Padomju stāsts

Vikipēdijas lapa
Padomju stāsts
SovietStory.gif
Režisors Edvīns Šnore
Producents Kristaps Valdnieks
Operators Edgars Daugavvanags
Izdošana
  • 2008. gada 9. aprīlis (Brisele)
  • 2008. gada 5. maijs (Latvija)
Ilgums 85 minūtes
Valsts Karogs: Latvija Latvija
Valoda angļu
IMDb profils

"Padomju stāsts" (angļu: The Soviet Story) ir 2008. gada Latvijas dokumentālā filma, kuras autors un režisors ir Edvīns Šnore, un kuras veidošanu finansiāli atbalstīja Eiroparlamenta Nāciju Eiropas grupa (UEN).

Filmā stāstīts par padomju režīma noziegumiem un līdz 1941. gadam ilgušo PSRS ciešo sadarbību ar nacistisko Vāciju. Filmā citā starpā apskatīti arī tādi notikumi kā Ukrainas golodomors, Molotova—Ribentropa pakts, Katiņas slaktiņš, SS un čekistu sadarbība, kā arī masu deportācijas Padomju Savienībā un ar gulaga sistēmā ieslodzītajiem veiktie medicīniskie eksperimenti.

Filma tika uzņemta Krievijā, Ukrainā, Latvijā, Vācijā, Lielbritānijā, Beļģijā. Uzņemšana ilga vairāk nekā divus gadus. Filmu demonstrējuši vairāki pasaules televīzijas kanāli. Filmas pirmizrādes notika Eiropas parlamentā Briselē 2008. gada 9. aprīlī.

Vērtējumi un reakcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filma izraisīja plašu starptautisku rezonansi uzreiz pēc pirmizrādes Briselē.

2008. gada 17. maijā Krievijas organizācija "Jaunā Krievija", Krievijas Valsts Domes deputāta Maksima Misčenko vadībā organizēja protesta akciju pie Latvijas vēstniecības Maskavā, kuras laikā tika sadedzināta karātavās pakārta lelle filmas režisora Edvīna Šnores atveidā.[1] Britu izdevums The Economist rakstīja: "Edvīna Šnores filma Soviet Story ir līdz šim spēcīgākais līdzeklis pret pagātnes attīrīšanas mēģinājumiem. [...] Nacionālistu bandītu sarīkota lelles sadedzināšana varētu būt savdabīgs "Oskars" latviešu režisoram, kura mērķis bija parādīt mūsdienu Krievijas aklumu pret Padomju Savienības noziedzīgo vēsturi.[2] Krievijas vēsturnieks Aleksandrs Djukovs paziņoja, ka "lai gan esmu mierīgs cilvēks, pēc divas trešdaļas šīs filmas noskatīšanās esmu gribējis vienu: nogalināt filmas režisoru un nodedzināt Latvijas vēstniecību".[3]

Bijušais Lietuvas parlamenta vadītājs Vītauts Landsberģis filmu novērtēja, kā "pasaules klases darbu, kas pasaulei ir jārāda."[4] ASV filmas pirmizrāde notika 2008. gada septembrī. Filmas izrādi atklāja pasaules komunisma upuru memoriāla fonda priekšsēdētājs Dr. Lī Edvards (Lee Edwards) ar vārdiem: "Mums vajag vairāk tādas dokumentālās filmas kā The Soviet Story."[5][6]

Kadrs no filmas — viens otram salutējošie padomju un nacistu virsnieki 1940. gadā.

Igaunijas Eiropas parlamenta pārstāvis Tune Kelams uzsvēra, ka Edvīna Šnores dokumentālā filma "Padomju stāsts" palīdz aizpildīt robus rietumnieku zināšanās.[7]

Britu vēsturnieks Kristofers Bīzlijs par filmu sacīja: "Šī filma ir ļoti svarīga. Tā ļoti spēcīgi parāda to, kas notika Polijā, Latvijā un citās Centrāleiropas valstīs." [8] Tam pievienojās arī poļu vēsturnieks Vojcehs Roškovskis, kas uzsvēra, ka filma ir īpaša, jo tā parāda virkni jaunu materiālu, kā arī veiksmīgi attēlo padomju režīma barbarisko raksturu. Viņaprāt, filma būtu jārāda plaši visā Eiropā.[9] Rallija pasaules čempions un Eiropas parlamenta deputāts Āri Vatanens pēc filmas noskatīšanās teica: "Spēcīga vēsts. Paldies par patiesību! Tā liks cilvēkiem atmosties."[10]

Voldemārs Krustiņš izteicās, ka tik augstā līmenī par tik smagu tēmu Latvijā vēl nekas nav uz ekrāna rādīts un ka tas ir liels sasniegums, ko novērtēs latviešu auditorija.[4] Savukārt Viesturs Sprūde teica: "Neviens vēl nebija mēģinājis tik nepārprotami parādīt nacistiskā un komunistiskā režīma radniecību un, starp citu, arī fašistisko ideju atdzimšanas draudus mūsdienu Krievijā. [...] Holokausta un padomju terora nevainīgajiem upuriem bija vienalga, vai tos nogalināja nacisti vai komunisti; vai tiem bija lemts mirt Būhenvaldē vai Piemaskavas mežu masu kapos, jo masu slepkavības ir masu slepkavības un genocīds ir genocīds neatkarīgi no tā, vai tā veicēji bija Otrā pasaules kara zaudētāji vai uzvarētāji."[10] Sprūde arī piebilst, ka filma pilnībā iederētos rietumu televīzijas kanālos BBC, Discovery vai History Channel. Arī NRA žurnālists Viesturs Radovics apstiprina, ka filma "ļoti atgādināja tās dokumentālās pārraides, kuras rāda Discovery kanālā".[11]

Voldemārs Hermanis, recenzējot "Padomju stāstu", velk paralēles ar Andžeja Vajdas filmu "Katiņa" (Katyń, 2007), uzsverot, ka abas filmas "centrējas uz vienu un to pašu: divu totalitāro režīmu neģēlībām un līdzībām, melu un mītu dzīvotspēju". Hermanis raksta: "Ir jāpiekrīt kāda filmas Padomju stāsts skatītāja viedoklim, ka deportācijas, ieslodzījumu un citus pazemojumus pārdzīvojošo cilvēku sejās šodien nolasāms ne mazāk kā sausu skaitļu virknējums. Patiesi, vizuālā tēla iedarbības spēks nav pārvērtējams."[12] Politologs Ivars Ijabs pauda viedokli, ka: "Filmai atšķirībā no vairuma latviešu dokumentālā kino darbu ir labs scenārijs, lieliska montāža un mūzikas atlase, profesionāli veidoti specefekti un izteiksmīgi lasīts aizkadra teksts. Jāuzteic arī arhīva kinomateriālu, kā arī runājošo personāžu izvēle (..) Filmas ideoloģiskais vēstījums ir nepārprotams, ticams un skaidrs. Filmai ir labs temps, un to skatīties ne mirkli nekļūst garlaicīgi. Visas šīs lietas padara šo filmu par nopietnu ieguldījumu Latvijas propagandas kino fondā, un tādēļ jācer, ka to noskatīsies arī ievērojams skatītāju skaits". Ijabs tomēr piebilst: "Nav jābūt vēsturniekam, lai pamanītu, ka, no vēstures skatu punkta raugoties, filmā tomēr ir arī diezgan daudz dažādu blēņu."[13] Lūgts komentēt Ijāba izteikumus par vēstures blēņām filmā, Latvijas Universitātes Vēstures un Filozofijas fakultātes profesors un Latvijas prezidenta padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda saka: "Krievijas "vēsturnieks" Djukovs apgalvo, ka vispār visa filma ir blēņas — Molotova—Ribentropa pakta nebija, PSRS un nacistiskās Vācijas sadarbības nebija... Nezinu, es "Padomju stāstā" neko jaunu un apšaubāmu nedzirdēju. [...] Apstrīdēt jau var visu ko, bet tas nevienam nav noslēpums, ka 22 mēnešus pēc Molotova—Ribentropa pakta noslēgšanas stratēģiskās izejvielas no PSRS plūda uz Vāciju un palīdzēja sagatavoties tai sekmīgam uzbrukumam." [14]

Vēsturnieks Gustavs Strenga saka, ka: ""Padomju stāsts" ļoti efektīgi parāda padomju noziegumus un patiešām, tur nav ko pielikt vai atņemt, bet filma lieto tieši tādas paša propagandas klišejas kā tās nosodītais padomju režīms un mūsdienu Krievijas politiskā propaganda. "Padomju stāsts" šokē skatītāju ar boļševiku noziegumu brutalitāti un nežēlību, bet neļauj skatītājam domāt pašam. Filmas pirmā daļa (apmēram līdz 55 minūtei) ir vēstures propaganda, austrumeiropiešu vēstures skatījuma propaganda, bet tomēr propaganda. Tas nebūtu nekas, ja filmas autors to pats atzītu, sakot, jā, vajadzēja radīt diskusiju un es to provokatīvi arī izdarīju. Bet nē, Edvīns Šnore savu filmu neatzīst par propagandu".[15] Strengas paustā filmas kritika izsauca plašu rezonansi Latvijas sabiedrībā. Elita Veidemane, kas atzinīgi novērtēja filmu,[16] rakstīja: "Atklāti sakot, neizprotu, ko Strenga domāja ar "vēstures vērtēšanu pašam". Šnore kārtīgi un rūpīgi mums priekšā nolika šokējošus faktus un patiešām ļāva mums pašiem izvilkt kopsakarības. Ja Strengas kungs to neprata, laikam viņam jāizsaka līdzjūtība."[17]

Pēc Latvijas pirmizrādes kinoteātrī "Rīga" 2008. gada 5. maijā, filmu demonstrēta daudzviet Latvijā: Jūrmalā, Jelgavā, Kandavā, Preiļos, Talsos, Pilsrundālē, Valmierā un citur. Valmieras laikraksta "Liesma" žurnālists Andis Sedlenieks par filmu saka: ""Padomju stāsts" ir svētīgs darbs, un gandrīz nav šaubu, ka rietumiem ar laiku nāksies sagremot faktu, ka vēsture ir nedaudz citādāka, nekā gribētos redzēt gan viņiem, gan Krievijai."[18]

Kino un teātra profesionāļu viedoklis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filma izpelnījusies ievērību Latvijas kino un teātra profesionāļu aprindās. Atzinīgi par Edvīna Šnores filmu izteikušies tādi pazīstami latviešu režisori, kā Dzintra Geka-Vaska,[19] Vija Beinerte[20] un Edmunds Freibergs.[21]

Kinorežisors Jānis Streičs par filmu: "Ar savas ilggadējas pieredzes tiesībām apliecinu, ka Edvīna Šnores darbs ir veikts augstā profesionālā līmenī, ka šim puisim piemīt retā Dieva dāvana — kino izjūta, par kuras nepieciešamību dedzīgi iestājās mūsu leģendārais kinooperators Māris Rudzītis. Jo kam nav muzikālās dzirdes, tas nevar dziedāt. Bet kino? Edvīns var, un viņam jādod zaļā gaisma!"[22] Tāpat Jānis Streičs nodēvēja filmu par "valstiskās domas un valstiskās filozofijas priekšvēstnesi Latvijā".[23]

Kinokritiķis Normunds Naumanis par filmu teica: "Režisora autodidakta Edvīna Šnores idejiski iespaidīgajā un profesionālā ziņā teju perfektā pirmā dokfilma."[24] Žurnāla "Kino Raksti" redaktore Kristīne Matīsa: "Šādu ažiotāžu, turklāt pat starptautiskā mērogā, sen nav sacēlusi neviena latviešu dokumentālā filma — pirmizrāde notiek Eiropas Parlamentā, Latvijas prezidents dāvina filmas DVD kaimiņvalstu līderiem, kinoteātris "Rīga" pēc skatītāju pieprasījuma vairākkārt pagarina filmas demonstrēšanas laiku, bet Maskavā publiski dedzina režisora tēlu..."[25]

Kinorežisore Laila Pakalniņa par filmu: "Fakts, ka šogad Kannu festivāla laikā Maskavā pie Latvijas vēstniecības deg latviešu režisoru simbolizējoša lelle, daudzos aspektos varbūt ir pat vēl spēcīgāks nekā iespēja latviešu režisoram oficiāli pastaigāt pa Kannu paklāju. Zelta palmas zars, protams, ir prestiža (manuprāt, vissvarīgākā) kinobalva, taču tas, ka filma "Padomju stāsts" liek Krievijas Valsts domes deputātam protestā salauzt savu zeltīto Parker pildspalvu, arī ir ļoti svarīgi. Tāpēc apsveicu, Edvīn Šnore! Ar to, ka jūs kāds vēlas sadedzināt tāpēc, ka divdesmitais gadsimts ir bijis tāds, kāds tas ir bijis. Tāpēc, ka neatdzīvosies miljoni nošauto un nomocīto un nenodzīvos savas vienīgās dzīves, lai vēsture būtu tāda, kādu to grib lasīt jaunieši no "Molodaja Rosija" un viņu musinātāji no Kremļa."[26]

Diplomātu reakcija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Ārlietu ministrs Māris Riekstiņš: "Nenoliedzami, šī filma ir jāredz arī skolu jaunatnei. [...] Filmas producentam sadarbībā ar mūsu vēstniecībām vajadzētu parūpēties, lai "Padomju stāsts" nokļūtu arī uz citu valstu ekrāniem."[27] Intervijā LNT Riekstiņš arī apstiprināja, ka Latvijas vēstniecības ārvalstīs filmu izmanto savā darbā un uzsvēra, ka tas ir vērtīgs izziņas materiāls, īpaši ļaudīm Rietumeiropā, kas pagājušā gadsimta notikumus otrpus Dzelzs priekškaram zin ļoti pavirši.[28] Latvijas vēstniecības sadarbībā ar citu valstu diplomātiskajām pārstāvniecībām organizējušas publiskus filmas seansus Portugālē, Čehijā, Slovēnijā, Japānā, Meksikā, Austrālijā, Somijā, Gruzijā, Luksemburgā, Lielbritānijā, ASV un citās valstīs.

Filmu komentējuši arī Latvijā akreditētie ārvalstu diplomāti. ASV vēstnieks Čārlzs Larsons paudis, ka uzskata "Padomju stāstu" par vērtīgu vēstures apzināšanas darbu, kas būtu jāredz pēc iespējas plašākai publikai visā pasaulē.[29] Čehijas vēstnieks Latvijā Tomāšs Pštross nosauca filmu par izcilu, kā arī akcentēja filmas izglītojošo nozīmi, jo tā emocionāli stāsta par abiem noziedzīgākajiem 20. gadsimta totalitārajiem režīmiem — vācu nacismu un padomju komunismu — un to līdzībām. Vēstnieks arī uzsvēra, ka "Padomju stāstam" bijuši lieli panākumi Prāgā.[30]

Latvijas politiķu viedoklis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Latvijas prezidents Valdis Zatlers atkārtoti atzinīgi izteicies par "Padomju stāstu", kā arī uzsvēris filmas nozīmi vēstures skaidrošanā savā runā Eiropas Parlamentā.[31] Prezidents arī uzdāvinājis filmas DVD ierakstus Igaunijas, Lietuvas, Polijas, Ukrainas un ASV prezidentiem.

Saeimas priekšsēdētājs Gundars Daudze, kurš 2008. gada 5. maijā apmeklēja filmas Latvijas pirmizrādi kinoteātrī "Rīga", filmu dāvinājis Baltijas un Ziemeļvalstu parlamentu priekšsēdētājiem.[32] Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš: ""Padomju stāsts" ir tiešām spilgts piemērs tam, kā sabiedrībai parādīt vēsturiskus faktus. Filma ļoti skaidri un precīzi pierāda, ka Vācijas nacistiskā diktatūra un Padomju Savienības komunistiskais režīms pēc būtības bija ne tikai viens un tas pats, bet pat sadarbojās, okupējot citas valstis (..) aicinu par izglītību atbildīgās institūcijas sekmēt, ka "Padomju stāstu" var demonstrēt visās Latvijas skolās. Turklāt šo filmu vajadzētu noskatīties arī visām valsts augstākajām amatpersonām".[33]

Eiroparlamenta deputāte Tatjana Ždanoka: "Vēsturei bieži liek kalpot politikai. Tomēr filmas radītāji ir gājuši tālāk: viņi nav baidījušies sagrozīt vēsturi par labu saviem politiskajiem mērķiem (..) Daudz uzmanības ir veltīts vācu un padomju militārpersonu sadarbībai 1939. gadā. Un pēc tam seko lēciens četrdesmitajos gados: rādīts vlasoviešu mītiņš uz kāšukrusta fona. Re, skatieties, krievi kopā ar vāciešiem karo pret antihitlerisko koalīciju. Bet kas ietilpa šajā koalīcijā?".[34]

Filmas rādīšana izglītības iestādēs[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filma plaši rādīta mācību iestādēs visā pasaulē, tostarp Kolumbijas Universitātē ASV,[35] Bratislavas Universitātē Slovākijā,[36] Tartu Universitātē Igaunijā,[37] Kauņas un Viļņas universitātēs Lietuvā[38] un Latvijas vidusskolās.[39] Filma iekļauta Hārvarda Universitātes Ukraiņu studiju centra ieteicamo izziņas materiālu sarakstā, kā arī Gruzijas vidusskolu mācību programmā.[40]

Filmu par vēsturiski precīzu nosaucis Igaunijas izglītības ministrs, taču uzsvēris, ka ņemot vērā līķu ainas filmā, to nebūtu ieteicams rādīt pamatskolas audzēkņiem.[41] Līdzīgās domās ir arī Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors un Latvijas prezidenta padomnieks vēstures jautājumos Antonijs Zunda, kurš iesaka filmu rādīt, sākot no 8., 9. klases, piebilstot: "Ja jau skolās rāda dokumentālus stāstus par holokaustu, tad skolotāji to noteikti var rādīt."[14] Filmas rādīšanu skolās atbalstījis arī Latvijas ārlietu ministrs Māris Riekstiņš un izglītības ministre Tatjana Koķe. Ministre atzinīgi novērtējusi Vēstures skolotāju asociācijas uzsākto iniciatīvu veikt nepieciešamos priekšdarbus, lai šo filmu kā palīglīdzekli pēc iespējas sekmīgāk varētu izmantot mācību procesā.[42]

Kino festivāli un balvas[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Filma rādīta šādos kino festivālos:

  • 2008 — Bostonas kinofestivāls, ASV — saņēma Mass Impact Award
  • 2008 — KinoLev kinofestivāls, Ļviva, Ukraina.
  • 2008 — Tallinas Black Nights Film Festival, Tallina, Igaunija
  • 2008 — Kinofestivāls "Arsenāls", Rīga, Latvija
  • 2008 — Kinofestivāls "Promitejs", Tbilisi, Gruzija
  • 2008 — Baltijas filmu festivāls, Berlīne, Vācija
  • 2009 — Sedonas Starptautiskais filmu festivāls, Sedona, ASV
  • 2009 — Mene Tekel festival, Prāga, Čehija
  • 2009 — Politicsonfilm Film Festival, Vašingtona, ASV

2009. gadā filma nominēta Latvijas nacionālajai kino balvai "Lielais Kristaps" kategorijā "Labākās pilnmetrāžas dokumentālās filma".[43]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Historian Alexander Dyukov exposes lies in "The Soviet Story" film». YouTube.
  2. «Telling the Soviet Story». The Economist. 2008-05-22.
  3. Laikraksts: 'The Soviet story' kritizējušais vēsturnieks nemaz nav vēsturnieks
  4. 4,0 4,1 «Edvīns Šnore sakārto pagātni». Delfi. 2008-05-03. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019-04-28. Skatīts: 2019-04-28.
  5. «“Padomju stāsts” gūst panākumus ASV». TVNET. 2008-09-22. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008-10-28. Skatīts: 2009-10-05.
  6. «Soviet Story Washington premiere». YouTube.
  7. «Postpadomju Austrumeiropas vēsturei veltīto grāmatu dalīs skolām, augstskolām un bibliotēkām». Latvijas Avīze. 2009-04-28.[novecojusi saite]
  8. YouTube — Christopher Beazley about "The Soviet Story"
  9. YouTube — Wojciech Roszkowski about "The Soviet Story"
  10. 10,0 10,1 «Aplausi "Padomju stāstam"». Latvijas Avīze. 2008-04-14.
  11. «Padomju stāsta autors: man nav bail». Neatkarīgā Rīta Avīze. 2008-06-17. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-12-13. Skatīts: 2009-09-27.
  12. «Eiropas neērtās vēstures grimases». Neatkarīgā Rīta Avīze. 2008-05-10.
  13. "Cienīga atbilde: Soviet Story". Latvijas Vēstnesis. Arhivēts no oriģināla 2011. gada 20. jūlijā. Atjaunināts: 2008. gada 15. jūnijā.
  14. 14,0 14,1 Filma acu atvēršanai, Māksla Plus, 2008 augusts/septembris
  15. Strenga G. Propaganda The Soviet Story gaumē
  16. «Mītu Grāvējs». Vakara Ziņas. 2008-05-09.
  17. «Kaunīgie latvieši». NRA. 2008-06-28.
  18. Plats solis pretī taisnīgumam. Liesma. 2008-05-27.
  19. Ūdens pilieni uz nokaitētas pagātnes. Māksla Plus. 2008 Nr. 5.
  20. Ja stipri tic un ļoti grib. Mājas Viesis. 2008-06-13.
  21. «Intervija ar Edmundu Freibergu: No īsajām biksēm izaudzis». Zinātnes Vēstnesis. 2008-08-15.[novecojusi saite]
  22. Filma, ko gaidīju ilgus gadus. Latvijas Avīze. 2008-06-25.
  23. «Jānis Streičs: Sarunas par teātri». Zinātnes Vēstnesis. 2009-03-23. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-10-28. Skatīts: 2009-09-27.
  24. «Normunds Naumanis: Nāves ideoloģija». Diena. 2008-06-06.
  25. Kristīne Matīsa. «Padomju stāsta fenomens». tvnet.lv, 2008. gada 15. augusts.
  26. «Laila Pakalniņa: Viņu dedzina». Diena. 2008-05-22.
  27. Intervija ar Māri Riekstiņu: Vai aukstais karš arī Latvijā?. Latvijas Avīze. 2008-05-13.
  28. «Foreign minister of Latvia praises "Soviet Story" film». YouTube.
  29. «Pilsoniskā savienība sūta vēstuli ASV Senātam». LETA. 2008-07-07.[novecojusi saite]
  30. ««Padomju stāsta» auditorija paplašinās». Latvijas Avīze. 2009-03-27.[novecojusi saite]
  31. Valda Zatlera runas audio ieraksts no Eiropas Parlamenta
  32. «Daudze Baltijas un Ziemeļvalstu parlamentu priekšsēdētājiem uzdāvina filmu "Padomju stāsts"». Neatkarīgā Rīta Avīze. 2008-08-29. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015-10-28. Skatīts: 2009-09-27.
  33. «Tieslietu ministrs: filma «Padomju stāsts» jārāda visās skolās». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 28. aprīlī. Skatīts: 2008. gada 23. maijā.
  34. «Жданок: фильм "The Soviet Story" — пропагандистская поделка». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2008. gada 16. maijā. Skatīts: 2008. gada 23. maijā.
  35. «“Soviet Story” in the U.S. Universities». Official Film Website. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 24. janvārī. Skatīts: 2009. gada 27. septembrī.
  36. «Slovak TV about SOVIET STORY». YouTube.
  37. «Film "The Soviet Story" ("Nõukogude lugu")». kultuuri.net.[novecojusi saite]
  38. «Kaune Pristatytas Filmas Sovietu Pasaka». MetaCafe. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 26. maijā. Skatīts: 2009. gada 27. septembrī.
  39. «Edvīns Šnore: «Krievija tagad melo mazāk»». Neatkarīgā Rīta Avīze. 2008-04-04. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2009-04-08. Skatīts: 2009-09-27.
  40. «Edvīna Šnores vizīte Gruzijā». YouTube.
  41. «Estonian minister of Education about "Soviet Story"». YouTube.
  42. «Koķe atbalsta «Padomju stāsts» izmantošanu kā mācību palīglīdzekli». LETA. 2008-09-07.[novecojusi saite]
  43. «Paziņo Lielā Kristapa nominācijas». Diena. 2008-08-29.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]