Amerikas Ziemeļaustrumu indiāņi

Ziemeļaustrumu reģions iezīmēts tumi zaļā krāsā, izņemot Ņūfaundlendu, kas tiek iekļauta Subarktikas kultūrareālā.

Amerikas Ziemeļaustrumu indiāņi ir vairāki simti Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju cilšu un kopienu, kas vēsturiski apdzīvoja plašu, mežiem apaugušu teritoriju mūsdienu Savienoto Valstu ziemeļaustrumos un Kanādas dienvidaustrumos.

Valodnieciski ziemeļaustrumu indiāņi pārstāvēja trīs valodu saimes — algonkinu, irokēzu un siu. Vairāku cilšu lingvistiskā piederība ir neskaidra vai hipotētiska.

Areāls

Ziemeļaustrumu areāls stiepās aptuveni no Augšezera ziemeļrietumiem dienvidu virzienā līdz Ohaio un Kamberlandas upju satecei, austrumu — Atlantijas piekrastei. Dienvidu robežu veido Virdžīnijas un Ziemeļkarolīnas līdzenumi. Ņūfaundlenda, kur kādreiz dzīvoja izzudusī beotuku cilts, tiek iekļauta Subarktikas indiāņu areālā.

Kultūra

Sekotanu ciemats Ziemeļkarolīnā 16. gadsimta beigās; mājokļu tuvumā redzami mietu žogu ieskauti, apstrādāti lauki.

Pārtika

Galvenā zemkopības kultūra bija kukurūza. Tāpat audzēja pupas un ķirbjus, — tā saucamās "trīs māsas". Laukus centīgi ravēja un mēsloja ar zivīm. Ciematā parasti bija vairākās vietās zemē izraktas ražas glabātavas. Indiāņi iemācīja angļu kolonistus audzēt šos dārzeņus, un kolonisti izdomāja saldo ķirbju pīrāgu, kas ir tradicionālais Pateicības dienas ēdiens. Gar Lielo ezeru krastiem auga savvaļas rīsi, ko odžibvi sauca par "menominu". Vasaras beigās indiānietes no kanoe rīsu stiebrus sasēja kūlīšos. Pēc aptuveni pusmēneša tika ievākta raža — kūlīšus nolieca un dauzīja, kamēr daļa graudu sabira laivās. Lielo ezeru ciltis ļoti cienīja kļavu cukuru, kuru gatavoja no kļavu sulas marta beigās. Sulu tecināšanas laikā menominu ģimenes veselām ģimenēm pārvācās uz mežu, kur katrai ģimenei bija sava koku grupa un īpašs vigvams.

Ēdienkarti būtiski papildināja zivis, it īpaši tāpēc, ka tās varēja zvejot visu gadu. Zivis dūra ar žebērkļiem, šāva ar bultām, ķēra ar āķiem un makšķerauklām, tīkliem, murdiem un tačiem. Mikmakiem, hūroniem un virknei citām Lielo ezeru ciltīm patika zvejot naktīs pie bērza tāss lāpu gaismas. Zivis, gaismas pievilinātas, izpeldēja virspusē, kur tās no kanoe nodūra ar žebērkļiem. Lenapi, Longailendas grupas un citas gar Atlantijas piekrasti dzīvojošās ciltis ievāca gliemežus un krabjus.

Mežos dzīvojošās ciltis bija lieliski mednieki, tomēr medības nebija drošs iztikas avots.

Mājokļi

Rekonstruēts 16. gadsimta pekotu ciems Mašantuketu pekotu muzejā, Konektikuta.

Lielākā daļa algonkinu dzīvoja vigvamos — kupolveida vai konusveida mājokļos. To karkasu veidoja no jauniem, lokaniem kociņiem, bet pārklāja ar koku mizu. Medību laikā indiāņi nereti slēja nelielas pagaidu kupolveida mītnes no Virdžīnijas kadiķa un zāles.

Irokēzi, hūroni, suskvehanuki un citas irokēzu ciltis dzīvoja ar gobas mizu pārklātās garajās mājās. Tās bija līdz 5—7,5 m platas un pat 70 m garas. Vienā mājā bija izvietoti nodalījumi vairākām ģimenēm, kuru skaits varēja sasniegt 12 un vairāk. Vidusdaļā bija pavardi ēdiena gatavošanai, kurus lietoja kopīgi. Ciematus ieskāva vairāk nekā 4 m augsts aizsargžogs no baļķiem un savītiem zariem. Līdzīgas garās mājas veidoja arī lenapu un pouhatanu grupas.

Izejmateriāli, apģērbs un māksla

Penobskotu briežādas mokasīni, izšūti eiropiešu stikla pērlītēm.

Koki un miza bija vissvarīgākais meža cilšu materiāls. Ziemeļu algonkinu ciltis izgatavoja bērza tāss kanoe. Ar mikmaku kanoe bija iespējams pārvietoties arī okeāna ūdeņos. Piemērota tāss trūkuma dēļ irokēzi savas kanoe darināja no gobas koksnes. Koks bija pamatmateriāls ne tikai mājokļu, bet arī sniega kurpju rāmja, toboganu, loku, bultu, spalu, airu, vāļu, kriju grozu, trauku, karošu, bļodu, piestu, šūpuļdēļu, lakrosa nūju izgatavošanai.

Indiāņi izmantoja visu veidu dzīvnieku ādu. Vispieprasītākā bija briežu āda. Tika lietotas arī lāču un mazāku dzīvnieku ādas — caunu, trušu, bebru, vāveru, lapsu, jenotu, lūšu, ūdru un citu. 18. gadsimtā plašu izplatību sāka iegūt eiropiešu ievestie audumi. Bizonus bija iespējams medīt dažām uz dienvidiem dzīvojošām ciltīm.

Ar augiem un saknēm krāsoja ādas, dzīvnieku matiem un krāsotām dzeloņcūku adatām rotāja apģērbu un priekšmetus. Austrumos dzīvojošās ciltis ilgu laika periodu kontaktējās ar eiropiešiem un pārņēma viņu tehnoloģijas un materiālu, organiski tās iekļaujot savā kultūrā. Pirms 17. gadsimta beigām lini, vilna, pērlītes, sudraba un citu metālu izstrādājumi, cirvji guva plašu izplatību indiāņu ciematos no Atlantija okeāna līdz Misisipi.

Apģērba, ceremoniālo regāliju un sadzīves priekšmetu rotāšana bija sasniegusi lielu dažādību. Ādas mēteļu krāsošana ar sarkaniem un melniem rakstiem simbolizēja medību takas, medījumu, kanoe, toboganus un atsaucās uz seniem klinšu zīmējumiem. Dzeloņcūku adatas, putnu spalvas plaši izmantoja aušanā, pīšanā un izšuvumos. Hūroni, irokēzi un malesīti izstrādājumus parasti izrotāja ar alņu matiem, bieži skaisti krāsotiem. Mikmaki, hūroni un citi ar dzeloņcūku adatām dekorēja arī bērza tāss priekšmetus. Ļoti plašu izplatību ieguva no Eiropas sūtītas pērlītes, kas daļēji aizvietoja dzeloņcūku adatas. 17. gadsimta vidū franču ietekmē izšuvumos sāka attīstīties augu, īpaši puķu motīvs, kas kļuva visvairāk iecienīts 19. gadsimtā un sevišķi augstu izplatību ieguva odžibvu starpā.

Vampuma izstrādājumi bija cieši iesakņojušies cilšu kultūrā un kļuvuši pat neatņemamu tās sastāvdaļu. To izmantoja visdažādāko rotaslietu gatavošanā, savukārt ar vampumu austās jostās atzīmēja līgumus vai svarīgus notikumus.

Vēsture

Houpvelas kultūras areāls un tās lokālās izpausmes.

Adenas kultūra (~800. g. p.m.ē.—1.gs m.ē.)

Adenas kultūra jeb agrā Vudlenda kultūra ir arheoloģijas termins, ar kuru apzīmē pirmskolonizācijas ēras indiāņu grupas no Ohaio dienvidiem un kaimiņu reģioniem. Tie bija pirmie iedzīvotāji, kas apmetās mazos ciematos, audzēja lauksaimniecības kultūras, ieskaitot kukurūzu, izmantoja keramiku, apguva vara un gliemežvāku apstrādi, apglabāja dižciltīgos konusveida zemes uzbērumos jeb maundos.

Houpvelas kultūra (~200. g. p.m.ē.—500. g. m.ē.)

Houpvelas kultūra jeb vidējā Vudlenda kultūra bija Adenas kultūras turpinājums, un tajā rodamas liecības par mākslas pilnveidošanos. No Lielajiem ezeriem tās izplatība sniedzās līdz Meksikas līcim un rietumos līdz Misisipi upei. Šī kultūrtauta cēla maundus, kuros glabāja mirušos kopā ar greznumlietām, smalkiem akmens darbarīkiem un māla traukiem. Mirušo apglabāšanas rituālam tika izgatavotas māla figūriņas, kas ļauj spriest par bagāto houpvelu izskatu, ģērbšanos, frizūru. Vieni no pazīstamākajiem viņu izstrādājumiem bija smilšakmens grebumi, īpaši akmens pīpes dažādu dzīvnieku formās.

Houpveli bija izcili mākslinieki un amatnieki, izmantoja plašos tirzniecības sakarus. Varš ienāca no Augšezera, gliemežnīcas, aligatoru un haizivju zobi — Meksikas līča, obsidiānu nažu pagatavošanai ieveda no rietumiem, grizli zobus un nagus — Klinšu kalniem. Bez tam gliemežnīcas pienāca arī no Atlantijas okeāna piekrastes.

Houpvelas kultūra panīka m.ē. 5. gadsimtā, apstājās maundu celtniecība un mākslas priekšmetu radīšana. To pamazām aizņēma vienkāršākas mednieku un zemkopju ciltis.

Vēlā Vudlenda kultūras (500—1200)

Vēlā Vudlenda kultūru pārstāvji līdz galam neskaidru iemeslu dēļ neturpināja Houpvelas kultūras maundas cēlāju tradīcijas un plašo tirdzniecību. Šī perioda iedzīvotāji dzīvoja ciematos, kas bieži bija plašāki par Adenas un Houpvelas perioda ciemiem, un kuros uzturējās, iespējams, virs 100 iedzīvotāju. To pamatnodarbošanās bija zemkopība. Viens no nozīmīgākajiem jauninājumiem bija plaša loku un bultu ieviešana, ko izmantoja kā medībās, tā karos.

Dažas kopienas turpināja senās Houpvelas kultūras tradīcijas un savus mirušos apglabāja viņu veidotajos maundos.

Tempļu maundu cēlāju kultūra (800—1600)

Misisipi kultūras tempļu maundu rekonstrukcija.

Tempļu maundu cēlāju kultūras jeb Misisipi kultūras laikā dažādās grupas pameta cilšu dzīvesveidu un pārgāja uz sarežģītu, centralizētu vietsēžu sabiedrību. Ražas pārpalikumi un vietējo valdnieku varas pieaugums veicināja iedzīvotāju koncentrēšanos lielos centros. Kapu uzkalnu vietā tika veidoti pakalni, uz kuriem cēla koka tempļus. Mirušos parasti guldīja kapsētās, kas atradās ap kulta centriem. Tempļu maundi gandrīz vienmēr celti pa vairākiem kopā, grupās, kurās reizēm bija līdz četrdesmit maundu.

Kahokijas maunds Ilinoisā ir lielākais šīs kultūras uzkalns. Tā pamatne ir 330 m gara un 2160 m plata, kas ir par 18 000 m² vairāk par Heopsa piramīdas pamatlaukumu. Šis maunds bija centrs senai pilsētapmetnei, kuras 11 km plašā apkārtnē atrodas vēl ap 300 maundu.

Amatniecība neatpalika no Houpvelas kultūras, tomēr gandrīz visi tempļu maundu cēlāju zīmējumi un gravējumi attēlo reliģiskus motīvus, kā arī sniedz norādes par nežēlīgām ceremonijām.

Senā forta kultūra bija viena no Misisipi kultūras lokālām izpausmēm. Senā forta kultūras areālā pirmie franču un ceļotāji satika šoinu cilti. Tiek uzskatīts, ka gan šo, gan citas Misisipi kultūras sagrāva spāņu 16. gadsimta vidū ievazātās epidēmijas, pret kurām Amerikas pirmiedzīvotājiem nebija imunitāte.

Koloniālie kari

Brukfīldas nopostīšana Metakometa karā 1675. gadā.

Pontiaka uzruna 1763. gada 27. aprīlī, kurā tas aicina sākt uzbrukumus britiem; 19. gadsimta gravīra.

Pirmais lielais konflikts Ziemeļaustrumu reģionā notika no 1610—1614. gadam, atkārtoti no 1622—1634. gadam un visbeidzot 1644. gadā starp sačema Opekahanuka vadīto pouhatanu konfederāciju un eiropiešu kolonistiem mūsdienu Virdžīnijā. 1622. gada 22. martā koordinētos uzbrukumos pouhatani nogalināja 347 angļus, gandrīz iznīcinot nesen dibināto koloniju. Pēdējā pouhatanu konfliktā gāja bojā ap 500 kolonistu. Taču ieceļotāju skaits jau bija pieaudzis vairākas reizes, un aptuveni 92 gadus vecā sačema nogalināšana izbeidza konfederācijas pretestību.

1637. gadā Jaunanglijas dienvidos Pekotu karā angļu kolonisti ar naragansetu un moheganu atbalstu sačema Unkasa vadībā gandrīz iznīcināja reģiona stiprāko cilti pekotus. Mistikas slaktiņā 26. maijā, kamēr pekotu vīrieši atradās reidā, angļu alianses vadītajā uzbrukumā pekotu ciematam gāja bojā ap 600 šīs ciltis sievietes un bērni.

Citu Jaunaglijas ninnimisinuoku zemju kolonizāciju noslēdza Karaļa Filipa karš (1675—1678), kuru proporcionāli iedzīvotāju skaitam uzskata par visasiņaināko konfliktu eiropiešu kolonistu un Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju starpā. Indiāņi pilnībā nopostīja sešpadsmit angļu pilsētas mūsdienu Masačūsetsā un četras Rodailendā. Kolonijas ekonomika bija sagrauta, un tā bija zaudējusi desmito daļu no visiem vīriešiem. Karam beidzoties, arī vampanoagu, naragansetu, pokomtuku un nipmuku alianse bija gandrīz iznīcināta.

Spēcīgā irokēzu līga Ņujorkas ziemeļos vairākos karos 17. gadsimta vidū izklīdināja un asimilēja ēri, neitrālos un hūronus. Tā sauktie Bebru kari nākamos 130 gadus nodrošināja irokēzu reģionālo pārākumu. Lielākā līgas daļa noslēdza savienību ar angļiem un sniedza tiem būtisku palīdzību cīņā pret frančiem. Taču laiku pa laikam tie veica uzbrukumus arī angļu apmetnēm un algonkinu ciematiem. Atlikušās Jaunaglijas ziemeļu daļas ciltis penakuki un abenaki devās uz franču Kanādu un piebiedrojās Kanādas mohaukiem četros lielos konfliktos starp Franciju un Angliju:

• Karaļa Viljamsa karā (1688—1689) franču un viņu Kanādas indiāņu sabiedrotie uzbruka angļu apmetnēm Jaunanglijā. Angļi atbildēja ar pretuzbrukumiem.
• Karalienes Annas karā (1702—1713) franči un indiāņu sabiedrotie veica reidus pret angļu apmetnēm. Pazīstamākais bija Dīrfildas reids 1704. gadā. Tā laikā nogalināja 56 kolonistus, sagūstīja — 112.
• Karaļa Džordža karā (1744—1748) turpinājās indiāņu pierobežas sirojumi pret angļiem. Ar irokēzu atbalstu tiem izdevās pierobežu nosargāt.
• Septiņgadu karš Ziemeļamerikā (1754—1763) bija pēdējais Francijas un Lielbritānijas koloniālais konflikts Ziemeļamerikā. Angļu ģenerāļa Edvarda Bredoka mēģinājums 1755. gadā sagrābt franču galveno atbalstu Dukuesnes fortu beidzās ar indiāņu slazdu, kurā briti zaudēja ap 900 vīru, lielu daudzumu munīcijas un zirgu. Tomēr nākamo piecu gadu laikā krita visi nozīmīgākie franču forti un viņi kapitulēja.

Šajos karos franču pusē cīnījās vairākums algonkinu bēgļu no Jaunanglijas, vabanaku konfederācija, katolicismam pievērstie mohauki un lielākā daļa cilšu no reģiona rietumiem — otavi, odžibvi, potavatomi un šauni. Irokēzu līga pamatā nostājās angļu pusē. Galu galā 1760. gadā Monreālā franči atzina britu uzvaru, un tie ieguva kontroli pār franču iepriekš pārvaldīto Lielo ezeru reģionu. Kontrole bija salīdzinoši nosacīta, jo tur dzīvojošās indiāņu ciltis saglabāja neatkarību un angļu formālo virskundzību neatzina. Nesaskaņu rezultātā 1762. gadā uzliesmoja Pontiaka karš.

No 1711. līdz 1715. gadam Ziemeļkarolīnā plosījās vairāki ārkārtīgi asiņaini konflikti starp tuskaroriem un kaimiņu ciltīm no vienas puses no vienas puses un angļu, holandiešu un vācu ieceļotājiem no otras, vēsturiski pazīstami kā Tuskaroru karš. Izdzīvojušie tuskarori devās uz ziemeļiem, un kā sestā cilts 1722. gadā tika uzņemti irokēzu līgā.

1762. gadā starp lenapiem parādījās sludinātājs, kas aicināja reģiona ciltis apvienoties un atgriezties pie tradicionālā dzīvesveida. Otavu virsaitis Pontiaks no Lielo ezeru ciltīm izveidoja pret britu jaunpienācējiem vērstu aliansi. Pontiaka sacelšanās drīzāk bija neatkarības karš nekā sazvērestība. Britu militārās personas ieņēma franču pamestos fortus un viņu tirgoņi nomainīja franču tirgotājus, kuri iepriekš bija integrējušies indiāņu sabiedrībā. Atšķirībā no frančiem, angļu attieksme bija klaji augstprātīga. Pēkšņos uzbrukumos 1763. gadā krita astoņi angļu forti. Indiāņi ielenca Detroitu, taču nespēja to ieņemt. Indiāņiem ilgstoša aplenkuma taktika bija sveša, sacelšanās norima un cilšu karotāji atgriezās savās dzīvesvietās. 1764. gadā britu ekspedīcija Ohaio ielejā atgrieza Pitas fortu un atbrīvoja 200 baltos gūstekņus. 1766. gadā tika noslēgts formāls miers, kas Ohaio nosprauda robežu starp indiāņiem un britiem.

1768. gadā irokēzi piešķīra britiem Ohaio ieleju, iepriekš neapspriedušies ar tur dzīvojošām ciltīm. Kolonisti tiecās šajās zemēs, kas 1744. gadā izraisīja jaunu vardarbības uzliesmojumu. 10. oktobrī Kanaugas kaujā ap 300 šoinu un mingo nodarīja smagus zaudējumus ap 1000 Virdžīnijas zemessargu lielu vienībai, taču nespēja to apturēt. Zemessargi nodedzinaja vairākus indiāņu ciematus. Šoini tika piespiesti parakstīt miera līgumu, kas baltajiem atvēra piekļuvi Kentuki zemēm.

Melnais Vanags, kura vārdā nosaukts pēdējais lielais koloniālais konflikts Ziemeļaustrumu reģionā.

1783. gadā beidzās Amerikas Savienoto Valstu Neatkarības karš, un briti nodeva amerikāņu rīcībā arī indiāņu apdzīvotās reģiona ziemeļu rietumu zemes. Savukārt ar mērķi noturēt Ohaio robežu, viandotu ciematā 1786. gadā 15 ciltis noslēdza kopīgu savienību. Konfrontācija pārauga Ziemeļrietumu indiāņu karā (1790—1795). Maiami cilts virsaiša Mazā Bruņurupuča vadībā savienība divas reizes smagi sakāva mazpieredzējušo Savienoto Valstu armiju, — Harmara kampaņā 1790. gada rudenī un Vabašas kaujā 1791. gadā. Pēdējā kaujā cilšu koalīcija zaudēja 61 karotāju, amerikāņu puse 933 zaldātus, kas bija viņu smagākā militārā sakāve karos ar valsts pirmiedzīvotājiem. Izšķirošā Kritušo Baļķu kauja 1795. gadā beidzās ar amerikāņu taktisku uzvaru. 1795. gadā Grīnvilas līgums nodeva Savienoto Valstu rīcībā lielu Ohaio ielejas daļu.

Ap 1805. gadu šoinu ciltī parādījās jauns sludinātājs Tenskvatava jeb Atvērtās Durvis, kas vērsās pret eiropiešu kultūras ietekmi. Šī savdabīgā reliģija ieguva atbalstu arī starp citām ciltīm, un sludinātāja brālis Tekumsē izveidoja politisku un militāru savienību, kurā ietilpa sekotāji no 14 reģiona ciltīm. Tekumsē bija viens no izcilākajiem pamatiedzīvotāju virsaišiem kolonizācijas laikmetā. Lai saglabātu atlikušās teritorijas, viņš no atšķirīgajām ciltīm centās izveidot vienotu indiāņu nāciju, kā arī izvairīties no jebkāda militāra konflikta ar Savienotajām Valstīm. 1811. gadā Tekumsē devās uz dienvidiem pie "piecām civilizētajām ciltīm, taču uz viņa aicinājumu atsaucās tikai daļa krīku. Neraugoties uz Tekumsē brīdinājumu neiesaistīties konfliktos, viņa prombūtnes laikā Tenskvatavas vadītais nakts uzbrukums provokatīvi tuvu novietotajai amerikāņu nometnei bija neveiksmīgs. Sludinātājs ātri zaudēja atbalstu un savus sekotājus. Savienība bija izirusi, Tekumsē pievienojās britiem un krita 1813. gadā kaujā pret amerikāņiem. Ar britu atbalstu indiāņu reidi pret amerikāņu apmetnēm turpinājās līdz 1816. gadam.

Melnā Vanaga karš 1832. gadā bija pēdējais lielais konflikts Ziemeļaustrumu reģionā starp pamatiedzīvotājiem un baltajiem. Neliela sauku un meskvaku daļa virsaiša Melnā Virsaiša vadībā atteicās pamest Ilinoisu un pārcelties uz rezervātu mūsdienu Aiovā. Karā gāja bojā ap 600 indiāņu, galvenokārt sievietes un bērni. Pēc sakāves Melno Vanagu ar vairākiem virsaišiem arestēja, un 1833. gadā viņi Vašingtonā tikās ar prezidentu Endrū Džeksonu. Pirms atbrīvošanas ieslodzītie apmeklēja pilsētas valsts austrumos, kur dumpīgie indiāņu līderi varēja iepazīt Savienoto Valstu varenību.

Algonkinu ciltis

Austrumu algonkiki

Niantiku sačems Ninigrets, galvā un ap krūtīm vampuma rotājumi; 17. gadsimta vidus.

• Konoji (Mērilenda)
• Lenapi jeb delavari; aptuveni 100 grupas (Pensilvānija, Ņūdžersija, Delavēra; tagad galvenokārt Oklahoma)
  • Munsī grupas
  • Unami grupas
• Masačūsetsi (Masačūsetsa)
• Mohikāņu savienība (Konektikuta, Masačūsetsa)
• Montauketi (Longailenda)
• Nantikoki un kaimiņu ciltis (Delavēra, Mērilenda)
• Naraganseti (Rodailenda)
• Niantiki (Konektikutas piekraste)
• Nipmuki (Konektikuta)
• Pekoti (Konektikuta)
  • Mohegani
• Pokomtuki (Masačūsetsa)
• Pouhatanu savienība; aptuveni 30 ciltis (Virdžīnija)
• Šinekuki (Longailenda)
• Vabanaki savienība (Ņūbransvika, Kvebeka, Maina):
  • (Austrumu) abenaki
  • (Rietumu) abenaki
  • Malesīti
  • Mikmaki
  • Pasamakodi
• Vampanoagi; aptuveni 30 grupas (Masačūsetsa)
  • Nauseti
  • Patukseti
  • Pokanoketi
• Ziemeļkarolīnas algonkini; aptuveni desmit ciltis, kā kroatani, roanoki, sekotani un citas

Centrālie algonkini

No kreisās sauku indiānis Massika un meskvaks Vakusasse. Karla Bodmera 1833. gada zīmējums.

• Algonkini (Kvebeka, Ontārio)
• Ilinoisu savienība; aptuveni 12 ciltis (Ohaio, Ilinoisa, Misūri, Ārkanzasa)
  • Kahoki (Ilinoisa, Aiova, Misūri, Ārkanzasa)
  • Peori (Ilinoisa)
  • Tamaroa (Ilinoisa)
  • Vea (Indiāna)
• Kikapi (Mičigana, Ilinoisa, Misūri)
• Maiami (Ilinoisa, Indiāna, Mičigana)
• Meskvaki jeb foksi (Mičigana)
• Missisaugi (Ontārio)
• Nipisingi (Ontārio)
• Odžibvi jeb čipevi (Ontārio, Mičigana, Minesota, Viskonsina)
• Otavi (Indiāna, Mičigana, Ohaio, Ontārio)
• Potavatomi (Ilinoisa, Indiāna, Mičigana, Ontārio, Viskonsina, vēlāk Kanzasa un Oklahoma)
• Sauki (Mičigana)
• Šauni (Ohaio, Virdžīnija, Rietumvirdžīnija, Pensilvānija)

Irokēzu ciltis

Hūronu-viandotu mednieks.

Ontārio dienvidi, Ņujorkas štata ziemeļu daļa, Sentlorensas un Suskvehanas ielejas.

• Ērihrononi jeb ēri (Pensilvānija, Ņujorka)
• Hūronu savienība (Ontārio, tagad Oklahoma, Kanzasa, Mičigana, Kvebeka)
  • viandoti
• Irokēzu savienība:
  • Kaijugi (Ņujorka)
  • Mohauki (Ņujorka)
  • Oneidi (Ņujorka)
  • Onondagi (Ņujorka)
  • Seneki (Ņujorka)
    • Mingo (Pensilvānija, Ohaio, Ziemeļvirdžīnija)
  • Tuskarori (sākotnēji Ziemeļkarolīna, vēlāk Ņujorka)
• Neitrālie jeb ativandaroni (Ontārio)
• Petuni jeb tionontati (Ontārio)
• Sentlorensas irokēzi (Ņujorka, Ontārio, Kvebeka, 14. gadsimts — 16. gadsimta beigas):
  • Vismaz 25 ciltis
• Suskvehanoku savienība; vismaz piecas ciltis, kuru nosaukumi nav saglabājušies (Mērilenda)
• Venrohrononi jeb venro (Ņujorka)

Siu ciltis

• Hočungi jeb vinebagi (Viskonsina, Ilinoisa)
• Manahoaku savienība (Virdžīnija)
• Monakanu savienība (Virdžīnija)
• Okaneči (Ziemeļkarolīna, Virdžīnija)
• Saponi (Ziemeļkarolīna, Virdžīnija)
• Sisipahavi (Ziemeļkarolīna)
• Tutelo (Virdžīnija, Rietumvirdžīnija)
• Vokoni (Ziemeļkarolīna)

Vinebagi bija vienīgā reģiona cilts, kuras teritoriju ieskāva algonkinu tautas. To kultūra un lielākā daļa reliģisko tradīciju līdzinājās kaimiņu odžibvu un menominu kultūrai.

Dienvidaustrumu siu ciltis no Virdžīnijas, Ziemeļkarolīnas un Dienvidkarolīnas ērtības labad pieskaita siu saimes austrumu atzaram. To pamato galvenokārt uz vārdu krājumu pamata, kurus 19. gadsimta otrajā pusē ieguva no pēdējā tutelo valodas pratēja, — starp irokēziem dzīvojošā Nikonhas, kas mira aptuveni 106 gadu vecumā. Tutelo un saponi kopā ar fragmentārām citu cilšu grupām 18. gadsimtā devās uz ziemeļiem, kur tika inkorporēti irokēzu līgā. Iespējams, daļa šo cilšu pievienojās kataubiem.

Literatūra

• Ziemeļamerikas indiāņi. Deivids Mērdoks. Apgāds Zvaigzne ABC (sērija "Apvārsnis") 1995. ISBN 9984-22-475-9
• Pirmais amerikānis. Pirmskolumba laiku indiāņa uzdotā mīkla. K. V. Cerams. Izdevniecība "Zinātne" 1985. (Apvārsnis)
• The Siouan Tribes of the East. James Mooney. Washington Government Printing Office 1894. First reprinting 1970, Johnson Reprint Corporation
• The Lenapes. Indians of North America. Robert S. Grumet. Chelsea House Publishers. New York Philadelphia. 1989. ISBN 1-55546-712-1 ISBN 0-7910-0385-X
• A Concise Dictionary of Indian Tribes of North America. Barbara Leitch. Introducion by Vine Deloria, Jr. 1979 by Reference Publications, Inc. ISBN 0-917256-09-3
• The Encyclopedia of North American Indians Tribes. A Comprehensive Study of Tribes from the Abititi to the Zuni. Bill Yenne. 1986 Brompton Books Corp., USA. ISBN 0-517-60469-8
• Tribes of the Iroquois Confederacy. Michael Johnson. Illustrated by Jonathan Smith. 2003 Osprey Publishing Ltd. ISBN 1-84176-490-6
• American Woodland Indians. Michael Johnson. Ilustrated by Richard Hook. 1990 Osprey Publishing Ltd. ISBN 0-85045-999-0
• Ojibwa crafts. Carrie A. Lyford. 1982 by Richard C. Schneider. ISBN 0-936984-01-5
• Iroquois crafts. Carrie A. Lyford. 1982 by Richard C. Schneider. ISBN 0-936904-02-3 
• Iroquois Reprints. Wampum belts by Tehanetorens. Six Nations Indian Museum, New York. ISBN 0-919645-07-0