Karību reģions
Karību reģions ir pasaules reģions, kurš atrodas galvenokārt Ziemeļamerikas dienvidu daļā, Karību jūrā. No reģiona ziemeļrietumos ir Meksikas līcis un Ziemeļamerika, rietumos Centrālamerika, bet dienvidos Dienvidamerika. Reģionā ir iekļautas vairāk kā 700 salas un rifi. Kopējā reģiona platība ir 239 681 km2, bet iedzīvotāju skaits ap 40 miljoniem. Lielākās pilsētas ir Santodomingo, Havana, Portoprensa, Santjago un Kingstona.
Karību reģiona valstis
[labot | labot pirmkodu]Karību reģionā atrodas 13 valstis un 17 atkarīgās teritorijas:
.svg){kind=small}
_variant.svg){kind=small}
Vēsture
[labot | labot pirmkodu]Karību reģiona vēsture aizsākās ilgi pirms eiropiešu ierašanās. Arheoloģiskie pētījumi liecina, ka pirmie cilvēki Karību jūras salās ieradās vairākus tūkstošus gadu p.m.ē. Vēlāk reģionā izveidojās dažādas pamatiedzīvotāju kultūras, no kurām nozīmīgākās bija aravaki, tajno un karībi. Tajno galvenokārt apdzīvoja Lielās Antiļu salas, savukārt karībi bija izplatīti daudzās Mazajās Antiļu salās. Vietējās sabiedrības nodarbojās ar zemkopību, zveju, amatniecību un starpsalu tirdzniecību.
1492. gadā Kristofors Kolumbs sava pirmā ceļojuma laikā sasniedza Karību jūras reģionu, aizsākot Eiropas koloniālo ekspansiju Amerikā. Sākotnēji dominējošo stāvokli ieguva Spānija, kas pakļāva lielu daļu Lielo Antiļu salu, tostarp Kubu, Hispaniolu un Puertoriko. Spāņu kolonizācija izraisīja strauju vietējo iedzīvotāju skaita samazināšanos karu, piespiedu darba un no Eiropas ievesto slimību dēļ.
16. un 17. gadsimtā Spānijas hegemoniju Karību reģionā sāka apstrīdēt citas Eiropas lielvalstis. Anglija, Francija un Nīderlande ieguva vairākas salas un piekrastes teritorijas. Karību jūra kļuva par nozīmīgu Eiropas koloniālās konkurences un jūras karadarbības zonu, kurā aktīvi darbojās arī pirāti un privātkorsāri.
17. un 18. gadsimtā daudzās Karību salās izveidojās plantāciju ekonomika. Galvenā eksporta kultūra bija cukurniedres, bet nozīmīga bija arī tabakas, kafijas, kokvilnas un indigo audzēšana. Plantāciju darbaspēka nodrošināšanai uz reģionu masveidā tika ievesti paverdzināti afrikāņi. Līdz ar to Karību sabiedrību demogrāfisko un kultūras attīstību arvien vairāk noteica Āfrikas izcelsmes iedzīvotāji.
18. gadsimta beigās reģionā sākās nozīmīgas politiskas pārmaiņas. 1791. gadā Francijas kolonijā Sendomengā sākās vergu sacelšanās, kas pārauga Haiti revolūcijā. 1804. gadā tika pasludināta neatkarīga Haiti valsts, kļūstot par pirmo neatkarīgo valsti Latīņamerikā un pirmo valsti, kas izveidojusies veiksmīgas paverdzināto cilvēku sacelšanās rezultātā.
19. gadsimtā pakāpeniski tika atcelta verdzība Eiropas koloniālajās teritorijās. Britu impērijā verdzība Karību kolonijās tika atcelta 1834. gadā, Francijas kolonijās — 1848. gadā, bet citās teritorijās process turpinājās līdz 19. gadsimta beigām. Pēc verdzības atcelšanas plantāciju īpašnieki darbaspēka trūkumu daļēji kompensēja, ievedot līgumstrādniekus no Indijas, Ķīnas un citiem reģioniem.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Karību reģionā būtiski pieauga ASV politiskā, ekonomiskā un militārā ietekme. Pēc Spānijas—ASV kara 1898. gadā Spānija zaudēja lielāko daļu savu atlikušo īpašumu reģionā. Puertoriko nonāca ASV kontrolē, bet Kuba kļuva formāli neatkarīga, saglabājot ievērojamu ASV ietekmi.
20. gadsimta pirmajā pusē ASV vairākkārt militāri iejaucās Karību jūras reģiona valstīs, tostarp Haiti, Dominikānā un Kubā. Vienlaikus reģiona ekonomikas arvien ciešāk tika integrētas starptautiskajā tirgū, īpaši cukura, banānu un citu lauksaimniecības produktu eksportā.
Pēc Otrā pasaules kara Karību reģionā sākās dekolonizācijas process. Daudzas britu kolonijas centās iegūt lielāku pašpārvaldi. 1958. gadā tika izveidota Rietumindijas federācija, kuras mērķis bija apvienot vairākas britu Karību kolonijas vienotā federācijā, taču 1962. gadā tā sabruka.
1960. un 1970. gados vairākas Karību valstis ieguva neatkarību. Jamaika un Trinidāda un Tobāgo kļuva neatkarīgas 1962. gadā, Barbadosa — 1966. gadā, bet vēlāk tām sekoja Bahamas, Grenāda, Dominika, Sentlūsija, Sentvinsenta un Grenadīnas, Antigva un Barbuda, Beliza un Sentkitsa un Nevisa. Vienlaikus vairākas teritorijas saglabāja saikni ar Eiropas valstīm vai ASV kā aizjūras teritorijas vai autonomas teritorijas.
Karību reģions kļuva arī par vienu no Aukstā kara ģeopolitiskās konkurences zonām. Īpaši nozīmīga bija Kubas revolūcija 1959. gadā, pēc kuras Fidela Kastro vadītā Kuba nostiprināja ciešas attiecības ar Padomju Savienību. 1962. gada Kubas raķešu krīze kļuva par vienu no bīstamākajiem ASV un PSRS konfrontācijas brīžiem.
20. gadsimta beigās lielākajā daļā reģiona valstu nostiprinājās parlamentāras vai prezidentālas politiskās sistēmas. Vienlaikus to ekonomikas arvien vairāk pārorientējās no tradicionālās plantāciju lauksaimniecības uz tūrismu, finanšu pakalpojumiem, rūpniecību un starptautisko tirdzniecību.
Reģionālās sadarbības veicināšanai 1973. gadā tika izveidota Karību kopiena, kas kļuva par vienu no galvenajām Karību valstu politiskās un ekonomiskās integrācijas organizācijām. Mūsdienu Karību reģiona sabiedrības un kultūru būtiski veidojis pamatiedzīvotāju, Eiropas, Āfrikas un Āzijas kultūras mantojuma sajaukums, kā arī vairāku gadsimtu koloniālās un pēckoloniālās attīstības pieredze.
Ārējās saites
[labot | labot pirmkodu]
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Karību reģions.
|