Aleksandrs Djukovs

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Aleksandrs Djukovs
Александр Дюков
Aleksandrs Djukovs
Personīgā informācija
Dzimis 1978. gada 17. oktobrī (42 gadi)
Maskava, Krievijas PSFR
Pilsonība Karogs: Padomju Savienība PSRS > Karogs: Krievija Krievija
Tautība krievs
Nodarbošanās vēsturnieks, publicists
Augstskola Maskavas Vēsturnieku arhivāru institūts


Aleksandrs Djukovs (krievu: Алекса́ндр Решиде́ович Дю́ков; dzimis 1978. gada 17. oktobrī Maskavā) ir Krievijas vēsturnieks un publicists, fonda "Vēstures atmiņa" direktors.

Publicē savus darbus krievu, angļu, poļu, lietuviešu un igauņu valodās.

Darbība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

2004. gadā absolvēja Maskavas Vēsturnieku arhivāru institūtu. Viņa disertācijas tēma bija padomju partizānu kustība 1941.—1943. gados. Strādāja Krievijas Militārās un tehniskās informācijas aģentūrā. Piedalījās televīzijas kanāla RT raidījumos kā eksperts un vēstures komentētājs.[1] Djukovs ir Krievijas Valsts domes pakļautībā esošās "Vēstures falsifikācijas mēģinājumu pretdarbības komisijas" (Комиссия по противодействию попыткам фальсификации истории в ущерб интересам России) darba grupas loceklis, sagatavo likumprojektu par nacisma rehabilitācijas apkarošanu.

Viena no Djukova darbības jomām ir padomju represiju vēsture Baltijas valstīs[2] un Ukrainā. Sarakstīja pretrunīgi novērtētu rakstu par Kurapatu slaktiņu. Lai gan Djukovs lielākoties izmanto datus no plašajai publikai atvētiem arhīviem, piemēram, no Krievijas Federācijas Valsts arhīva un Krievijas Jaunākās Vēstures Valsts arhīva, viņš citē arī FDD arhīvus, kuriem daudziem pētniekiem pieeja ir ierobežota.[3] Materiālus no FDD arhīviem Djukovs izmantoja savā grāmatā "Genocīda mīts", kurā apgalvoja, ka Igaunijas atcerēšanās par padomju represijām, ieskaitot deportācijas, esot pārspīlēta. Runājot par 1941. gada jūnija deportācijām, kas notika pirms vācu iebrukuma, Djukovs apgalvoja, ka izsūtītie igauņi galvenokārt esot bijuši nacistu domubiedri vai citā veidā bija saistīti ar nacistiem.[4]

2007. gada intervijā Krievijas ziņu aģentūrai REGNUM Djukovs apgalvoja, ka daži igauņu vēsturnieki atkārtojot nepatiesas nacistu propagandas pretenzijas, un nosodīja viņu attieksmi pret 1941. gada 14. jūnija deportācijām. Atsaucoties uz NKVD dokumentiem, Djukovs paziņoja, ka izsūtītājiem esot bijusi pieejama medicīniskā palīdzība un deportāciju laikā esot nomiruši mazāk cilvēku nekā apgalvo igauņi.[5] Reaģējot uz Djukova grāmatu, Igaunijas laikraksts Eesti Ekspress nosauca viņu par revizionistu, kurš glezno padomju politisko represiju attēlu kā "nedaudz sliktāku par ģimenes pikniku".[6]

Asi kritizēja filmu "Padomju stāsts". 2008. gada jūnija sākumā savā blogā publicēja rakstu, kurā paziņoja, ka lai gan viņš ir mierīgs cilvēks, pēc divas trešdaļas šīs filmas noskatīšanās esot gribējis vienu: nogalināt filmas režisoru un nodedzināt Latvijas vēstniecību. Reaģējot uz Djukova izteikumiem, tā laika Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš aicināja iekšlietu ministru Mareku Segliņu izvērtēt vai A. Djukovs nerada draudus Latvijas pilsoņiem,[7] piebilstot, ka "visticamāk, Djukovs ir psihiski nelīdzsvarots cilvēks".[8] Tajā pašā 2008. gadā laikraksts "Diena" publicēja rakstu, kurā apšaubīja Djukova vēsturnieka izglītību.[9]

2012. gada martā iekļauts Latvijā nevēlamo personu sarakstā un kopš tā laika netiek ielaists valstī.[10] Šo statusu viņam piešķīra par to, ka viņš grasījās vest uz Latviju fotoizstādi "Aizvestā bērnība: 1943—1944. Uz Latviju aizdzīto bērnu liktenis" un izrādīt to Rīgas Maskavas namā. Pamatojoties uz Drošības policijas atzinumu par Aleksandra Djukova un viņa kolēğa Vladimira Simindeja "apzinātu nevēlamu rīcību, kas kaitē Latvijas valstij un tās pilsoņiem", Latvijas Republikas Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs abus iekļāva melnajā sarakstā.[11][12]

Kopš 2014. gada augusta Djukovam aizliegts iebraukt arī Lietuvā.[13]

Grāmatas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Latvian documentary causes controversy». Russia Today. 2008. gada 9. aprīlis. Skatīts: 2009. gada 15. aprīlis. As a commentator on the current events programme "Spotlight": «Estonia: Genocide that never was». Russia Today. 2008. gada 28. maijs. Skatīts: 2009. gada 15. aprīlis.[novecojusi saite]
  2. «Кузницы исторических мифов (Русский Проект. June 2007)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-09-26. Skatīts: 2008-06-17. Ignorēts nezināms parametrs |url-status=
  3. Khlevniuk, Oleg (2003). "Review of Jansen and Petrov, Stalin's Loyal Executioner". Kritika: Explorations in Russian and Eurasian History 4 (3): 763. Atjaunināts: 19 June 2008. "The FSB Archive (along with, for example, the Presidential Archive) can be categorized as a "partially open" Russian archive. Access to its documents has typically been irregular and arbitrary, often dependent on politics, personal ties, joint projects with other archives, etc."
  4. Июньская депортация 1941 года
  5. Эксперт: Эстонские историки повторяют измышления нацистской пропаганды (Russian). REGNUM. 2007. gada 26. marts. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 26. jūnijs. Skatīts: 2008. gada 22. jūlijs.
  6. «Deportations were like a family picnic - claim». The Baltic Times. 2007. gada 15. novembris. Skatīts: 2009. gada 15. aprīlis.
  7. Laikraksts: 'The Soviet story' kritizējušais vēsturnieks nemaz nav vēsturnieks Delfi
  8. «Глава МИДа: российский историк — психически неуравновешен». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010-06-20. Skatīts: 2010-06-20.
  9. Nezināmais vēsturnieks Diena
  10. Saskaņietis Kabanovs sadarbojas ar Krievijas vēsturniekiem, kuri iekļauti Latvijas melnajā sarakstā
  11. Krievijas vēsturnieki Djukovs un Simindejs — persona non grata tvnet.lv
  12. Norāda uz Krievijas divkosību Latvijas Avīze
  13. Blacklisted Russian historian denied entry to Lithuania

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]