Baltais zaķis
| Baltais zaķis Lepus timidus (Linnaeus, 1758) | |
|---|---|
 | |
| Klasifikācija | |
| Valsts | Dzīvnieki (Animalia) |
| Tips | Hordaiņi (Chordata) |
| Klase | Zīdītāji (Mammalia) |
| Kārta | Zaķveidīgie (Lagomorpha) |
| Dzimta | Zaķu dzimta (Leporidae) |
| Ģints | Zaķi (Lepus) |
| Suga | Baltais zaķis (Lepus timidus) |
| Izplatība | |
 Dabīgais izplatības areāls
Introdukcijas izplatības areāls | |
 Baltais zaķis Vikikrātuvē | |
Baltais zaķis (Lepus timidus) ir zaķu dzimtas (Leporidae) suga, kurai ir 15 pasugas.[1] Tas piemērojies dzīvei polārajos reģionos, un tā dabīgais izplatības areāls aptver Eirāziju, sākot ar Skandināviju un Polijas ziemeļaustrumiem areāla rietumos un beidzot ar Klusā okeāna piekrasti austrumos. Vistālāk uz ziemeļiem dzīvo populācija Krievijā un Skandināvijā, sasniedzot 75° ziemeļu paralēli, bet dienvidu robeža ir apmēram ap 40—50° paralēli.[1]
Sistemātikas izmaiņas
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
_-_geograph.org.uk_-_734025.jpg)
Nesenā pagātnē baltajam zaķim tika izdalītas 16 pasugas.[2] Tomēr mūsdienās polārzaķis (Lepus arcticus) tiek izdalīts kā atsevišķa suga.[1] Ir zinātnieki, kuri uzskata, ka arī Īrijas baltais zaķis (Lepus timidus hibernicus) būtu jāizdala kā atsevišķa suga.
Izplatība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Baltais zaķis samērā bieži sastopams Eiropas ziemeļos: Skandināvijā, Polijas ziemeļu daļā un Baltijā, plaši izplatīts Krievijas Eiropas daļā, dažviet Ukrainā, Sibīrijā, Kazahijā, Aizbaikālā, areālam austrumos sasniedzot Tālos Austrumus. Sastopams arī Mongolijas ziemeļrietumos un Ķīnas ziemeļaustrumos.[2] Izolētas populācijas dzīvo Lielbritānijā, Īrijā, Sahalīnas, Hokaido, Kuriļu salās un Alpos (Austrijā, Itālijā, Vācijā, Francijā un Šveicē) augstāk par 1300 metriem virs jūras līmeņa.[1][3] Baltais zaķis ir introducēts Fēru Salās un vairākās Skotijas salās.[1][4]
Latvijā
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Baltais zaķis Latvijas teritorijā mājo kopš vēlā ledus laikmeta. Vietējās populācijas lielums pārsniedz 13 000 īpatņu. Lielākais blīvums ir valsts ziemeļu un ziemeļaustrumu daļā. Visticamākais, ka Latvijā sastopama nominālpasuga — Lepus timidus timidus.[2] Baltais zaķis ir izteikts meža dzīvnieks un izvairās no atklātām vietām. Mājo dažādās mežaudzēs, kas robežojas ar augstajiem purviem vai aizaugušiem izcirtumiem. Labprātāk mājo lapu koku vai jauku koku mežos ar biezu pamežu, labi attīstītu paaugu. Vienmēr apmetas kādas ūdenstilpes tuvumā.[2]
Izskats
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Baltais zaķis ir nedaudz mazāks nekā pelēkais zaķis. To var viegli atšķirt no pelēkā zaķa pēc astes, kas baltajam zaķim ir balta visa gada garumā (pelēkajam zaķim astes virspuse ir melna).[5] Baltais zaķis ir slaids, galva ieapaļa ar strupu purnu, ausis garas, apmēram 6–10 cm.[2][6] Atšķirībā no pelēkā zaķa baltajam zaķim ausis, noliektas uz priekšu, nav garākas par galvu.[6] Garāko ausu īpatņiem noliektas ausis sasniedz purna galu.[2] Apmatojums garš un biezs, ar mīkstu pavilnu. Krāsa maskējoša, ar spilgti izteiktu sezonālo dimorfismu. Vasarā matojums ķermeņa virspusē ir brūns vai rūsgani pelēks, galva nedaudz tumšāka, bet sāni gaišāki nekā mugura, vēders balts. Ziemā kažoks ir balts, bet ausu galiņi ir melni gan vasarā, gan ziemā.[2] Apmatojuma maiņa notiek divas reizes gadā - pavasarī un rudenī. Tā rit pakāpeniski un ilgst aptuveni 2,5 mēnešus. Jaunie dzīvnieki savā pirmajā ziemas kažokā ietērpjas vēlāk nekā pieaugušie, kā arī apmatojuma nomaiņa var ievilkties, ja dzīvnieks ir slims vai novārdzis.[2] Īrijā dzīvojošajai pasugai lielākajai daļai īpatņu kažoks visu gadu saglabājas brūns. Turklāt Īrijas baltajiem zaķiem reizēm arī astes virspuse ir tumša, tad tos ir grūti atšķirt no pelēkā zaķa.
Baltā zaķa ķermeņa garums ir 43—65 cm, ieapaļās astes garums 4,3–8 cm, svars atkarībā no sezonas mainīgs, apmēram 2–6 kg.[2][5][6] Mātītes ir nedaudz lielākas nekā tēviņi, bet tā ir vienīgā atšķirība starp dzimumiem.[5] Kājas garas, bet pakaļkājas ievērojami garākas par priekškājām, kā arī to pēda gara. Pēdu apakšpuse (pirkstu spilventiņus ieskaitot) biezi klāta ar elastīgiem, amortizējošiem matiņiem. Turklāt pakaļkājām šis apmatojums biezāks nekā priekškājām. Pakaļkāju pēdām 4 pirksti, priekškājām 5 pirksti.[2]
Uzvedība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Baltais zaķis ir savrupnieks un izteikts nometnieks un tam ir raksturīga piesaiste dzīves vietai. Tā teritorija ir apmēram 80—100 ha liela.[7] Iemīļotā, nomaļā teritorijā tiek izraudzīts laukumiņš regulārai guļvietai. Vasarā pirms apgulšanās vienkārši piebradā augāju, ziemā iemīda vai izkārpa sniegā nelielu bedrīti.[2] Baltais zaķis ir pārsvarā krēslas dzīvnieks un visaktīvākais ir uzreiz pēc saulrieta un pirms saullēkta, tomēr vairāk vai mazāk ir aktīvs arī naktī. Vienīgi riesta laikā baltais zaķis kļūst aktīvs arī dienas laikā.[5] Baltais zaķis ir labs peldētājs. Kā visiem zaķiem tam ir ļoti laba dzirde. Oža labi darbojas tikai nelielā attālumā, bet redzes īpatnība ir vājš asums un dziļums. Līdz ar to zaķis ar grūtībām saskata nekustīgus objektus, tomēr redzei ir ļoti plašs redzeslauks. Zaķa acu novietojums ļauj, nepagriežot galvu, skatīties gan uz priekšu, gan uz aizmuguri, gan uz sāniem, gan augšup. Lai arī baltais zaķis ir savrupnieks, reizēm labās barošanās vietās sapulcējas vairāki īpatņi un retos gadījumos var novērot zaķu barus līdz 70 īpatņiem.[5] Briesmu gadījumā baltais zaķis īsā distancē spēj skriet ātrāk kā 60 km/h.[7]
Barība
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Baltais zaķis ir izteikts augēdājs, bet tā barošanās ieradumi ir ļoti dažādi un cieši saistīti ar tā izplatīšanas reģionu. Piemēram, Skandināvijā un Baltijā baltajam zaķim raksturīga izteiktu barības sastāva sezonalitāti. Siltajā gada periodā pārtiek galvenokārt no augu zaļajām daļām, barojoties ar dažādiem lakstaugiem, stiebrzālēm, pākšaugiem, avenājiem, mellenājiem, neatsakās arī no grīšļiem, kosām, labprāt mielojas ar sēklām un augļiem, dažu sugu sēnēm. No kokaugiem vasarā barībā izmanto vienīgi kārklu jaunos dzinumus. Rudens otrajā pusē, kad zālaugi sakalst, baltais zaķis pamazām sāk arvien vairāk pāriet uz krūmu un koku smalkajiem zariņiem, tādējādi kokaugu īpatsvars barībā strauji pieaug. Ziemā, kad sasnieg sniegs, galvenā barība ir nelieli koku un krūmu zariņi, atvases un miza, lai gan, kārpot sniegu, cenšas piekļūt arī kūlai un mētrājiem. Visbiežāk tiek apgrauzti dažādi vītolu dzimtas kokaugi, arī apses, kļavas, ozoli, alkšņi, pīlādži, lazdas, krūkļi, ievas, reizēm pamielojas pat ar paegļiem.[2] Lai uzņemtu minerālvielas, mēdz skrubināt aļņu buļļu un stirnu āžu nomestos ragus, dzīvnieku skeleta atliekas. Nelabvēlīgos apstākļos, piemēram, ilgstošu, spēcīgu lietavu laikā vai putenī mēdz gavēt. Pēc badošanās perioda raksturīga kaprofāgija - ēd savus ekskrementus.[2] Reģionos, kuros ziemas periodā neveidojas sniega sega, piemēram, Īrijā, baltie zaķi barojas gandrīz tikai ar zālaugiem.[8]
Vairošanās
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]Baltais zaķis ir poligāms un mātītei, kura ir gatava pāroties, seko vairāki tēviņi. Lai piesaistītu partneri, mātīte izkliedz saraustītus aicinājuma kliedzienus. Pāris izveidojas uz ļoti īsu laiku. Katrai pieaugušai mātītei Latvijā ik gadu ir 1—2 metieni (visbiežāk divi). Siltākos reģionos var būt līdz 4 metieniem gadā.[5] Mātītei nākamā apaugļošanās notiek drīz pēc metiena dzimšanas. Vairošanās sezona Latvijā sākas martā, retumis februārī. Tā ilgst līdz vasaras nogalei, kad ir izauguši otrā metiena mazuļi. Grūsnības periods ilgst apmēram 46—55 dienas. Zaķēni piedzimst slēptuvē, zem kāda krūma zariem. Vasaras metienā mazuļu parasti ir vairāk nekā pavasara metienā. Visražīgākās ir 2—4 gadus vecas zaķu mātes, tām metienā dzimst 5—7 mazuļi, var būt pat 8 mazuļi. Vecākām mātītēm parasti piedzimst 4—6 pēcnācēji.[2] Jaundzimušie ir biezi apmatoti, redzīgi, viņu svars 90—130 grami. Jau pirmajā dienā mazuļi spēj pārvietoties. Māte zīda tos tikai 1—2 reizes diennaktī. Zaķēni attīstās ātri un jau 7—9 dienu vecumā līdztekus pienam sāk ēst arī zāli. Patstāvīgi tie kļūst 3—4 nedēļu vecumā.[2] Dzimumgatavību sasniedz 11 mēnešu vecumā. Iespējamais dzīves ilgums 5—8 gadi.[2]
Balto zaķu dabiskie ienaidnieki ir lūši, caunas, lapsas, vilki, klaiņojoši suņi, ērgļi, vistu vanagi, lielie pūčveidīgie putni. Negatīva ietekme uz zaķu izdzīvošanu ir ziemām, kurās trūkst sniega. Zaķi mēdz iet bojā arī uz ceļiem zem automašīnu riteņiem. Daļu novārdzina infekcijas slimības un endoparazīti, no kuriem visbīstamākie ir plaušu plakantārpi un aknu trematodes. No ektoparazītiem atbrīvojas, regulāri peroties smiltīs. Cilvēku rīkotām medībām nav būtiskas ietekmes uz populāciju.[2]
Atsauces
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]- ↑ 1,0 1,1 1,2 1,3 1,4 IUCN: Lepus timidus
- ↑ 2,00 2,01 2,02 2,03 2,04 2,05 2,06 2,07 2,08 2,09 2,10 2,11 2,12 2,13 2,14 2,15 2,16 Latvijas daba: Baltais zaķis
- ↑ «Mammalian Species: Lepus timidus». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 22. septembrī. Skatīts: 2015. gada 7. martā. Arhivēts 2015. gada 22. septembrī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Introgression of mountain hare (Lepus timidus) mitochondrial DNA into wild brown hares (Lepus europaeus) in Denmark
- ↑ 5,0 5,1 5,2 5,3 5,4 5,5 «ARKive: Mountain hare (Lepus timidus)». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2010. gada 28. martā. Skatīts: 2015. gada 7. martā. Arhivēts 2010. gada 28. martā, Wayback Machine vietnē.
- ↑ 6,0 6,1 6,2 «Hare Preservation Trust: The Mountain Hare». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 24. martā. Skatīts: 2015. gada 8. martā.
- ↑ 7,0 7,1 «WAZA: Mountain Hare». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2015. gada 23. septembrī. Skatīts: 2015. gada 8. martā. Arhivēts 2015. gada 23. septembrī, Wayback Machine vietnē.
- ↑ Macdonald, D.W.; Barrett , P. (1993). Mammals of Europe. New Jersey: Princeton University Press. ISBN 0-691-09160-9.
Ārējās saites
[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Baltais zaķis.
- Encyclopædia of Life raksts (angliski)
- Dabas raksti: Baltais zaķis Arhivēts 2016. gada 23. februārī, Wayback Machine vietnē.
- Zem eglītes pelēks zaķītis
- ADW: Lepus timidus
- Lepus timidus - Mountain hare