Anda Ozola
 | Šī raksta neitralitāte ir apšaubāma. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu, pārrakstot tekstu neitrālā valodā. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
| Šī raksta temata nozīmīgums tiek apšaubīts. Lūdzu, palīdzi uzlabot šo rakstu. Diskusijā var parādīties dažādi ieteikumi. Vairāk lasi lietošanas pamācībā. |
| Anda Ozola | |
|---|---|
| Valsts Cilvēktiesību biroja direktora vietniece | |
|
Amatā 2002. gada 16. septembris — 2003. gada 10. septembris | |
| Prezidents | Vaira Vīķe-Freiberga |
| Premjerministrs |
Andris Bērziņš Einars Repše |
| Priekštecis | Kaija Gertnere |
| Pēctecis | Diāna Šmite |
| Latvijas Republikas īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās padomniece | |
|
Amatā 2006. gada 7. novembris — 2009. gada 1. janvāris | |
| Prezidents | Vaira Vīķe-Freiberga, Valdis Zatlers |
| Premjerministrs | Aigars Kalvītis, Ivars Godmanis |
| Priekštecis | Aleksandrs Brandavs |
|
| |
| Dzimšanas dati |
1965. gada 4. jūlijā Rīga, Latvija |
| Tautība | latviete |
| Politiskā partija |
Latvijas Ceļš LPP/LC Šlesera Reformu partija |
| Augstskola | Latvijas Universitāte |
Anda Ozola (dzimusi 1965. gada 4. jūlijā[1] Rīgā kā Anda Apsīte) ir Latvijas politiķe, bijusī Šlesera Reformu partijas LPP/LC vadības locekle.[2]
Karjera
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Dzimusi 1965. gadā, pēc viņas piedzimšanas tēvs Romāns Apsītis rudenī sāka strādāt Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Valsts un tiesību zinātņu katedrā, kur sagatavoja un sāka lasīt sociālistu ārvalstu valststiesību un Latvijas PSR valsts un tiesību vēstures kursu.[3] Bijusi tēva Romāna Apsīša un Valsts cilvēktiesību biroja direktora Olafa Brūvera veidotās partijas «Latvijas ceļš» biedre; no 2002. gada 16. septembra sākusi darba gaitas kā Brūvera izveidotā Valsts Cilvēktiesību biroja direktora vietniece, 2003. gada 10. septembrī mainījusi darbavietu uz Zemkopības ministrijas Meža resursu departamenta direktora vietnieces amatu.[4] Valsts Cilvēktiesību birojs tika reorganizēts par Tiesībsarga biroju, kuru vēlāk vadīja Ozolas tēvs. Vēlāk Aināra Šlesera Šlesera Reformu partijas politiķe.[5]
2005. gada 12. marta Rīgas domes vēlēšanās neveiksmīgi kandidējusi no partijas «Latvijas ceļš».[6] Kā Šlesera pārstāvētās partijas biedre iecelta šīs partijas īpašo uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās Oskara Kastēna biroja par padomnieci, pārstāvējusi šo politisko spēku trimdā, Latviešu nacionālajā padomē Lielbritānijā.[7] 2007. gada 28. augustā kļūst par Šlesera partijas valdes locekli.[8] Partijas izvirzīta Anda Ozola ir strādājusi īpašo uzdevumu ministra bērnu un ģimenes lietās, mācītāja Aināra Baštika (toreiz — LPP/LC) sekretariātā, bijusi Valsts akciju sabiedrības «Latvijas pasts» padomes locekle[9] līdz 2009. gada 30. aprīlim. 2009. gada 6. jūnijā Ozola neveiksmīgi vēlreiz kandidēja Rīgas domes vēlēšanās no LPP/LC sarakstā, kuru toreiz vadīja Ainārs Šlesers un Andris Ameriks, solot sakārtot pludmales Vecmīlgrāvī un lepojoties, ka panākti 20% pastnieku algas pielikums (šajā laikā Ozola strādāja pastā, Valsts akciju sabiedrības «Latvijas pasts» padomē un pasta zaudējumi sasniedza 10 miljonus latu[10]),[11] saņēma 2119 svītrojumus, tikai 400 plusus un netika ievēlēta.[12]
2010. gadā ziedoja Šlesera partijai, kura atradās koalīcijā Rīgas domē ar Ušakova partiju «Saskaņa», 200 latus[1] un jau 2011. gada ārkārtas Saeimas vēlēšanās ar 13. numuru Rīgas vēlēšanu atkal kandidēja no Šlesera reformu partijas 11. Saeimas vēlēšanās kā akciju sabiedrības «Rīgas Elektromašīnbūves rūpnīca» administrācijas pārstāve, bet partija nepārvarēja 5% barjeru, Ozola guva 658 svītrojumus un 219 plusu.[13] Vēlāk Ozola pievienojās Edgara Tavara vadītajai Zaļajai partijai, kura ietilpst Ventspils domes priekšsēdētāja Aivara Lemberga vadītajā ZZS.[14] Kandidējot no Šlesera partijas, 2011. gadā Ozola publiski apšaubīja oligarhu esamību Latvijā.[15]
Politiskā darbība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Tiesībsarga biroja partejiska ietekmēšana
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Šlesera vadītās partijas izvirzītā bērnu un ģimenes lietu ministra, baptistu mācītāja Aināra Baštika uzdevumā mēģinājusi ietekmēt tēva, tiesībsarga Apsīša pausto attiecību uz nepilno ģimeņu diskrimināzijas aizliegumu, šajā skandālā tiesībsarga biroja darbinieki pauda, ka «Tiesībsarga birojs norādīja uz diskrimināciju. Vēlāk Apsītis asi reaģēja, sakot, ka no meitas saņēmis pārmetumus. Meita tāpat kā Baštiks ir Pirmajā partijā. Apsītis ir politiski ietekmējams.»[9]
Publisko iepirkumu sektors
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]2016. gada 22. februārī Ozola, paralēli strādājot Satiksmes ministrijas pārziņā esošās valsts akciju sabiedrības «Latvijas Dzelzceļš» meitassabiedrībā, kapitālsabiedrībā ar ierobežotu atbildību «LDZ apsardze», tika iecelta Latvijas Universitātes iepirkumu komisijā bez parādsaistībām valsts amatpersonas deklarācijā, kuru nācās pamest 2019. gada 29. augustā, kamēr Ozolas parādsaistības bija 129 tūkstoši eiro,[4] pēc tam, kad viņas vārds izskanēja lietā par citas iepirkumu komisijas darbinieces Baibas Brokas aizturēšanu kriminālprocesā, kuru ierosināja Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs par kukuļa pieņemšanu no Gunta Rāvja Latvijas Universitātes būvniecības iepirkuma lietās; lai arī Ozola pati apgalvoja aģentūrai LETA, ka nav aizturēta un atrodas atvaļinājumā, neilgi pēc šiem notikumiem viņa vairs neatradās valsts amatpersonas statusā iepirkuma komisijā.[16] Lietā par 20 tūkstošu eiro kukuļa pieņemšanu 2019. gada Iepirkumu komisijas lēmums par kādu iepirkumu liecināja, ka Broka ir minētās komisijas priekšsēdētāja, bet viņas vietniece ir Administrācijas atbalstu grupas vadošā eksperte Anda Ozola.[17] Pret Andu Ozolu kriminālprocess netika uzsākts, oficiālas apsūdzības nav izvirzītas. Saskaņā ar valsts amatpersonas deklarāciju Ozolai agrāk piederēja vienīgi trīs kapitāla daļas sabiedrībā ar ierobežotu atbildību «Oza», Krasta ielā 21, Ikšķilē, kuras valdes locekle Ozola bija, nekustamais īpašums šajā pašā pilsētā un jauns 2019. gada izlaiduma vieglais pasažieru automobilis Toyota C-HR.[4] Latvijas avīzes žurnāliste Ilze Kuzmina, kura veica pētnieciskās žurnālistikas izmeklēšanu uzsvēr, ka par Andu Ozolu ir zināms, ka arī ikdienā viņa cieši sastrādājas ar Broku[18]
Darba tiesisko attiecību kompensāciju likumīguma lieta
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Valsts kontrole 2021. gadā konstatēja publiskajā sektorā slēgtās vienošanās ar darbiniekiem par profesionālās darbības ierobežojumu bijušas nelikumīgas; Valsts kontroles vadītājs Rolands Irklis uzsvēr, ka «lauvas tiesa» šo gadījumu bijuši saistīti ar dzelzceļa nozari saistītiem uzņēmumiem kā «Latvijas dzelzceļš», tāpat arī valsts akciju sabiedrība «Latvijas Pasts», tāpat Valsts kontrole norādīja uz Latvijas Universitāti, kur apmēram 19 tūkstošus eiro par laika periodu, kad profesionālās darbības ierobežojumam vairs nebija pamata, neesot tiesiska pamata atmaksāt; universitātes administrācijas darbiniece Ozola gan iebilda, ka revīzijā šie vērtējumi vai nu nav ņemti vērā vai interpretēti atšķirīgi. «Šķiet, šajā gadījumā ir runa, kā interpretēt šīs normas», pauda Ozola; «Sorainen» advokātu biroja vadošais speciālists darba tiesībās advokāts Andis Burkevics tomēr norādīja, ka «Šie konstatētie gadījumi neizskatās labi. Zināmam kontroles mehānismam vai vismaz skaidrām vadlīnijām no publiskā sektora darba devējiem vajadzētu būt.»[19] Kompensāciju pārbaudi uzsāka jau Konservatīvās partijas izglītības ministres Šuplinskas izvirzītais rektora aizstājējs Gvido Straube,[14] kurš 2019. gada 27. augustā, pēc Indriķa Muižnieka neapstiprināšanas Ministru kabinetā, iecelts par Latvijas Universitātes rektora vietas izpildītāju.[20]
Neviennozīmīgi vērtēto rektora vēlēšanu organizētaja
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Broka un Ozola bija arī komisijā, kas rīkoja apšaubītās 2019. gada Latvijas Universitātes rektora vēlēšanas,[14] kuras neorganizētības un tiesiskās neskaidrības dēļ pavadīja dažādi skandāli[21] un tiesvedības.[22] Šuplinskas virzītais Straube, lai saglabātu kontroli augstskolā, 2019. gada septembrī likvidējis augstskolas Stratēģijas padomi.[23] Ozola pārmeta kādreizējam dekānam Straubem autoritāra režīma diktatorismu, proti, ka Straube visā pārvaldībā esot viens, un tas skaitās kā «autoritārs diktators», turklāt augstskola palikusi ne tikai bez Administrācijas vadītāja, Senāta un Akadēmiskās šķīrējtiesas, bet arī bez četriem dekāniem,[24] taču Juridiskās fakultātes dekāne, vēlākā Satversmes tiesas tiesnese Anita Rodiņa noraidīja Ozolas apgalvojumus.[25]
Apbalvojumi
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Kopā ar Levitu 2002. gadā[26] piešķirts Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora goda nosaukums.[27]
Ģimene
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Andas Ozolas tēvs ir kādreizējais Pētera Stučkas Latvijas Valsts universitātes Valsts un tiesību zinātņu katedras Latvijas PSR valsts un tiesību vēstures pasniedzējs Romāns Apsītis, māte bijusī Latvijas PSR Ministru Padomes lietu pārvaldes Kultūras, Izglītības, veselības aizsardzības un sociālās nodrošināšanas nodaļās vecākā referente Vera Apsīte, dzimusi Graumane, apbalvota ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu,[28] tēvamāsa Astrīda Ņikitina. Andas Ozolas laulātais ir Ralfs Ozols, ģimenē divi bērni.[4]
Literatūra
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- Tālavs Jundzis. 4. maijs: Rakstu, atmin̦u un dokumentu krājums par Neatkarības deklarāciju. Fonds "Latvijas Vēsture", 2000.
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 «Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja Partiju finanšu datu bāze - ziedotāja Anda Ozola». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 11. jūnijā. Skatīts: 2021. gada 11. jūnijā. Arhivēts 2021. gada 11. jūnijā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ "Valdes locekļi Anda Ozola un Georgs Lansmanis analizēs programmatiskās nostādnes, taktikas un kandidātu atlases kritērijus, gatavojoties pašvaldību vēlēšanām", LPP/LC domes sēdē vērtēs politisko un ekonomisko situāciju, 2008, 20. maijs
- ↑ Krastiņš Ilgvars, Grīnbergs Oto. «Romāns Apsītis. Jauns zinātņu kandidāts.» Padomju Students, 1975, 29. maijs, 2. lpp
- ↑ 4,0 4,1 4,2 4,3 Valsts ieņēmumu dienesta valsts amatpersonu datu bāze — Anda Ozola
- ↑ «5.saraksts Politiskā partija Šlesera Reformu partija LPP/LC», Latvijas Vēstnesis, Nr. 139, 2011, 5. septembris.
- ↑ «Latvijas pašvaldību vēlēšanu dokumenti», Latvijas Vēstnesis, Nr. 29, 2005, 19. februāris, A11, Savienība «Latvijas ceļš».
- ↑ LNPL gadskārtēja sesija, Brīvā Latvija: Apvienotā "Londonas avīze" un "Latvija", Nr. 21 (1052) 2008, 24. maijs, 2. lpp.
- ↑ LPP/LC ir LC tiesību un saistību pārņēmējs, LPP/LC ir LC tiesību un saistību pārņēmējs, VIPI, 2007, 28. augusts.
- ↑ 9,0 9,1 «Tiesībsargs danco pēc Šlesera stabules», Kas Jauns, 2009, 3. jūlijs
- ↑ Ainārs Šlesers — deputāts, kura dēļ atlaida Saeimu
- ↑ Ejot uz pašvaldību vēlēšanām, Latvijas Vēstnesis, Nr. 83, 2009, 28. maijs, 7., 8. lpp.
- ↑ «Centrālā vēlēšanu komisija, 2009. gada 6. jūnija pašvaldību vēlēšanu rezultāti». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 26. maijā. Skatīts: 2021. gada 11. jūnijā.
- ↑ «2011. gada 11.Saeimas vēlēšanas 5. Šlesera Reformu partija LPP/LC Rīgas apgabals (Nav ievēlēti)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2021. gada 19. septembrī. Skatīts: 2021. gada 11. jūnijā.
- ↑ 14,0 14,1 14,2 Pārbaudīs Muižnieka komandas lielās kompensācijas, NRA.LV, 2019, 8. septembris
- ↑ Ozola, Anda. «Vulgarizētais tiesiskums jeb "piemet, piemet žagariņu"», Diena, 2011, 17. augusts
- ↑ Ziņu aģentūra LETA, «Brokas kolēģe LU Anda Ozola nav aizturēta, un KNAB ar viņu neesot kontaktējies», Neatkarīgā Rīta Avīze, 2019, 9. jūlijs.
- ↑ «Lietā par vismaz 20 000 eiro kukuļa ņemšanu KNAB aiztur trīs personas», Ziņu aģentūra LETA, Apollo.lv, 2019, 8. jūlijs
- ↑ Kuzmina, Ilze. «Brokas aizturēšana: daudz jautājumu», Latvijas avīze, 2019, 10. jūlijs
- ↑ Kincis, Jānis. LU un LDz: Novērsti pārpratumi kompensācijās par profesionālās darbības ierobežojumiem, Latvijas Radio, LSM.LV, 2021, 23. marts, 18:01
- ↑ «Valdība neapstiprina Muižnieku Latvijas Universitātes rektora amatā». www.lsm.lv (latviešu). Skatīts: 2019-08-28.
- ↑ Kuzmina, Ilze, «LU rektora vēlēšanas: skandālu apvītas», Latvijas Avīze, 2019, 27. maijs
- ↑ Kuzmina, Ilze, «Rektoru vēlēšanu virtuve: dīvaini biļeteni, kļūdaina balsu skaitīšana», Latvijas Avīze, 2020, 11. februāris
- ↑ LETA, Lai saglabātu kontroli, Straube likvidējis LU Stratēģijas padomi, Apollo, 2019. gada 6. septembris
- ↑ «LU palikusi arī bez četriem dekāniem», Diena, 2019, 27. augusts
- ↑ «LU JF dekāne Rodiņa uzskata, ka joprojām ir amatā; gatava iepazīties ar pretargumentiem», DELFI, 2019, 27. augusts
- ↑ «LZA un Latvijas Zinātnes dzīves hronika, 2002. gada janvāris-aprīlis», Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis, A daļa Nr. 02-03, 2002, 1. februāris, 140. lpp.
- ↑ Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktori
- ↑ «LPSR Augstākās Padomes Prezidijā — Latvijas PSR Ministru Padomes lietu pārvaldes Kultūras, Izglītības, veselības aizsardzības un socillās nodrošināšanas nodaļās vecākā referente Vera Apsīte apbalvota ar Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija Goda rakstu», Cīņa, 1963, 10. aprīlis, 1. lpp.