Cīņas sports

Cīkstēšanās ir cīņa starp diviem neapbruņotiem sportistiem, kurā tiek izmantota noteikta tehnika, lai gūtu uzvaru. Pastāv ļoti daudz cīkstēšanās veidu un cīņas sports ir iekļauts Olimpiskajās spēlēs. Šo sporta veidu starptautiski pārvalda Starptautiskā cīņas federācija. Pašlaik tā pārvalda divus olimpiskos cīņas sporta veidus — grieķu-romiešu cīņa un brīvā cīņa (vīriešu un sieviešu) — un piecus saistītos cīņas sporta veidus: grapplings, pludmales cīņa, pankrations, jostu cīņa un pahvalani.^[1]

Cīņa bijusi populāra jau Ķīnā pirms 3000 gadiem, Senajā Grieķijā tā tikusi iekļauta Antīkajās Olimpiskajās spēlēs.^[2] 18. gadsimtā kļuvusi populāra Eiropā, it īpaši Francijā.^[2] Modernā cīņas sporta veidi ir attīstījušies 19. gadsimta beigās.^[2] Vairākās valstīs, piemēram, Armēnijā, Uzbekistānā un Gruzijā, cīņa ir viena no tautas svētku sastāvdaļām.^[2]

Cīņas sports Latvijā

1894. gadā tika nodibināts Rīgas atlētu klubs, sportisti sākotnēji pulcējās Salamonska cirka mazajā zālītē, vēlāk pārcēlās uz Amatnieku biedrības vingrošanas zāli Ķēniņu ielā 30.

1897. gadā Krievijas Impērijas pirmajā smagatlētikas čempionātā Pēterburgā Rīgas atlētu kluba sportists Oļģerts Edelmanis izcīnīja trešo vietu franču cīņā (grieķu—romiešu cīņas nosaukums tālaika Krievijā), bet svaru celšanā Gvido Meijers, Aleksandrs Lāss un Oļģerts Edelmanis ieguva visas trīs godalgotās vietas. 1898. gada čempionātā Oļģerts Edelmanis svaru celšanā bija trešais. 1899. gadā klubs pārcēlās uz Nikolaja ģimnāzijas vingrotavu (tagad Krišjāņa Valdemāra ielā 1c), vēlāk uz Peldu ielu 27.

1901. gadā Rīgā notika Baltijas guberņu čempionāts profesionāliem cīkstoņiem, kurā piedalījās arī igauņu cīkstoņi Georgs Lūrihs un Aleksandrs Abergs. Šajā laikā nodibināja arī Jelgavas Atlētu biedrību (1901), 2. Rīgas Atlētu klubu (1902) un Sporta un atlētikas klubu "Herakls" (1906). No 1907. gada notika Baltijas meistarsacīkstes cīņas sportā. 1912. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Krievijas Impērijas komandas sastāvā piedalījās Jānis Polis (smagsvars), Aleksandrs Miezītis (spalvas svars) un Nikolajs Fārnasts.

1913. gadā nodibināja Rīgas Smagatlētikas līgu, kas iekļāvās Krievijas Impērijas Smagatlētikas savienībā ar astoņām biedrībām. 1913. gada Pirmajā Viskrievijas olimpiādē Kijivā franču cīņā uzvarēja Jānis Polis un Voldemārs Šmidbergs. 1914. gada Viskrievijas olimpiādē Rīgā franču cīņā otrās vietas izcīnīja Alfrēds Jordāns, Lembergs, Plūme, Lapčinskis, trešās vietas ieguva Miezītis un Vērsēns.

Pēc Pirmā pasaules kara 1921. gadā nodibināja Latvijas smagatlētikas savienību ar svarcelšanas, cīņas sporta un boksa sekcijām. Tajā pašā gadā Latvijas Smagatlētikas savienību uzņēma Starptautiskajā Smagatlētikas savienībā (FILA). 1921. gada Smagatlētikas pasaules meistarsacīkstēs Helsinkos Rūdolfs Ronis bija otrais labākais vieglajā svarā.

Rīgas Atlētu klubs atsāka darbību Vingrošanas biedrības namā, bet 1924. gadā pārcēlās uz Cēsu ielu 43. Pirmais Latvijas čempionāts grieķu—romiešu cīņā notika 1922. gadā Rīgā. 1926. gada septembrī Rīgas Salamonska cirkā notika 1926. gada Eiropas čempionāts cīņas sportā, kurā piedalījās 35 atlēti no septiņām valstīm. 1934. gada Eiropas meistarsacīkstēs Romā uzvarēja Edvīns Bietags. 1936. gada vasaras olimpiskajās spēlēs Edvīns Bietags pussmagajā svara kategorijā izcīnīja olimpisko sudraba medaļu un Krišjānis Kundziņš ieguva 5. vietu spalvas svarā. Pazīstamākie tālaika Latvijas cīņas sporta pārstāvji bija Mārtiņš Žagars, Alfrēds Jordāns, Kārlis Mikulis, Jānis Rozentāls, Augusts Hehts, Jānis Svilpe, Kristaps Veilands-Šulcs, Jānis Martinsons, Ādolfs Ruciņš, Emīls Griķis, Jānis Krūmiņš, Jānis Krauze, Kārlis Vītiņš, Edmunds Blumbergs-Rasso, Klementijs Buļs, Jānis Spuļs, Aleksandrs Miezītis, Jānis Spāre, Jānis Grāve, Kārlis Freibergs, Jānis Polis, Jānis Leskinovičs, Rūdolfs Ronis, Jānis Kavals, Edvīns Bietags, Krišjānis Kundziņš un Alberts Zvejnieks. Pēc Latvijas okupācijas Aleksandrs Miezītis un Jānis Arvīds Kavals gāja bojā Gulaga nometnēs. Viktors Andrejs, Alberts Krievs, Jānis Rudzītis un Pāvels Atars devās bēgļu gaitās uz Vāciju, vēlāk uz Austrāliju un Venecuēlu.^[3]

1998. gadā tika dibināta Latvijas Cīņas federācija.^[2]

Atsauces

↑ «Disciplines». UWW. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-09-20. Skatīts: 2019-01-05.
↑ ^2,0 ^2,1 ^2,2 ^2,3 ^2,4 Latvijas enciklopēdija. 2. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2003. 39.—40. lpp. ISBN 9984-9482-2-6.
↑ «cinas-sports.webnode.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 25. augustā. Skatīts: 2020. gada 6. janvārī.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Cīņas sports.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Enciklopēdijas Krugosvet raksts (krieviski)
Oficiālā tīmekļa vietne (angliski) (franciski)

Šis ar sportu saistītais raksts ir nepilnīgs. Jūs varat dot savu ieguldījumu Vikipēdijā, papildinot to.

[1] «Disciplines». UWW. Arhivēts no oriģināla, laiks: 2014-09-20. Skatīts: 2019-01-05.

[lat-2] 2,0 ^2,1 ^2,2 ^2,3 ^2,4 Latvijas enciklopēdija. 2. sējums. Rīga : Valērija Belokoņa izdevniecība. 2003. 39.—40. lpp. ISBN 9984-9482-2-6.

[3] «cinas-sports.webnode.lv». Arhivēts no oriģināla, laiks: 2019. gada 25. augustā. Skatīts: 2020. gada 6. janvārī.

[1]

[2]

[3]