Vidzemes, Cēsu un Latgales-Piltenes bīskapi

Vikipēdijas lapa
(Pāradresēts no Cēsu bīskapija)
Jump to navigation Jump to search
Cēsu katoļu bīskapu baznīca (1583.-1621.), tagad Cēsu luterāņu baznīca.
Latgales bīskaps Teodors Volfs fon Ludinghauzens (pa kreisi). Augšējā daļā bīskapa baznīca Daugavpilī, augšā pa labi - bīskapa ģerbonis. No pāvestam 1903. gadā dāvātā albuma "Terra Mariana".

Cēsu, Livonijas un Piltenes bīskapi (vācu: Bischöfe von Wenden, Livland und Pilten, poļu: Biskupi inflanccy, wendeńscy i inflancko-piltyńscy) bija 1583. gadā izveidotās Cēsu bīskapijas vadītāji. Pēc tam, kad 1621. gadā Zviedrija iekaro Cēsis, bīskapijas sēdeklis pārceļas uz Daugavpili. Pēc Inflantijas vaivadijas izveidošanas 1677. gadā, bīskapijas vadība panāk arī katoļu bīskapijas atjaunošanu Kurzemes Piltenes apgabalā, un 1685. gada 15. janvārī Romas pāvests Inocents XI apstiprina Cēsu/Livonijas un Piltenes/Kurzemes bīskapijas izveidošanu (latīņu: Dioecesis Livoniae seu Vendensis et Piltinensis seu Curlandiae).

Bīskapijas vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Pēc Livonijas kara protestantiskās Rīgas un Tērbatas vietā par Livonijas jaunās katoļu bīskapijas sēdekli izraudzījās bijušo Livonijas ordeņa galvaspilsētu Cēsis. Karalis Stefans Batorijs aktu par bīskapijas dibināšanu paraksta 1583. gada 3. decembrī. 1585. gada 1. maijā Cēsu bīskapija parādās Romas pāvesta bīskapiju sarakstā, tā formalizējot tās izveidošanu. Cēsu bīskapijai piešķīra Valmieras, Trikātas, Burtnieku, Mūjānu, Ropažu, Otepē muižas ar zemēm u.c. nekustamos īpašumus.[1] Pirmie divi Cēsu bīskapi mira ātri, un pirmais aktīvais Cēsu bīskaps bija Oto Šenkings.

Poļu-zviedru kara laikā Cēsis iekaro zviedri, kas katoļiem atņem baznīcu. 1625. gadā zviedri liek jezuītiem pamest Cēsis, un tie pārceļas uz Daugavpili. Cēsu bīskapija faktiski beidz pastāvēt.

Pēc miera atjaunošanas Livonijā, Polijas-Lietuvas ūnija pārpalikušajā Pārdaugavas Livonijas hercogistes daļā 1677. gadā izveidoja Inflantijas vaivadiju. 1683. gada jūlijā karalis Jans III Sobeskis lūdz Romas pāvestu atjaunot kara laikā panīkušo Cēsu bīskapiju un apvienot to ar bijušo Kurzemes bīskapiju. 1684. gada 19. septembrī Cēsu bīskapiju formāli pārdēvēja par Inflantijas-Piltenes bīskapiju, kurā ietilpa arī Kurzemes un Zemgales katoļu draudzes. 1685. gada 15. janvārī pāvests Inocents XI pasludina apvienotās “Livonijas vai Cēsu un Piltenes vai Kurzemes” bīskapijas izveidošanu (Dioecesis Livoniae seu Vendensis et Piltinensis seu Curlandiae). Par tās pirmo vadītāju kļūst bīskaps Nikolajs Poplavskis.[2]

Cēsu bīskapi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Livonijas-Piltenes bīskapi[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Attēlu galerija[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Literatūra[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

  • Grzegorz Fąs, Inflancka diecezja, w: Encyklopedia katolicka, t. VII Ļublina 1997, 191.—195. lpp.