataljonā bija četras rotas un piecas komandas - izlūku, ložmetēju, jātnieku-spridzinātāju, sakaru un saimniecības. Bataljona personālsastāvs - 26 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1246 instruktori un kareivji. Tajā bija arī 164 zirgi, 4 ložmetēji un 47 rati. Katrā bataljonā izveidojās savs kara orķestris. 1916. gada vasarā katrā bataljonā izveidoja papildus divas rotas.
Pulku izveide
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1916. gada 3. novembrī latviešu strēlnieku bataljonus pārveidoja par pulkiem. Pulkā bija astoņas rotas un astoņas komandas - ložmetēju, sapieru, jātnieku izlūku, kājnieku izlūku, sakaru, policijas, ieroču lasīšanas un tranšeju lielgabalu. Personālsastāvs - 50 virsnieki, 7 ārsti un ierēdņi, 1497 instruktori un kareivji, 8 savvaļnieki. Tajā bija arī 290 zirgi un 104 rati. 5. Zemgales, 6. Tukuma, 7. Bauskas un 8. Valmieras latviešu strēlnieku pulkus apvienoja 2. latviešu strēlnieku brigādē.[2]
Tādējādi latviešu strēlnieku brigādes četros pulkos kopā bija jābūt 200 virsniekiem, 28 ārstiem un ierēdņiem, 5988 instruktoriem un kareivjiem un 32 savvaļniekiem.
1. latviešu strēlnieku brigādes struktūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks (komandieri: pulkvežleitnants Rūdolfs Bangerskis (25.8.1915.-18.11.1916.), pulkvedis Georgs Karlsons (18.11.1916.-13.3.1917.), pulkvežleitnants Frīdrihs Briedis (no 13.3.1917.), simbols: uzlecoša saule ar krustotiem šķēpiem, devīze: "Nebēdaities kara vīri, sidrabota saule lēc")
- 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulks (komandieris pulkvedis Jānis Francis (no 11.9.1916.), kapteinis Roberts Kļaviņš (vietas izpildītājs no 28.6.-24.9.1916.), pulkvežleitnants Eduards Pēteris Pauls (no 24.9.1916.), pulkvedis Rūdolfs Bangerskis (vietas izpildītājs 28.11.-30.12.1916.), pulkvedis Mārtiņš Peniķis (no 30.12.1916.), simbols: Pērkona roka met zibeņus uz tēvijas ienaidniekiem, devīze: "Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā")
- 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks (komandieris pulkvedis Jānis Kalniņš (no 28.9.1915.), simbols: ozols ar varavīksni, devīze: "Uz ežiņas galvu liku, sargāt savu tēvu zemi")
- 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks (komandieris pulkvežleitnants Eduards Pēteris Pauls (no 12.10.1915.), pulkvedis Ansis Zeltiņš (no 18.3.1916.), Rūdolfs Bangerskis (aizvietotājs 27.1.-11.2.1917.), pulkvedis Ansis Zeltiņš (no 11.2.1917.) simbols: uzlecoša saule ar zobenu un ozola zaru pār to).
Pirmās kaujas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pirmo kauju 1915. gada 25. oktobrī Tīreļa purvā sāka 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 2. un 3. rotas, pirmos kritušos latviešu strēlniekus 28. oktobrī apglabāja Meža kapos, kur tika likts pamats vēlākajiem Brāļu kapiem. 1915. gada 29. oktobrī 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 1. rota poručika F.Brieža vadībā apturēja vācu karaspēka virzīšanos uz Rīgu netālu no Vidzemes un Kurzemes guberņu robežas pie Misas upes, bet novembra sākumā 2. Rīgas un 3. Kurzemes latviešu strēlnieku bataljoni atsita vācu uzbrukumu Slokai. 1916. gada martā un jūlijā 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons piedalījās kaujās pie Ķekavas.
Ziemassvētku un Janvāra kaujas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1916. gada 23. decembrī (5. janvārī pēc jaunā stila) 5.00 no rīta 1.latviešu strēlnieku brigādes pulki pārrāva vācu nocietinājumu līniju un ieņēma teritoriju vācu aizmugurē apmēram 3 kilometru dziļumā. Tomēr uzbrukums apstājās, jo netika piesūtītas rezerves. 5. janvāra vakarā vairāku vāciešu pretuzbrukumu rezultātā šo frontes pārrāvuma vietu neizdevās noturēt, un strēlnieku daļām bija jāatkāpjas izejas pozīcijās. 1.brigādes zaudējumi šajā kauju dienā vien pārsniedza 2500 karavīru - kritušo, ievainoto un bez vēsts pazudušo.
Pēc ģenerāļa Auzāna aplēsēm 1. latviešu brigādē Ziemassvētku kauju laikā piedalījās 5917 strēlnieki. Kauju laikā krituši, ievainoti un pazuduši bija 62 virsnieki un 2857 kareivji, no tiem 5. janvārī, pirmajā kaujas dienā, 53 virsnieki un 2274 kareivji. Visvairāk virsnieku zaudēja 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulks: kritušus — 3, ievainotus un kontuzētus — 15, pazudušus — 2, kopā — 20 virsniekus; tad 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulks - krituši — 3, ievainoti un kontuzēti 10, pazudis 1, un 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulks: ievainoti 7 virsnieki. Cietušo kareivju skaits vismazākais bija 1. pulkā (591), pārējos pulkos gandrīz vienāds — ap 700 kareivju.[3]
Janvāra kaujas norisinājās no 23. līdz 31. janvārim un tajās līdzās krievu armijas daļām piedalījās 1. latviešu brigāde un 2. latviešu brigādes 5. Zemgales un 6. Tukuma pulks. Pēc ģenerāļa Auzāna aplēsēm Janvāra kaujās 1. latviešu strēlnieku brigādē bija krituši, ievainoti un pazuduši 65 virsnieki (krituši ne vairāk kā 23) un 2736 kareivji, no tiem krituši ne vairāk par 437.[3]
Likvidācija
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Pēc Oktobra revolūcijas 1917. gada 30. decembrī 1. latviešu strēlnieku brigāde tika iekļauta jaunizveidotajā latviešu strēlnieku korpusā, kuru komandēja pulkvedis Jukums Vācietis. Korpuss sastāvēja no divām divīzijām, kuras komandēja Gustavs Mangulis un Pēteris Avens. Pēc Brestļitovskas miera līguma nosacījumiem 1918. gada 6. aprīlī Krievijas Padomju valdība izdeva rīkojumu par latviešu strēlnieku pulku demobilizāciju un latviešu strēlnieku divīzijas izveidi Sarkanās armijas sastāvā.
Apbalvotie strēlnieki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Ludvigs Adlers, 3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka praporščiks. 1917. gada 12. janvārī pie Ložmetējkalna stājās kritušā rotas komandiera vietā, smagi ievainots, turpināja kauju, līdz atsita pretinieku. Pēc tam bezsamaņas stāvoklī tika evakuēts, ievainojuma dēļ zaudēja kreiso roku. Apbalvots ar Vladimira ordeņa IV šķiru.[4]
- Rūdolfs Bangerskis, 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka kapteinis, vēlāk pulkvežleitnants, pulka komandieris (25.8.1915.-18.11.1916.), vēlāk 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka pulkvedis, vēlāk latviešu strēlnieku brigādes štāba priekšnieks. 1917. gada 17. janvārī kaujā pie Ložmetējkalna personiski veica izlūkošanu un noskaidroja frontes stāvokli, zem tiešas un niknas apšaudes veda pulku durkļu cīņā un atkaroja zaudētās pozīcijas.[5]
- Leopolds Berkolds, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka poručiks. 1917. gada 12. janvārī pie Ložmetējkalna ar rezerves rotu devās uzbrukumā, apturēja vāciešus un nodrošināja latviešu strēlnieku pozīciju labā spārna stāvokli. Šajā kaujā tika smagi ievainots.[6]
- Jānis Bērziņš, 2. Rīgas latviešu strēlnieku bataljona, vēlākā pulka, kapteinis no 1915. gada beigām. Apbalvots ar Staņislava II, III šķ., Annas II, III, IV sķ. Vladimira IV šķ. ordeņiem. 1917. gada 21. augustā pie Šmīziņa kroga Mazās Juglas tuvumā ar izlūku un sapieru komandām pēc krievu karaspēka atkāpšanās noturēja fronti, atsita visus vācu uzbrukumus līdz pat atkāpšanās pavēles saņemšanai.[7]
- Frīdrihs Briedis, 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka kapteinis, vēlāk pulkvedis, pulka komandieris (no 13.3.1917.). No 1915. gada 1. augusta 1. rotas komandieris, 1915. gada 16. oktobrī piedalījās kaujās pie Misas upes, 1916. gada 8. martā smagi ievainots kaujā pie Ķekavas. 1916. gada 23. decembrī ar savu bataljonu bez artilērijas sagatavošanas pirmais pārrāva vāciešu dzeloņstiepļu aizžogojumus un sīvā cīņā izsita pretinieku no pozīcijām. Piedalījās vācu smagās baterijas saņemšanā, tika smagi ievainots. Apbalvots ar Jura krusta IV šķ., Jura Zelta zobenu. Vladimira IV šķ., Annas II, III, IV šķ., Staņislava II, III šķ. ordeņiem. Par varonību Ziemassvētku kaujās iecelts par pulka komandieri.[8]
- Roberts Žanis Briesma-Briesme, poručiks 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulkā no 1916. gada 11. aprīļa. 1916. gada 23. decembrī pēc vācu frontes pārraušanas pie Mangaļiem ar savu rotu uzbruka Skangaļu mājām, ienaidnieka ugunī durkļu cīņā iekaroja 3 blindāžas. Apbalvots ar Staņislava IV šķ., Vladimira IV šķ. ordeņiem, Jura krusta IV šķ.[9]
- Ansis Zeltiņš, pulkvedis, 4. Vidzemes latviešu strēlnieku pulka komandieris. 1916. gada 23. decembrī Ziemassvētku kaujās ar savu pulku sīvā cīņā ieņēma vācu nocietinātās blindāžas, kur saņēma vairākus gūstekņus un ložmetējus. Tajā pašā vakarā, kad pretinieku spiediena dēļ latviešu daļas atkāpās uz pirmās līnijas ierakumiem, viņš sapulcēja atlikušos karavīrus un ar tiem aizstāvēja ieņemtā rajona labo spārnu līdz atiešanas pavēles saņemšanai. 1917. gada 12. janvārī pie Ložmetējkalnā zem iznīcinošas ložmetēju un mīnmetēju uguns pirmajās līnijās atkal ieņēma nocietinātās zemnīcas un noturēja tās līdz vakaram nepārtrauktā ienaidnieka ugunī. Apbalvots ar vairākiem Annas un Vladimira ordeņiem, par nopelniem Ziemassvētku kaujās - ar Jura zobenu. Jura krusta IV šķ. viņam piešķīruši paša kareivji. Apbalvots arī ar Serbijas karaļa Karadžordževiča IV šķ. ordeni. Ievainots pie Ložmetējkalna, arī pie Juglas.[10]
Kaujās kritušie virsnieki
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Eduards Ķencis, 2. Rīgas latviešu strēlnieku pulka podporučiks (leitnants), dzimis 1896. gadā, kritis 1916. gada 8. marta kaujā pie Ķekavas.
- Teodors Pīrāgs, 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona 2. rotas podporučiks, dzimis 1893. gadā, ievainots 1916. gada 8. martā pie Ķekavas. Miris 15. martā, pēc nāves paaugstināts poručika pakāpē.
Skatīt arī
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Latviešu Konversācijas vārdnīca XI. sējums, 1934.-1935., 21388-90 slejas
- ↑ Latviešu Konversācijas vārdnīca XI. sējums, 1934.-1935., 21390 sleja
- ↑ 3,0 3,1 «Ģenerālis A. Auzāns. Ziemassvētku un janvāra kauju upuri. "Latviešu strēlnieki", 31., 3087- 3105 lpp. (1940)». Lacplesis.com. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2006-02-08. Skatīts: 2011-10-28.
- ↑ «L.k.o.k. biogrāfija». Lkok.com. Skatīts: 2011-10-28.
- ↑ «L.k.o.k. biogrāfija». Lkok.com. 1925-02-20. Skatīts: 2011-10-28.
- ↑ «L.k.o.k. biogrāfija». Lkok.com. Skatīts: 2011-10-28.
- ↑ «L.k.o.k. biogrāfija». Lkok.com. Skatīts: 2011-10-28.
- ↑ «L.k.o.k. biogrāfija». Lkok.com. Skatīts: 2011-10-28.
- ↑ «L.k.o.k. biogrāfija». Lkok.com. 1933-11-16. Skatīts: 2011-10-28.
- ↑ «L.k.o.k. biogrāfija». Lkok.com. Skatīts: 2011-10-28.