1949. gada marta deportācijas
1949. gada marta deportācijas (igauņu: Märtsiküüditamine — 'marta izvešanas') bija Padomju Savienības okupācijas iestāžu veikta masveidīga Baltijas valstu iedzīvotāju izvešana uz attāliem PSRS apgabaliem 1949. gada 25.—29. martā. Deportācijās, kuras tika slepeni sauktas par operāciju "Krasta banga" (krievu: операция «Прибой»), tika izsūtīti vairāk nekā 90 000 Baltijas valstu iedzīvotāju, gandrīz puse no viņiem bija no Latvijas.
Sagatavošana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1949. gada 29. janvārī tika pieņemts pilnīgi slepens PSRS Ministru padomes lēmums, kurā bija noteiktas Baltijas valstu izsūtāmo kategorijas:
- "kulaki" un viņu ģimenes,
- "bandītu" (t. i. partizānu) un "nelegālistu" ģimenes, kā arī notiesāto un nošauto partizāņu ģimenes locekļi,
- legalizējušies partizāni un viņu ģimenes locekļi, kuri turpina nodarboties ar pretpadomju darbību,
- partizāņu atbalstītāju ģimenes locekļi.
Lēmumā bija norādīts, ka nepilngadīgie un darba nespējīgie ģimenes locekļi netiks pakļauti izsūtīšanai, bet viņi var brīvprātīgi doties līdzi savām ģimenēm, taču praksē tā nenotika — tika izsūtīti visi ģimenes locekļi, kas izsūtīšanas brīdī bija mājās.[1] Tādējādi 28,6 % no izsūtītajiem bija bērni līdz 16 gadu vecumam. Iedzīvotājus izsūtīja pamatojoties uz sarakstiem, kurus apstiprināja savienoto republiku ministru padomes. Izsūtīšanu uzdeva veikt Valsts drošības ministrijai. Deportāciju veikšanai no Krievijas papildus ieveda 4500 karavīru Latvijā un 4350 Igaunijā. Izsūtīšanu Baltijā veica 76 212 cilvēki. 18 387 no tiem bija iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, 28 404 — komunistu partijas un padomju aktīva darbinieki, 21 206 — PSRS VDM iekšējā karaspēka karavīri un 8215 profesionāli čekisti.[2]
Izvešana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Lai arī akcija tika gatavota lielā slepenībā un vietējie darbinieki, kam bija jāpiedalās par ceļa rādītājiem un īpašumu uzskaitītājiem, tika instruēti tikai dažas stundas pirms operācijas sākuma, tomēr bija informācijas noplūde un diezgan liels skaits potenciālo izsūtāmo paslēpās. Izsūtīšanu veica 9—10 cilvēku grupas ar to komandieri — VDM operatīvo darbinieku priekšgalā. Izsūtāmajiem bija atļauts ņemt līdzi 1500 kg mantu uz vienu ģimeni, bet izvedēji parasti nedeva pietiekamu laiku, lai to izdarītu. Viss pārējais īpašums tika konfiscēts.
Atšķirībā no 1941. gada jūnija deportācijām, kad pieaugušie vīrieši tika atšķirti no ģimenēm un ieslodzīti nometnēs, šoreiz ģimenes izšķirtas netika.
Lielākā daļa izsūtīto nonāca Irkutskas apgabalā (25 834 cilvēki), Omskas apgabalā nonāca 22 542 cilvēki, Tomskas apgabalā — 16 065, Krasnojarskas novadā — 13 823, Novosibirskas apgabalā — 10 064, bet 5451 cilvēks nonāca vistālākajā izsūtījuma vietā — Amūras apgabalā.[3]
Atbilstoši plānam izsūtītie konvoja un to kolhozu un uzņēmumu, kuros tiem būs jāstrādā, pārstāvju pavadībā tika aizvesti uz pastāvīgo izsūtījuma vietu. Lielāko daļu nometināja kolhozos un padomju saimniecībās — 91 795 cilvēkus, zelta ieguves uzņēmumos — 2031 un kokmateriālu sagatavošanas uzņēmumos — 953 cilvēkus, izsūtītajiem paziņojot, ka viņi ir nometināti uz mūžīgiem laikiem. Deportētajiem bija regulāri jāreģistrējas komandatūrā un bija aizliegts pamest nometinājuma vietu.
Deportāciju apjoms[4] | |||
---|---|---|---|
Republika | Ģimenes | Cilvēki | Vilcienu sastāvi |
Igaunija | 7488 | 20 713 | 15 |
Latvija | 13 624 | 42 149 | 31 |
Lietuva | 9518 | 31 917 | 20 |
Kopā | 30 630 | 94 779 | 66 |
Deportācijas Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Latvijā izsūtāmo sarakstus 13.—15. martā apstiprināja apriņķu izpildkomiteju priekšsēdētāji un 17. martā LPSR Ministru padome pieņēma lēmumu „Par kulaku ģimeņu izsūtīšanu no Latvija PSR”.
Latvijā izsūtīšanā piedalījās 8313 VDM karavīri, 3300 VDM darbinieki, 9800 VDM iznīcinātāju bataljonu kaujinieki, kā arī Iekšlietu ministrijas darbinieki, kuru skaits nav zināms. No Latvijas izsūtīja 9147 ģimenes (29 252 cilvēki), kas tika klasificētas kā kulaki, un 3841 nacionālistu ģimenes (12 881 cilvēks). Absolūtais vairākums izsūtīto bija lauku iedzīvotāji. Faktiskais izsūtījumā pabijušo skaits bija lielāks par 25. martā izsūtīto skaitu, jo izsūtītajiem vēlāk pievienojās ģimenes locekļi, kas brīvprātīgi vai piespiedu kārtā devās pie tiem. Ieskaitot arī bērnus, kas dzima izsūtījumā, pavisam 25. marta izsūtīšanas sakarā izsūtījumā atradās 44 191 Latvijas iedzīvotājs.
Latvijas iedzīvotājus izveda uz Amūras, Omskas un Tomskas apgabaliem. Ceļā uz izsūtījuma vietām piedzima 6 bērni, 183 cilvēki gāja bojā. Izsūtījumā gāja bojā 4941 persona jeb 12% no visiem izsūtītajiem.[5]
Deportācija Jēkabpilī un tās apkārtnē
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Deportācija Jēkabpilī un tās apkārtnē notika 1949. gada 25. martā no Krustpils un Daugavas stacijas.
Deportācijās no bijušā Jēkabpils rajona vienas dienas laikā tika represētas un izvestas uz Sibīriju bez tiesībām atgriezties 565 ģimenes, kurās bija arī mazgadīgi bērni. Kopā tika izvesti 1670 cilvēki. Cilvēku izvešanai no Krustpils un Daugavas stacijām tika izmantoti cilvēku transportēšanai nepiemēroti lopu vagoni. 1949. gada deportācijai tika izmantotas 153 operatīvās grupas ar 705 karavīriem un iznīcinātājiem, 125 smagās automašīnas.[6]
Deportācija Lielvārdes pagastā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]1949. gada marta deportācijās no Lielvārdes pagasta netika izsūtīts neviens iedzīvotājs.[7] Tiek uzskatīts, ka tas bijis kolhoza "Lāčplēsis" priekšsēdētāja Edgara Kauliņa, kā arī Lielvārdes ciemata partijas organizācijas sekretāra Kārļa Sebaha saskaņotas rīcības rezultāts.[8]
Izsūtīto atgriešanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Izsūtīto reabilitēšana sākās pēc 1956. gada februāra, kad Ņikita Hruščovs PSKP kongresā nosodīja staļinismu. 1957. gadā PSRS vadība pieņēma lēmumu par administratīvi izsūtīto atbrīvošanu no speciālā nometinājuma vietām. Taču arī pēc atgriešanās daudzi izsūtītie saskārās ar dažādiem ierobežojumiem un diskrimināciju.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ Daina Bleiere, Ilgvars Butulis, Antonijs Zunda, Aivars Stranga, Inesis Feldmanis. Latvijas vēsture: 20. gadsimts. Rīga. Jumava. 2005. ISBN 9984-05-865-4 308.lpp.
- ↑ Strods, Heinrihs. Latvijas cilvēku izvedēji 1949. gada 25. martā
- ↑ «Riekstiņš, Jānis. 33 ešelonos izsūtītie». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2011. gada 17. jūnijā. Skatīts: 2013. gada 17. janvārī.
- ↑ Kalnciema, Aija. Šķiņķe, Iveta. 1949. gada 25. marta deportācijas skaitliskais raksturojums. // Latvijas arhīvi. 2010. Nr.2. 158.—196. lpp. ISSN 1407-2270
- ↑ TSDC 40. gadu deportāciju struktūranalīze
- ↑ "Jēkabpils Vēstis", 2011. 24 II, "Ar smeldzi sirdī šodien liecam galvas".
- ↑ Krejere, Dace. Edgara Kauliņa leģenda jeb kā kolhoznieks ļaudis no deportācijām izglābis. www.lsm.lv. 24.03.2016. Skatīts: 25-03-2016.
- ↑ Egle, Ināra. Kauliņtēvs — Lielvārdes leģenda. Diena. 30.04.1997. Skatīts 25-03-2016.