Krievu—turku karš (1877—1878)

Krievu—turku karš (1877—1878)
	Daļa no Krievu—turku kari
	; Kauja pie Pļevnas
Datums	1877—1878
Vieta	Balkāni, Kaukāzs
Iznākums	Nosacīta Krievijas uzvara
Teritoriālās; izmaiņas	Berlīnes kongress
Karotāji
Krievijas Impērija; Rumānija; Serbija; Bulgāru vienības; Melnkalne	Osmaņu impērija; Poļu leģions
Komandieri un līderi
Mihails Skobeļevs; Mihails Loris-Meļikovs; Ivans Lazarevs; Karols I	Ahmeds Muhtars pašā; Juzefs Jagmins
Spēks
260 000 karavīru četros korpusos	281 000 karavīru

Krievu—turku karš (1877—1878) bija militārs konflikts starp Osmaņu impēriju un Krievijas Impēriju, kas izrietēja no Krievijas centieniem iegūt piekļuvi Vidusjūrai, pakļaujot Osmaņu impērijai piederošās Balkānu pussalas teritorijas.^{[nepieciešama atsauce]} Šo karu bulgāri, serbi un rumāņi uzskata par savu nāciju atdzimšanu pēc turku kundzības gadsimtiem. Kara rezultātā pilnīgu neatkarību ieguva Rumānijas Karaliste, kas atšķirībā no pārējām Balkānu valstīm nebija pilnībā pakļauta Osmaņu impērijai, jo bija tikai tās sizerēnās varas ietekmē. Tādēļ rumāņu vēstures avotos šo konfliktu sauc par Rumānijas neatkarības karu.

Priekšvēsture

1875. gada vasarā Osmaņu impērijas Balkānu provincēs Bosnijā un Hercegovinā sākās serbu zemnieku sacelšanās. Tai drīz sekoja sacelšanās pareizticīgo bulgāru vidū, kuru 1876. gada maijā osmaņi apspieda ar nežēlību, kas izraisīja sašutumu Eiropas galvaspilsētās, bet jo īpaši Krievijā, kas sevi uzskatīja par slāvu galveno aizstāvi. Austroungārija un Lielbritānija ģeopolitisku iemeslu dēļ vēlējās saglabāt novājināto Osmaņu impēriju, taču tās nevarēja novērst Krievijas uzsākto karu, kas draudēja pilnībā to sagraut.

1877. gada pavasarī Krievija noslēdza slepenu vienošanos ar Austroungāriju, kas apmaiņā pret Austroungārijas piekrišanu Krievijas uzbrukumam osmaņiem, deva tai atļauju okupēt Bosniju un Hercegovinu. Krievija arī panāca piekrišanu Besarābijā zaudēto teritoriju atgūšanai un savu 1856. gada robežu atjaunošanai, tā likvidējot zaudētā Krimas kara sekas. Ja kara laikā notiktu negaidīts Osmaņu impērijas sabrukums, šī vienošanās paredzēja, ka Krievija nepaplašinās savu teritoriju Balkānos, tā neveicinās vienas lielas slāvu valsts veidošanos, taču akceptēs mazāku nacionālo valstu veidošanos, kā arī pasludinās Stambulu par brīvpilsētu. Lielbritānija pasludināja neitralitāti gaidāmajā karā, taču informēja, ka sniegs palīdzību osmaņiem.

Norise

Krievu-turku karš sākās 1877. gada aprīlī un beidzās 1878. gada janvārī, kad krievu karaspēks sasniedza Konstantinopoles pievārti. Krievijas pusē tajā iesaistījās arī Rumānija un Serbijas kņaziste. Lai arī osmaņi izrādīja sīvu pretestību, krievi guva virkni uzvaru, pēc kurām pieauga arī viņu plāni pēckara noregulējumam reģionā. Lielbritānijā sākās uztraukums, ka Krievija pēc Osmaņu impērijas sagrāves varētu mēģināt sasniegt tai svarīgo Suecas kanālu. 1878. gada janvārī Austroungārijas ārlietu ministrs Andraši informēja Krieviju un Vāciju, ka Krievijas iecerētie miera noteikumi liks Austroungārijai uzsākt karu pret Krieviju.^[1]

Lai novērstu konfliktu starp Eiropas lielvalstīm, tika sasaukts Berlīnes kongress, kas ierobežoja Krievijas ambīcijas Balkānos un noteica jaunās robežas.

Latvieši Krievu—turku karā

Karā un tā ievērojamākajās kaujās cīnījās līdz pat 3000 Latvijas iedzīvotāju (lielākā daļa — latviešu), no kuriem apmēram 100 gāja bojā, bet apmēram 1000 tika ievainoti vai guva dzīvībai bīstamas slimības.^[2] Raksturīgi, ka vēl starpkaru posmā Latvijas Republikas varasiestādes rūpējās par šajā karā cietušajiem karavīriem ‒ tas diezgan skaidri liecina, ka Krievijas-Turcijas karā bija iesaistīti daudzi latvieši, jo vairāk nekā 40 gadus pēc kara liela daļa tā dalībnieku jau bija miruši, bet par izdzīvojušajiem gādāja valsts.^[3]