Igaunijas darba komūna

Vikipēdijas lapa
Jump to navigation Jump to search
Igaunijas darba komūna
Padomju Krievijas satelītvalsts
Flag of Estonia.svg
 
United Baltic Duchy flag.svg
1918 – 1919 Flag of Estonia.svg

Flag of

IDK karogs

Devīze
Visu zemju proletārieši, savienojieties!
Location of
Igaunijas darba komūnas kontrolētā teritorija (pa labi no sarkanās frontes līnijas) 1919. gada janvāra sākumā
Pārvaldes centrs Narva,
Luga (valdības mītne 1919. gada janvārī - jūnijā)
Valoda(s) igauņu, krievu
Valdība komunistu diktatūra
Igaunijas darba komūnas padomes priekšsēdis Jāns Anvelts
Vēsture
 - Dibināta 1918
 - Likvidēta 1919
Nauda rublis

Igaunijas darba komūna (igauņu: Eesti Töörahva Kommuun, krievu: Эстляндская трудовая коммуна) bija Padomju Krievijas militārā iebrukuma rezultātā izveidota komunistu valsts mūsdienu Igaunijas teritorijā, kas 1918.—1919. gadā Igaunijas brīvības cīņu laikā pastāvēja vienlaikus ar Igaunijas Pagaidu valdību.

Vēsture[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Drīz pēc Novembra revolūcijas un Brestļitovskas miera līguma anulēšanas Petrogradā 1918. gada 15. novembrī tika izveidota Igaunijas pagaidu revolucionārā komiteja.[1] 28. novembrī Sarkanās armijas 6. strēlnieku divīzija ar aptuveni 7000 kājniekiem, bruņuvilcienu un diviem bruņu auto uzbruka Narvai, ko aizsargāja vācu 6. rezerves korpusa 405. kājnieku pulks un igauņu brīvprātīgie. Uzbrukumu atbalstīja trīs karakuģi un divas lidmašīnas. Savukārt 2. Novgorodas divīzija ar aptuveni 7000 kājniekiem, diviem bruņuvilcieniem un trīs bruņu auto uzbruka gar Pleskavas – Veravas dzelzceļu. 29. novembrī Sarkanā armija ieņēma Narvas pilsētu, kur tika izveidota Igaunijas darba komūnas valdība Jāna Anvelta vadībā. Igaunijas iekarošanai tika izveidota padomju 7. armija. 1918. gada 7. decembrī Padomju Krievijas valdība atzina Igaunijas darba komūnu par neatkarīgu komunistisku valsti.

Sarkanie latviešu strēlnieki uzbruka gar Valkas-Tērbatas dzelzceļu un 23. decembrī ieņēma Tērbatu. Tajā pašā dienā Sarkanās armijas 6. strēlnieku divīzija ieņēma Tapas dzelzceļa mezglu, kas atrodas 34 km attālumā no Tallinas.

7. janvārī Igaunijas bruņotie spēki sāka pretuzbrukumu, 9. janvārī ar divu bruņuvilcienu palīdzību tika ieņemts Tapas dzelzceļa mezgls, bet 12. janvārī Rakvere un 18. janvārī Igaunijas 1. divīzija kopā ar somu brīvprātīgajiem ieņēma Narvu. Ar bruņuvilcienu palīdzību Igaunijas 2. divīzija kopā ar Tartu partizānu bataljonu atbrīvoja Tartu un gar Tartu-Rīgas dzelzceļu uzbruka Valkas virzienā, kur pie robežas ar Latvijas SPR notika Paju kauja.

Igaunijas darba komūnas valdība no Narvas pārcēlās uz Lugu, 24. maijā igauņi kopā ar krievu Ziemeļu korpusu ieņēma Izborsku, bet 26. maijā — Pleskavu. Sarkanā armija jūnija sākumā apturēja krievu Ziemeļu korpusa un divu Igaunijas divīziju uzbrukumu pie Lugas, Ropšas un Gatčinas. Igaunijas darba komūnas valdības locekļi pārcēlās uz Staraja Rusas pilsētu Krievijā.

Pēc tam, kad Padomju Krievijas valdība nolēma piedāvāt Igaunijai sākt pamiera sarunas, 1919. gada 5. jūnijā Igaunijas darba komūnas padomes darbība tika pārtraukta.

Valdība[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Igaunijas darba komūnas padome (1918-1919). No kreisās: H. Pegelmans, J. Anvelts, O. Restass, J. Kesperts (stāv), М. A. Trakmans, К. Mīlbergs, А. Valners.

Igaunijas darba komūnas padomes sastāvā bija:

Augusts Korks bija Sarkanās armijas Rietumu frontes štāba priekšnieks un Igaunijas aizsardzības komisāra konsultants.

Skatīt arī[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]

Atsauces[labot šo sadaļu | labot pirmkodu]