Atlantijas tuklītis

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Atlantijas tuklītis
Fratercula arctica (Linnaeus, 1758)
Atlantijas tuklītis
Klasifikācija
ValstsDzīvnieki (Animalia)
TipsHordaiņi (Chordata)
KlasePutni (Aves)
KārtaTārtiņveidīgie (Charadriiformes)
DzimtaAlku dzimta (Alcidae)
ApakšdzimtaTuklīšu apakšdzimta (Fraterculinae)
ĢintsTuklīši (Fratercula)
SugaAtlantijas tuklītis (Fratercula arctica)
Sinonīmi
Alca arctica
Atlantijas tuklītis Vikikrātuvē

Atlantijas tuklītis[1] (Fratercula arctica) ir alku dzimtas (Alcidae) jūras putns, kas ir vienīgā tuklīšu suga, kas mājo Atlantijas okeānā. Ārpus ligzdošanas sezonas tas uzturas okeāna ziemeļu daļas vēsākajos ūdeņos, bet ligzdo Eiropas rietumu krastā, Ziemeļamerikas austrumu krastā un daudzajās Ziemeļatlantijas salās.[2]

Zinātniskais nosaukums Fratercula arctica latviešu valodā nozīmē "mazais ziemeļu mūks", atspoguļojot melnbalto apspalvojumu, kas atgādina mūka ietērpu. Otra asociācija ar mazo mūku ir putna ieradums, paceļoties gaisā, sakļaut pleznotās pēdiņas, līdzīgi kā plaukstas lūgšanā.[3]

Izplatība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atlantijas tuklītis ligzdo Islandē, Grenlandē, Ņūfaundlendā un daudzās citās Ziemeļatlantijas salās. Vistālāk uz dienvidiem tas ligzdo Meinā, Atlantijas okeāna rietumu krastā, un Britu salās, okeāna austrumu piekrastē, no Šetlendas salām līdz Normandijas salām.

Lielākā ligzdošanas kolonija izveidojusies Islandē, kurā sastopami 60% no kopējās Atlantijas tuklīšu populācijas.[3][4] Lielākā rietumkrasta kolonija atrodas Ņūfaundlendā, uz dienvidiem no Sentdžonsas.[5] Lielas ligzdošanas kolonijas novērojamas arī Norvēģijas rietumu un ziemeļu piekrastēs, Fēru Salās, Šetlendas un Orkneju salās, kā arī Grenlandes rietumkrastā un Ņūfaundlendas piekrastēs kopumā. Mazākas ligzdošanas kolonijas izveidojušās pārējās Britu salās, Svalbārā, KrievijāMurmanskas apkaimē un Novaja Zemļā, Labradorā, Jaunskotijā un Meinā. Ligzdošanai visiecienītākās ir salas.[6]

Ārpus vairošanās sezonas Atlantijas tuklītis uzturas Atlantijas okeāna ziemeļu daļā, ietverot Ziemeļjūru, kā arī mēdz ieklejot ūdeņos aiz Ziemeļu polārā loka. Ziemā tas dodas dienvidu virzienā un var sasniegt Vidusjūru Eiropā un Ziemeļkarolīnu Ziemeļamerikā. Krastā putni izkāpj tikai ligzdošanas sezonas laikā. Apmēram 8 mēnešu laikā, atrodoties jūrā, putns pārlidojumos veic gandrīz 8000 km.[7]

Izskats[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Acis izskatās trīsstūrainas dēļ oranžiem un zilganpelēkiem neapspalvotās ādas gredzeniem ap acīm

Atlantijas tuklītis ir vidēji liels, kompakts jūras putns ar spēcīgu kaklu, masīvu knābi un īsiem spārniem. Ķermeņa garums ir 26—36 cm, spārnu plētums 47—63 cm, svars apmēram 460 g.[8] Krastā, izslejoties stāvus, tā augstums ir apmēram 20 cm. Abi dzimumi izskatās vienādi, tomēr tēviņi ir nedaudz lielāki nekā mātītes. Auguma atšķirības gan var novērot tikai tad, kad abi dzimumi stāv viens otram blakus.[3]

Atlantijas tuklītim ir skaists, izteiksmīgs apspalvojums. Mugurpuse ir melna, taču vēders koši balts, ap kaklu melna "apkaklīte", pazode tumši pelēka, vaigi gaiši pelēki. Acis izskatās trīsstūrainas dēļ oranžiem un zilganpelēkiem neapspalvotās ādas gredzeniem ap tām.[9] Īsās, pleznotās kājas ir koši oranžas vai sarkanas ar melniem nagiem.

Pēc ķermeņa formas tuklītis atgādina pingvīnu, taču nav tam radniecīgs. Uz sauszemes tuklītis izskatās neveikls un smagnējs. Ārpus vairošanās sezonas melnās spalvas zaudē spīdumu un košumu, reizēm tās kļūst tumši brūnas.[6] Atlantijas tuklītis savas spalvas no ūdens iedarbības aizsargā, pārklājot tās ar eļļainiem astes dziedzeru izdalījumiem, tādējādi spalvas kļūst ūdens necaurlaidīgas.

Knābis[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Knābis pelēks ar oranžu galu, abus laukumus nodala šaura, dzeltena līnija, kā arī dzeltenas svītras rotā oranžo knābja galu. Knābja pamatni ieskauj gaļaina, bāli dzeltena līnija un katrā pusē vaigu rotā dzeltena vai oranža, rozetveidīga pasekste. Jo putns ir vecāks, jo knābis kļūst masīvāks un izteiksmīgāks.[6] Riesta laikā Atlantijas tuklīša knābis ir spilgts, bet ziemā tas kļūst bālāks. Knābis ir rievots, kā arī knābja iekšpusē un barības vadam ir uz aizmuguri vērsti āķīši, tadējādi tuklītis var stingri satvert noķertās zivis, kuru skaits var būt ļoti liels.[9]

Uzvedība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Izkāpjot krastā, Atlantijas tuklītis tipiski ieņem vertikālu stāju, līdzīgu pingvīniem

Atlantijas tuklītis lielāko daļu dzīves pavada jūras viļņos, reizēm pat simtiem kilometru no krasta. Šajā laikā Atlantijas tuklītis dzīvo pa vienam, reizēm arī pāros. Pavasarī simtiem šo putnu atlido uz piekrasti, lai tur ligzdotu.[9] Neilgi pirms ligzdošanas sezonas Atlantijas tuklītis maina apspalvojumu. Šajā periodā putni nespēj lidot, bet joprojām ir lieliski peldētāji.[9]

Atlantijas tuklīši ir pārsteidzoši lidotāji. Vicinot spārnus 400 reizes minūtē, tas var lidot ar ātrumu 77—88 km/h.[3] Spārni kustas tik ātri, ka to kustība nav saskatāma, tādējādi putns atgādina lidojošu futbolbumbu.[3] Atlantijas tuklītis arī peld ļoti ātri un var ienirt ļoti dziļi. Zem ūdens tas spēj uzturēties apmēram minūti, bet visbiežāk tās ir 20—30 sekundes.[3] Nirstot tie pakāpeniski atbrīvojas no gaisa, kas atrodas tā spalvās. Izskatās, it kā putns peldētu sudrabainā burbulī.

Ligzdošanas laikā starp diviem tuklīšiem var novērot arī agresīvu uzvedību. Šādās situācijās putns piepūšas pēc iespējas lielāks, paver spārnus un knābi. Jo knābis plašāk atvērts, jo agresīvāk tuklītis ir noskaņots. Reizēm tas papildus mīņājas, sitot pleznas pret zemi. Ja putni nonāk līdz kautiņam, tas parasti notiek, sitot pretiniekam ar knābi un grūžot to ar spārniem un visu ķermeni. Ja divi putni sakaujas, citi pulcējas apkārt un noskatās kautiņu kā izrādi.[3] Ja tuklītis grib neuzkrītoši paiet garām citiem kolonijas iemītniekiem, tas iet ātri un ar zemu nolaistu galvu. Toties tuklītim, kas apsargā savas alas ieeju, gaita atgādina pelikānu — tuklītis ir stīvs, izslējies vertikāli, knābis pieliekts pie krūtīm, bet gaita ir lēna un cienīga kā zaldātam apgaitā.[3]

Barība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atlantijas tuklītis pamatā barojas ar dažādām zivīm, bet visiecienītākās ir tūbītes un nigliņi,[9] siļķes, brētliņas, moivas, diegspuru vēdzeles, merlūzas un heki.[3] Kopumā iecienītāko zivju veids vienai kolonijai no otras atšķiras, atkarībā no izplatības areāla.[3] Reizēm ziemas sezonā tiek noķertas arī garneles un citi vēžveidīgie, gliemji un daudzsartārpi, īpaši barojoties piekrastes ūdeņos.[3][10]

Zivis tuklītis ķer, ienirstot zem ūdens, izmantojot savus viegli pavērtos spārnus kā airus, bet pēdas kā dzenskrūvi.[3] Lielākās zivis, kuras Atlantijas tuklītis medī, ir 18 cm garas, tomēr parasti zivis ir mazākas, apmēram 7 cm garas. Pieaudzis putns dienā apēd apmēram 40 šādas nelielas zivtiņas. Galvenā maņa, ķerot zivis, ir redze.

Mazās zivtiņas tuklītis norij, joprojām atrodoties zem ūdens, bet lielākas tas apēd, paceļoties virs ūdens virsmas. Vienā ieniršanas reizē tas spēj noķert vairākas zivis. Pirmās noķertās zivis tiek piespiestas ar muskuļoto, aso mēli pie ar āķīšiem noklātās knābja augšējās virsmas, tādējādi spējot atkal atvērt knābi, lai turpinātu ķert citas zivis.[3]

Kad tuklīši baro mazuļus, tie uzkrāj knābī pēc iespējas vairāk zivju, kuras nes krastā putnēniem.[9] Parasti knābī ir apmēram 10 zivis, bet to skaits var būt līdz 62 zivīm.[3] Turklāt putnēni tiek baroti tikai ar zivīm.[3] Tuklītis kopā ar zivīm norij arī jūras ūdeni. Lieko sāls daudzumu tas attīra caur nierēm un īpašiem sāls dziedzeriem, kas atrodas nāsīs.[6]

Ligzdošana[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Dzimumbriedumu Atlantijas tuklīši sasniedz 5 gadu vecumā.[3] Ligzdošanas kolonijās Atlantijas tuklīši atgriežas laikā no februāra līdz aprīlim.[9] Šajā laikā sākas riests un var novērot dažādus riesta rituālus. Partneri saberzējas ar knābjiem, pēc tam kopā lido ierīkot ligzdu tajā pašā kolonijā, kur visus iepriekšējos gadus. Atlantijas tuklīši pāri parasti veido uz mūžu, pavasarī, pēc ziemošanas sezonas, satiekoties no jauna.

Atlantijas tuklīši ligzdo pašu raktās vai dabiskās alās. Ala var būt veca, saglabājusies no iepriekšējā gada, vai arī tā tiek rakta no jauna.[9] Vispirms gan putni cenšas atrast kādu pamestu alu. Vislabprātāk tie izrok alu stāvā, ar zāli aizaugušā nogāzē pie klintīm, reizēm pat izkašā tuneli starp akmeņiem klinšu pakājē. Ala tiek rakta ar knābja un pēdu palīdzību. Ar knābi tie sacērt zemi, bet ar pēdām, līdzīgi kā suņi, aizmet prom. Alas visbiežāk ir 70—110 cm dziļas. Tās galā vecāki no spalvām un zāles izveido mīkstu un siltu ligzdu. Alā ļoti bieži ir arī īpaša vieta, kur jaunajam putnam nokārtoties, nesmērējot ligzdu ar fekālijām. Jo putns kļūst vecāks, jo tualete pārvietojas tuvāk alas izejai.[3]

Ligzdā mātīte izdēj vienu olu. Inkubācijas periods ilgst apmēram 43 dienas.[9] Vecāki perē pārmaiņus, un, kad izšķiļās mazulis, abi gādā tam barību. Putnēns alā uzturas apmēram 6 nedēļas. Pēc iznākšanas no alas tas ir pieaudzis un dodas jūrā jau kā patstāvīgi baroties spējīgs īpatnis.[9]

Daļa Atlantijas tuklīšu kļūst par upuri citiem putniem. Tādēļ putnēni dienas laikā paliek ligzdā un iznāk laukā tikai naktīs, lai papeldētu jūrā. Tajā laikā viņi vēl neprot lidot, tādēļ neattālinās no krasta un cenšas atgriezties ligzdā pirms rītausmas. Kad mazuļi pamet ligzdu, viņu pašu interesēs ir iespējami ātrāk iemācīties lidot un ķert zivis. Atlantijas tuklīši pirmos 2—3 gadus dzīvo okeānā barojoties.[3] Tikai pilnībā pieaugot, tie turpmāk ik gadu regulāri atgriežas vietā, kur nākuši pasaulē, kaut arī savu pirmo ligzdu ierīkos tikai 5 gadu vecumā.[3] Atlantijas tuklītis dzīvo apmēram 20 gadus, lai gan spēj sasniegt 36 gadu vecumu.[3]

Aizsardzība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Kopš 20. gadsimta 60. gadiem jūru un okeānu piesārņošanas dēļ Atlantijas tuklīšu populācija ir ievērojami samazinājusies. Atlantijas tuklīšus apdraud arī jūras zivju pārmērīgā izķeršana. Dabas aizstāvji cenšas panākt, lai būtu jāmaksā par to zivju zvejniecību, no kurām pārtiek Atlantijas tuklīši. Šie putni galvenokārt uzturas jūras krastā vai zvilnējot jūrā. Taču cilvēku darbības rezultātā bieži rodas dažādu eļļu noplūšana jūrā. Eļļains apspalvojums putnam rada ķermeņa temperatūras svārstības un neļauj noturēties uz ūdens virsmas. Daudzi ar eļļu saskārušies putni nomirst, vai arī, ar knābi tīrot nost eļļu, saindējas.

Šos putnus cilvēki izmanto kā ēdiena sastāvdaļu. Sentkilda salās, Atlantijas okeāna ziemeļos dzīvojošie iedzīvotāji auzu pārslu putrai labprāt pievieno Atlantijas tuklīša gaļu.

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. Holarktikas putnu nosaukumi latviešu valodā M.Strazds, J.Baumanis, K.Funts. 2014.
  2. IUCN: Fratercula arctica
  3. 3,00 3,01 3,02 3,03 3,04 3,05 3,06 3,07 3,08 3,09 3,10 3,11 3,12 3,13 3,14 3,15 3,16 3,17 3,18 3,19 Puffin FAQs
  4. Facts about atlantic puffin
  5. «Wilderness and Ecological Reserves». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 24. septembrī. Skatīts: 2016. gada 1. martā.
  6. 6,0 6,1 6,2 6,3 Boag, David; Alexander, Mike (1995). The Puffin. London: Blandford. ISBN 0-7137-2596-6.
  7. Cabot discovery: Tiny tracking devices reveal surprising journey at sea.
  8. Alive: Atlantic Puffin (Fratercula arctica)
  9. 9,0 9,1 9,2 9,3 9,4 9,5 9,6 9,7 9,8 9,9 ARKive: Puffin (Fratercula arctica)
  10. alk, Knud; Jensen, Jens-Kjeld; Kampp, Kaj (1992). "Winter diet of Atlantic Puffins (Fratercula arctica) in the Northeast Atlantic". Colonial Waterbirds 15 (2): 230–235. doi:10.2307/1521457. JSTOR 1521457

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • IMP BV / UAB IMP BALTIC "Dzīvnieku pasaule" LVP 5007 21283 ISBN 9986-9333-7-4 MMII, 22 karte.

Ārējās saites[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]