Huņņi

Huņņi bija Āzijas klejotāju tauta, kuras izcelsme nav īsti skaidra. Iespējams, ka to sastāvā bija ietvertas vairākas radniecīgas tjurku, tatāru vai somugru izcelsmes ciltis.

Vēsture

Huņņi 1. gadu tūkstotī p.m.ē. apdzīvoja Ķīnas ziemeļu daļu, Mongoliju un Baikāla reģionu. Apmēram 3.—2. gadsimtā p.m.ē. huņņi izveidoja savu valsti. Ķīniešu avotos huņņu valdnieks dēvēts par šaņjui. Galvenā loma huņņu saimniecībā bija klaiņojošajai lopkopībai.

Mūsu ēras 1. gadsimtā huņņi sadalījās divās daļās — dienvidu un ziemeļu huņņos. Taču vēlāk arī ziemeļu huņņi sašķēlās.

Savas valsts izveide

Viena huņņu daļa 5. gadsimtā izveidoja valsti, kas aptvēra Vidusāziju līdz pat Indijai, bet otra apdzīvoja Volgas baseinu un Urāla kalnu apvidus. Šī huņņu daļa sākotnēji nostiprinājās Kaspijas stepēs, bet 4. gadsimta otrajā pusē iebruka citas stepju klejotāju tautas — alānu — teritorijā. Neskatoties uz to, ka alāni bija militāri spēcīga cilts, kas apdzīvoja reģionu starp Volgas un Donas upēm, huņņi alānus sakāva un aizņēma viņu teritoriju. Pēc šīs veiksmes huņņi turpināja izplešanos un uzbruka austrumgotiem, kurus tie izdzina no viņu teritorijas Dņestras vidus un lejastecē. Goti patvērumu meklēja, dodoties rietumu virzienā augšup pa Donavu un uz rietumiem pāri Karpatiem. Līdz ar šo huņņu izplešanos aizsākās Lielā tautu staigāšana.

Drīz pēc tam huņņi sagrāva arī rietumgotus, kuri bija spiesti lūgt patvērumu Romas impērijas teritorijā. Tieši ar huņņu iebrukumu Centrāleiropā saistās tālākās tautu staigāšanas agrīnajos viduslaikos.

Taču uz Romas piešķirtajām teritorijām pārcēlās tikai daļa rietumgotu, bet daļa palika savās iepriekšējās vietās, tāpat kā vairākas citas mazākas ģermāņu ciltis — langobardi, gepidi, suevi, heruli u.c. Tās pakļāvās huņņu varai, taču saglabāja savu saimniecību, etnisko piederību, dzīvesveidu un tradīcijas. Par to liecina arheoloģiskie izrakumi daudzos kapos, kuri attiecināmi uz huņņu periodu, plašā Centrālās un Austrumeiropas teritorijā, it īpaši Donavas vidustecē. Daļa šajos kapos atrasto priekšmetu nepārprotami liecina par piederību huņņu, daļa ģermāņu kultūrai. Turklāt abos gadījumos pietiekošā skaitā sastopami greznuma priekšmeti, dārglietas un ieroči, kas liecina par to, ka gan huņņi, gan ģermāņi bija sasnieguši tiem laikiem atbilstošu augstu dzīves līmeni.

Iebrukums Romas impērijā

Huņņu impērija ap 440.—450. gadā bija sasniegusi visā Eiropā vērā ņemamu varenību. 4.—5. gadsimtā huņņi vairākkārtīgi iebruka Romas impērijas teritorijā. Viena no pazīstamāko huņņu karavadoņa Atilas vadībā tiem gandrīz izdevās pilnībā sagraut Romas impēriju. Nonākuši Eiropā, huņņi asimilēja vairākas mazākas Eiropas tautas un, lai gan pakāpeniski sāka zaudēt savu aziātisko raksturu (huņņi sākotnēji izcēlās ar savu agresīvo raksturu un nežēlību), tie joprojām bija bīstams ienaidnieks, jo bija lieliski karotāji, kas maksimāli prata izmantot savos uzbrukumos zirgus.

Huņņi Atilas vadībā 450. gadā nolēma doties uzbrukumā pret saviem senajiem ienaidniekiem — rietumgotiem, kas bija apmetušies dienvidrietumu Gallijā. Huņņi neslēpa savus nodomus pārņemt savā kontrolē vismaz pusi no Rietumromas teritorijas. Tās bija reālas briesmas, kas saliedēja kādreizējos pretiniekus — romiešus un gotus, kuriem pievienojās arī franki. Viņu apvienotā armija 451. gadā Šampaņā smagi sakāva huņņus. Pēc šīs sakāves huņņu spēks bija salauzts, lai gan nākamajā gadā, daļēji atjaunojuši savus spēkus, huņņi iebruka Ziemeļitālijā un to pilnīgi izpostīja.

Pēc Atilas nāves

Atstājuši Itāliju, huņņi pārstāja Eiropā spēlēt ievērojamu lomu, it sevišķi pēc viņu ķēniņa Atilas nāves 453. gadā. Viena huņņu daļa sāka kalpot savam kādreizējam ienaidniekam — Romas impērijas armijai. Cita pievienojās un saplūda ar citiem, vēlākiem iebrucējiem no austrumiem, kas turpināja tiranizēt Eiropu. Pēc Atilas nāves visai ātri izplēnēja huņņu vara arī to impērijas centrālajā daļā — Donavas vidustecē. Šeit joprojām mita daudzas ģermāņu ciltis, kuras huņņu varai gluži vienkārši pārstāja pakļauties.

Vienīgā vieta, kur nomadi spēja kādu laiku saglabāt savas militārās priekšrocības Eiropā, bija plašais un auglīgais Panonijas līdzenums. Klejotāji pilnībā varēja izmantot sev raksturīgo cīņas taktiku, īsā laikā pārvarot lielus attālumus un pēkšņi parādoties visnegaidītākajās vietās, pie nosacījuma, ka katra klejotāju karotāja (jātnieka) rīcībā bija ap 10 labi koptu zirgu. Tā nebija problēma plašajās Āzijas stepēs, kur viegli varēja uzturēt lielus šo dzīvnieku pulkus. Taču šādas iespējas bija stipri ierobežotas Panonijas līdzenumā, nemaz nerunājot par citiem reģioniem Eiropā. Tādēļ, ja nomadiem neizdevās īsos, ātros triecienos iegūt pilnīgu uzvaru pār ienaidnieku Eiropas apvidos, viņi drīz bija spiesti samazināt jājamzirgu skaitu, rezultātā strauji zaudējot kustīgumu un līdz ar to arī pārsteiguma efektu.

Līdzīgā situācijā nonāca arī citi iebrucēji Eiropā no Āzijas stepēm, kā, piemēram, avāri, protobulgāri un maģāri, kuri, sekojot huņņiem, 9.—10. gadsimtā arī iebruka Austrumeiropā. Līdz ar to Karpati iekarotājiem no Āzijas stepēm izrādījās par sava veida lēnām lamatām. Pārvarot šo it kā ne pārāk grūto šķērsli, stepju ordas pakāpeniski zaudēja galvenās savas militārās priekšrocības, kuras tās baudīja plašajos Āzijas klajumos. Tā, pati daba palīdzēja eiropiešiem daudzu gadsimtu laikā ievērojami mazināt vienas no lielākajām tos apdraudošajām briesmām — Āzijas klejotājus.

Ārējās saites

Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Huņņi.

Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
Krievijas Lielās enciklopēdijas raksts (krieviski)
Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
Pasaules vēstures enciklopēdijas raksts (angliski)
Pareizticīgo enciklopēdijas raksts (krieviski)
Austrumeiropas enciklopēdijas raksts (vāciski)