Vidzemes, Cēsu un Latgales-Piltenes bīskapi

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Cēsu bīskapi)
Jump to navigation Jump to search
Cēsu katoļu bīskapu baznīca (1583.-1621.), tagad Cēsu luterāņu baznīca.
Latgales bīskaps Teodors Volfs fon Ludinghauzens (pa kreisi). Augšējā daļā bīskapa baznīca Daugavpilī, augšā pa labi - bīskapa ģerbonis. No pāvestam 1903. gadā dāvātā albuma "Terra Mariana".

Cēsu, Livonijas un Piltenes bīskapi (vācu: Bischöfe von Wenden, Livland und Pilten, poļu: Biskupi inflanccy, wendeńscy i inflancko-piltyńscy) bija 1583. gadā izveidotās Cēsu bīskapijas vadītāji. Pēc tam, kad 1621. gadā Zviedrijas karaspēks iekaroja Cēsis, bīskapijas sēdekli pārcēla uz Daugavpili. Pēc Inflantijas vaivadijas izveidošanas 1677. gadā bīskapijas vadība panāca arī katoļu bīskapijas atjaunošanu Kurzemes Piltenes apgabalā, 1685. gada 15. janvārī Romas pāvests Inocents XI apstiprināja "Cēsu jeb Livonijas un Piltenes jeb Kurzemes bīskapijas" (latīņu: Dioecesis Livoniae seu Vendensis et Piltinensis seu Curlandiae) izveidošanu .

Bīskapijas vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Livonijas kara protestantiskās Rīgas un Tērbatas vietā par Livonijas jaunās katoļu bīskapijas sēdekli izraudzījās bijušo Livonijas ordeņa galvaspilsētu Cēsis. Karalis Stefans Batorijs aktu par bīskapijas dibināšanu parakstīja 1583. gada 3. decembrī. 1585. gada 1. maijā Cēsu bīskapiju ietvēra Romas pāvesta bīskapiju sarakstā, tā formalizējot tās izveidošanu. Cēsu bīskapam piešķīra Valmieras, Trikātas, Burtnieku, Mūjānu, Ropažu, Otepē muižas ar zemēm u.c. nekustamos īpašumus.[1] Pirmie divi Cēsu bīskapi mira ātri, un pirmais aktīvais Cēsu bīskaps bija Oto Šenkings.

Poļu-zviedru kara laikā Cēsis iekaroja zviedri, 1625. gadā jezuīti bija spiesti pamest Cēsis un pārcelties uz Daugavpili. Cēsu bīskapija faktiski beidza pastāvēt.

Pēc miera atjaunošanas Livonijā, Polijas-Lietuvas ūnija pārpalikušajā Pārdaugavas Livonijas hercogistes daļā 1677. gadā izveidoja Inflantijas vaivadiju. 1683. gada jūlijā karalis Jans III Sobeskis lūdza Romas pāvestu atjaunot kara laikā panīkušo Cēsu bīskapiju un apvienot to ar bijušo Kurzemes bīskapiju. 1684. gada 19. septembrī Cēsu bīskapiju formāli pārdēvēja par Inflantijas-Piltenes bīskapiju, kurā ietilpa arī Kurzemes, Zemgales un Sēlijas katoļu draudzes. 1685. gada 15. janvārī pāvests Inocents XI pasludināja apvienotās “Livonijas vai Cēsu un Piltenes vai Kurzemes” bīskapijas izveidošanu (Dioecesis Livoniae seu Vendensis et Piltinensis seu Curlandiae). Par tās pirmo vadītāju kļuva bīskaps Nikolajs Poplavskis,[2] kurš apmetās uz dzīvi 1626. gadā celtajā Daugavpils jezuītu klostera baznīcā, kas atradās Daugavpils cietokšņa teritorijā. Tās tuvumā 1737.-1746. gadā uzcēla mūra baznīcu baroka stilā, kas gāja bojā Otrā pasaules kara laikā 1944. gadā.[3]

Cēsu bīskapi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas-Piltenes bīskapi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  1. «Latgale». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 21. aprīlī. Skatīts: 2019. gada 22. augustā.
  2. Konfessionelle Pluralität als Herausforderung
  3. latgalesdati.du.lv

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Grzegorz Fąs, Inflancka diecezja, w: Encyklopedia katolicka, t. VII Ļublina 1997, 191.—195. lpp.